Beidzas Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress, kurš apstiprina P. Stučkas valdību

Lai gan latviešu sociāldemokrāti ar Krievijas boļševiku partijas marioneti Stučku priekšgalā bija neatkarīgas Latvijas valsts pārliecināti pretinieki (jo cerēja uz "vispasaules revolūciju", pēc kuras valstis nepastāvētu), tomēr pakļaujoties Ļeņina un Staļina (Tautību lietu komisārs) spiedienam pēc Krievijas Sarkanā armijas iebrukuma Latvijas teritorijā 1918. gada decembrī bija spiesti imitēt "sociālistiskas Latvijas komūnas" dibināšanu.

Faktiski Rīgā notikušais kongress bija farss, jo padomju valdības veidošana bija izlemta jau 2 mēnešus iepriekš Staļina vadībā, Krievijā.

Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas lielinieku partijas centrālkomiteja Maskavā uzsāka pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē 1918. gada 23. novembrī, jo:

"būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Šo nepieciešamību lielā mērā noteica 1. Pasaules kara uzvarētāju- Anglijas, Francijas, ASV nostāja, kura, lai izbeigtu "imperiālos karus" bija definējusi "nāciju pašnoteikšanās tiesības". "Sarkanā Krievija" pēc boļševiku apvērsuma sākotnēji bija nespējīga pretoties apvienotajam vācu, pašas Krievijas monarhistu, un arī Antantes spēkiem, tāpēc 1918. gada martā bija parakstījusi Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju, kurā bija atzinusi tautu pašnoteikšanās tiesības arī Krievijas impērijas robežās.

Pēc Vācijas sagrāves 1918. gada novembrī Krievija nolēma līgumu nepildīt un pretēji tam, kā arī nāciju pašnoteikšanās principam, uzsāka plašu uzbrukumu visās Rietumu frontēs, lai atjaunotu boļševiku valsti Krievijas impērijas robežās. Ņemot vērā apstākli, ka Krievijā bija "iesprostoti" no Vācijas armijas atkāpušies latviešu strēlnieku pulku lielākā daļa, boļševiki tos prasmīgi izmantoja savas varas nostiprināšanai,- daļu pārliecinot, ka "jādodas atbrīvot Latvija no vāciešiem", daļu,- pārliecināto marksistu,- ka jācīnās pret "imperiālismu".

1919. gada 13.—15. janvārī Rīgā notika Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju I kongress, kas ievēlēja Centrālo izpildkomiteju ar 60 locekļiem un 20 kandidātiem. Centrālā izpildkomiteja izraudzījās 11 Padomju Latvijas valdības jeb Komisāru padomes locekļus.

• Priekšsēdētājs — Pēteris Stučka,
• Priekšsēdētāja biedri — Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Oto Kārkliņš,
• Iekšlietu tautas komisārs — Jānis Lencmanis,
• Tieslietu komisārs — Pēteris Stučka,
• Kara komisārs — Kārlis Pētersons,
• Zemkopības komisārs — Fricis Roziņš,
• Finanšu (pārtikas) komisārs — Rūdolfs Endrups,
• Rūpniecības komisārs — Dāvids Beika (vietnieks Kārlis Pečaks),
• Valdības sekretārs — Jānis Šilfs (Jaunzems),
• Būvju un sabiedrisko darbu komisārs — Eduards Zandreiters.

Par LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieku 1919. gada aprīlī iecēla Baltijas kara flotes revolucionārās kara padomes locekli Kārli Ziediņu.