Staņislavs Zukulis

LPSR VDK vadītājs (22.5.1984-7.3.1990) ģenerālleitnants, 

***

"....Atmodas gados viens no visvairāk ķengātajiem padomju režīma varasvīriem neapšaubāmi bija Staņislavs Zukulis, kurš LPSR VDK šefa krēslā iesēdās 1984. gadā. Viņš pārlaida atmodas notikumus un beigās klusi un mierīgi nomira tepat, Latvijā, deviņdesmito gadu vidū.

Jāpiebilst, ka par to, kā S.Zukulis nokļuva LPSR VDK šefa krēslā, bijušie komitejas darbinieki zina stāstīt interesantu stāstu. Savulaik viņš VDK strādājis par daļas priekšnieku un izcēlies ar mīlestību pret grādīgiem dzērieniem. Daļas priekšnieka ieradums ielūkoties glāzītē pagalam nav paticis kadru daļas šefam Georgijam Karpovam, kurš darījis visu, lai viņu izēstu no darba. Taču tad pēkšņi notika negaidītas likteņa pārvērtības – mainījās LPSR VDK priekšsēdētāji un par jauno priekšnieku kļuva neviens cits kā S.Zukulis. Nu jau savas iepriekšējās aktivitātes nācās nožēlot kadriniekam, kuram nekāda saldā dzīve jaunā priekšnieka vadībā nebija. Pašlaik gan G.Karpovs bauda pensijas jaukumus un, cik zināms, vēl aizvien palicis kaislīgs mednieks.

Taču, neraugoties uz dažiem trūkumiem, bijušie padotie S.Zukuli uzskata par labāko no pēdējo divdesmit gadu LPSR VDK vadītājiem. Pirms priekšniekošanas laikiem viņš strādājis izlūkošanā, kādu laiku darbojies Vācijā. Bijis augstas klases profesionālis, labi pratis sadzīvot ar padotajiem un, kā jau izlūkam klājas, nav mīlējis publicitāti. Jāpiebilst, ka tieši S.Zukulis bija viens no tiem, kuri astoņdesmitajos gados atbalstīja Tautas frontes veidošanas ideju. Bijušie VDK darbinieki par čekas lomu Tautas frontes dzimšanā vēl tagad izsakās diezgan atturīgi: jā, bez mūsu ziņas un atbalsta tas nenotika, taču tagad par to varbūt labāk nerunāt, jo cilvēki šos jautājumus uztvers pārlieku sāpīgi un pārāk daudzi to laiku notikumu līdzdalībnieki tagad ir sabiedrībā pazīstami un cienījami ļaudis.

Tiesa gan, vēl lielākā mērā nekā S.Zukulis Tautas frontes veidošanu veicināja cits bijušais LPSR VDK šefs – Boriss Pugo. Viņš astoņdesmito gadu sākumā no Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmā sekretāra amata tika pārcelts uz VDK par priekšsēdētāja vietnieku, bet mazliet vēlāk tika iecelts par priekšsēdētāju. 1984. gadā toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Augusts Voss sāka karjeru Maskavā, un rezultātā LPSR VDK zaudēja savu priekšnieku, jo Borisu Pugo iecēla A.Vosa vietā. Taču čekas vadītājs viņš bijis labs: izcēlies ar lieliskām organizatora un psihologa dotībām..."

Fragmenti S. Metuzāls, "Latvijas VDK"

***

Sākoties karam, kopā ar māti Jadvigu evakuējies uz Krieviju. Pēc kara beidzis Rīgas 22. (krievu) vidusskolu. Anketās rakstījis, ka ir latvietis. 1949. gadā nosūtīts uz Valsts drošības komitejas skolu. Mācijies neklātienē Vissavienības juridiskajā institūtā un vēlāk LVU. Viduvējs students. 1972. gada 23. martā iecelts par VDK 5. daļas priekšnieku, atbrīvojot no šā amata Jāni Vaivodu. 1984. gadā iecelts par LPSR VDK priekšsēdētāju. Pēdējā dienesta pakāpe — ģenerālleitnants. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Zukulis iecelts par LKP CK Informācijas centra Operatīvās analīzes un realizā­cijas grupas vadītāju. Aktīvs pučists (sk. LUA, S. Zukuļa personas lieta, 1.-28. lpp., LVA fonds Nr. PA-102, 11. apr., 10. lieta, 188., 192., 144., 148^ lpp.; fonds Nr. PA-102, 8. apr., 7. lieta, 258., 260. lpp.; fonds Nr. PA-101, 65. apr., 29. lieta, 166., 169. lpp; fonds Nr. PA-101, 53. apr., 23. lieta, 46., 57. lpp.; fonds Nr. PA-101, 36. apr., 15. lieta, 46., 59. lpp.)

A. Grūtups, Observators

***

Председатели:
1. ВЕВЕРС Ян Янович (1 апреля 1954 – 29 января 1963 г.), полковник ГБ, с 1955 г. – полковник, с 14 января 1956 г. – генерал-майор;
2. АВДЮКЕВИЧ Лонгин Иванович (январь 1963 – 21 ноября 1980 г.), генерал-майор;
3. ПУГО Борис Карлович (21 ноября 1980 – 14 апреля 1984 г.), полковник, с 1980 г. – генерал-майор;
4. ЗУКУЛ Станислав Викторович (22 мая 1984 – 7 марта 1990 г.), генерал-лейтенант;
5. ЁХАНСОН Эдмунд Волдемарович (7 марта 1990 – сентябрь 1991 г.), генерал-майор.

1-е заместители председателя:

(Должность была введена в 1976 г.)
ПУГО Борис Карлович (1977 – ноябрь 1980 г.), полковник, с 1980 г. – генерал-майор;
ЧЕРВИНСКИЙ Юрий Евгеньевич (январь 1987 – май 1991 г.), генерал-майор;
БАЛЕВ Юрий Васильевич (1991 г.), полковник;

Заместители председателя:
ВЕЛИКАНОВ Николай Сергеевич (4 ноября 1954 – сентябрь 1958 г.), полковник;
ГАЛКИН Н.Т. (60-е гг.)
ПАЛКИН Алексей Петрович (1961 – 1969 г.)
ЛУКАШЕВИЧ Яков Константинович (на 1963 г.)
ИЗВЕСТНЫЙ Владимир Константинович (1972 – 1977 г.)
КРАВЧЕНКО Евгений Григорьевич (1974 – 1981 г.), генерал-майор;
ЁХАНСОН Эдмунд Волдемарович (1986 – 1989 г.)
ТРУБИНЬШ Янис (1989 – 1991 г.), генерал-майор;

Помощники (заместители) председателя по кадрам:
АЛЛАБЕРТ Владимир Александрович (50-е гг.)
КАРПОВ Г.П. (на октябрь 1964 г.), майор;