Latvijas PSR oficiāli dibināja sabiedrisko organizāciju Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (LKSK)

PSRS jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara lielu uzmanību pievērsa iespējamai kara bēgļu palikšanai otrpus robežas.

Maskavai nebūt nebija pa prātam, ka ārpus tās ietekmes sfēras aug liels bēgļu pulks. Tā pamatoti uzskatīja, ka šie bēgļi nav nekādi Padomju Savienības draugi un ka agrāk vai vēlāk tie uzsāks darbību, kas būs vērsta pret PSRS interesēm. Kādu laiku īpaši izraudzītas MGB virsnieku grupas apmeklēja pārvietoto personu nometnes, vilinot to iemītniekus atgriezties dzimtenē, taču četrdesmito gadu beigās uz bēgļu repatriāciju vērstās propagandas akcijas tika pārtrauktas kā neauglīgas.

Līdz ar aukstā kara sākumu Rietumu, īpaši amerikāņu, specdienesti, baidoties no padomju iebrukuma, radīja lielu skaitu paralēlas antikomunistiskas struktūras. Tika uzsākta operācija GLADIO, kuras gaitā lielā slepenībā visā pasaulē tika izveidotas “stay behind” pagrīdes grupas, kuras būtu gatavas darboties komunistu uzbrukuma gadījumā.

Šajā situācijā Rietumi uzsāka savu valdību akceptētu informācijas ekspansiju, izmantojot 1953.gadā izveidotās valsts informācijas aģentūras USIA (Amerikas Savienoto valstu Informācijas aģentūra) un tās starptautiskā radiocentra “Amerikas Balss” iespējas.

Uz sabiedriskiem pamatiem 1949.gadā par privātpersonu līdzekļiem jau bija nodibinājusies “Nacionālā komiteja par Brīvu Eiropu”, kuras paspārnē tika radīta preses aģentūra “Brīvās Eiropas prese” un radiosistēma “Brīvā Eiropa”.

1953.gadā klausītājiem Austrumu blokā PSRS tautu valodās sāka raidīt radiostacija “Brīvība”.

Padomju bloks bija gatavs karot specdienestu neredzamajās frontēs, bet informācijas karam tas nebija gatavs. Patiesāk gan tam gatava nebija pati komunistiskā sistēma, kura, pamatīgi ekranēta no ārpasaules, uz āru izplatīja acīmredzamu dezinformāciju par satriecošiem sasniegumiem ekonomikā, sociālajā jomā, zinātnē, par vēsturiskajām norisēm, par grūstošajiem un degradētajiem Rietumiem, dezinformāciju, kas pat politiski neizsmalcinātā cilvēkā radīja neizpratni.

Šāda situācija lielā mērā vienkāršoja Rietumu informācijas frontes uzdevumus, jo, atmaskojot padomju dezinformāciju, PSRS vienlaikus tika radīta neuzticība pašai valsts iekārtai.

Nespēdama dot pārliecinošu efektīvu pretsparu Rietumu radio propagandai, PSRS tika izveidotas īpašas sistēmas raidījumu slāpēšanai, tautā sauktie zāģi, kas savā ziņā nu jau aizliegto augli padarīja vēl saldāku. Tika uzsākta cilvēku vajāšana par to, ka tie klausījās ārzemju radiostaciju raidījumus.

Lai cik smieklīgi tas neizskatītos, PSRS iekšpolitisko stabilitāti un pat pastāvēšanu reāli apdraudēja nevis ārvalstu militārie draudi, bet dažas ārzemju raidstacijas.

Nespēdama atzīt reālo situāciju, PSRS par vienu no nelaimju cēloņiem ideoloģiskās konfrontācijas apstākļos Padomju Savienībā pasludināja jaunizveidoto padomju republiku reakcionāro emigrāciju, kura izveidojās pēc Otrā pasaules kara.

Otrs vilnis repatriācijas veicināšanā sākās pēc Staļina nāves, kad 1955.g. Rietumberlīnē tika nodibināta Padomju komiteja par atgriešanos dzimtenē,

1963.g.  Latvijas PSR oficiāli dibināja sabiedrisko organizāciju Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (LKSK)

Ilgus gadus komiteju vadīja padomju diplomāts Leonīds Rimjans. Kad kļuva skaidrs, ka repatriēties uz okupēto dzimteni latviešu bēgļi vairs negrasās, padomju režīms sāka domāt veidus, kā ar kultūras sakaru starpniecību ideoloģiski ietekmēt svešatnes latviešus.

Pat vēl 1960. gadā tie nez kādēļ oficiāli tika pieskaitīti “ārzemēs mītošajiem dažādu nāciju padomju pilsoņiem”. Tikmēr trimdinieki it labi saprata, kas ir LKSK un kādi ir tās patiesie uzdevumi. Vienlaikus šī struktūra, ja vien spēja atsijāt tās propagandas sēnalas, patiešām spēlēja zināmu lomu kultūras sakaru apmaiņā starp trimdu un Latvijā dzīvojošajiem.

PSRS VDK Kolēģijas 1984.gada 16.marta lēmums “Par valsts drošības orgānu pasākumiem aģentūras operatīvajā darbā cīņā pret pretpadomju nacionālistisko darbību” attiecībā pret emigrāciju paredzēja:

“(..) Aktivizēt darbu aģentūras iegūšanā, sagatavošanā un audzināšanā ar mērķi to iefiltrēt pretpadomju emigrācijas grupējumos. Plašāk izmantot dezinformāciju, lai reakcionārās emigrācijas vidē izsauktu šķelšanos un domstarpības, traucēt tās konsolidāciju ar cionistiem un citiem pretpadomju grupējumiem. (..)

Aktivizēt pasākumus pretizlūkošanā, izmantot jaunus, netradicionālus paņēmienus un metodes, uztiept pretiniekam mums izdevīgu taktiku. Pilnveidot darbu nacionālistisko centru nelegālo sakaru kanālu ar domubiedriem PSRS pārtveršanā un kontrolē. (..)

Pretdarboties ienaidnieka un pretpadomju elementu mēģinājumiem nacionālistisku noskaņojumu kurināšanā iesaistīt baznīcu. (..)

Paaugstināt kontrpropagandas pasākumu līmeni un efektivitāti ienaidnieka apmelojošo un pretpadomju kampaņu apsteigšanā un atmaskošanā, naidīgo akciju organizatoru un izpildītāju no nacionālistu vides kompromitēšanā. Politiski attaisnojošos gadījumos izmantot idejiski atbruņojušos nacionālistu pašatmaskojošas uzstāšanās. Aktīvāk piesaistīt izmantošanai kontrpropagandā pret mūsu valsti lojāli noskaņotus Rietumu sabiedrības pārstāvjus, tai skaitā no progresīvās emigrācijas. (..)”

*****

..izmantoti I. Lešinska raksti “Kalpības gadi”, “Kultūras sakari vai etniskā spiegošana”, PSRS VDK priekšsēdētāja pavēle Nr.00042 03.04.1984.g., KSK atskaites LKP CK no LVA PA 101.fonda, LPSR VDK sarakste ar LKP CK, raksts B.Pudele. “Vienota latviešu tauta - mīts vai realitāte?” krājumā “Zem sveša, prettautiska karoga” Rīga, Avots, 1986.g., ārzemju preses materiāli.

1998.gada 25.augustā
Indulis Zālīte