Jūlijs Daniševskis

Jūlijs Kārlis Daniševskis

(1884-1938), revolucionārās kustības dalībnieks. Beidzis Jelgavas reālskolu, te sācis revolucionāra gaitas.

1919. g. pēc Latvijas iekarošanas- Krievijas izveidotās marionešu- Padomju Latvijas valdības priekšsēdētāja vietnieks, armijas Revolucionārās kara padomes loceklis, vēlāk Sarkanās Armijas Galvenā štāba komisārs.

1919.g. Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas  valdības vadītāja vietnieks, viens no "sarkanā terora" organizētājiem lielinieku Rīgā.

1919.g. 3. janvāra pēcpusdienā Rīgā ienāca pirmā lielinieku jātnieku patruļa. Rīgā un Latvijā (izņemot nelielu teritoriju Kurzemē) sākās lielinieku laiki. Pirmos sarkano rīkojumus parakstīja Rīgas un Latvijas Revolucionārā kara komiteja. Saskaņā ar tiem "revolucionārajam proletariātam" izsniedza ieročus un lika arestēt visus Pagaidu valdības atbildīgos darbiniekus. To vietā nāca P. Stučkas valdība, kurā darbojās arī viņa vietnieki Jānis Lencmanis (Iekšlietu tautas komisārs) un Jūlijs Daniševskis, kara komisārs Kārlis Pētersons, zemkopības komisārs Fricis Roziņš, finanšu komisārs Rūdolfs Endrups, rūpniecības komisārs Dāvids Beika u. c. Visiem padomju valdības locekļiem bija noteikts atalgojums apmēram 800 rubļu apmērā.

Stučkas valdība atcēla visus agrāko valdību likumus, paziņojot, ka Latvijā "mehāniski ir spēkā" visi Padomju Krievijā izdotie dekrēti.

Latviešu pretlielinieciski noskaņotā prese 20. gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā. Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.

Kārlis Jūlijs Daniševskis bija precējies ar Elizabeti Rutentāli. 1912.g. piedzimis dēls Bruno Daniševskis. No otrās laulības ar Helēnu dzim. Kutoviču dēls Zigismunds Daniševskis (7.04.1920-1.05.2010).

***

Jūlijs Kārlis Daniševskis (1884–1938), segvārds Hermanis, bija latviešu marksists, publicists un profesionāls revolucionārs. Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālkomitejas Krievijas biroja loceklis un KSFPR Revolucionārās kara padomes loceklis (1918), LSPR Komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs (1919).

Dzimis 1884. gada 15. maijā Dobeles apriņķī zemnieku ģimenē. 1900. gada iestājās Latvijas Socialdemokrātiskajā Strādnieku partijā (LSDSP), bija partijas Jelgavas organizācijas komitejas loceklis (1903), 1905. gada revolūcijas laikā LSDSP Rīgas Federatīvās komitejas loceklis, pēc tam pagrīdnieks Pēterburgā, Aizkaukāzā, Maskavā, Varšavā, Liepājā. Līdztekus mācījās Maskavas komercinstitūtā (1910-1912). Daniševskis aktīvi darbojās LSD legālajā presē, bija sociāldemokrātu dienas avīzes «Laika Balss» un tās turpinājumu faktiskais redaktors, līdz 1914. gadam daudz rakstīja par Latvijas arod- un apdrošināšanas kustību problēmām. 1914. gadā viņu apcietināta un izsūtīja uz Narimu Tomskas apgabalā Sibīrijā.

Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts par Maskavas Strādnieku deputātu padomes locekli, pēc tam par LSD Rīgas padomes locekli, laikraksta " Cīņa" redaktors (1917). Pēc Oktobra revolūcijas Iskolata loceklis. Kad vācieši 1917. gada septembrī ieņēma Rīgu, Daniševskis centās panākt legālu Rīgas padomes un LSD darbības turpināšanu, kad tas neizdevās, pārgāja nelegālā stāvoklī. 1918. gada jūnijā viņš devās uz Maskavu, kur piedalījās kreiso eseru dumpja apspiešanā, kļuva par KSFPR Revolucionārās Austrumu frontes kara padomes locekli. 1919. gadā atgriezās Latvijā, kur bija LSPR Komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs (1919).

Pēc tam Sarkanās Armijas Galvenā štāba komisārs, KSFPR Revolucionārā kara tribunāla priekšsēdētājs (1920). Poļu-padomju kara (1919-1921) laikā no 1920. gada 17. augusta līdz 2. septembrim Minskā vadīja Padomju Krievijas delegāciju nesekmīgajās pamiera sarunās ar Poliju, pieprasot tai izformēt savu armiju un atteikties no tās austrumu teritorijām. Pēc 1921. gada strādāja saimnieciskā darbā, rakstīja apcerējumus par latviešu strēlniekiem Krievijas Pilsoņu karā.

1937. gada 16. jūlijā, Lielā terora laikā, kad notika "nacionālā operācija" pret latviešiem, Daniševski apcietināja, apsūdzēja par dalību «latviešu fašistiski-teroristiskā spiegu organizācijā» un pēc ilgstošām pratināšanām nošāva 1938. gada 8. janvārī NKVD palīgsaimniecībā "Komunarka" pie Maskavas.

***

(1884-1938), revolucionārās kustības dalībnieks. Beidzis Jelgavas reālskolu, te sācis revolucionāra gaitas.

1919. g. Padomju Latvijas valdības priekšsēdētāja vietnieks, armijas Revolucionārās kara padomes loceklis, vēlāk Sarkanās Armijas Galvenā štāba komisārs.

1919.g. Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas  valdības vadītāja vietnieks, viens no "sarkanā terora" organizētājiem lielinieku Rīgā.

1919.g. 3. janvāra pēcpusdienā Rīgā ienāca pirmā lielinieku jātnieku patruļa. Rīgā un Latvijā (izņemot nelielu teritoriju Kurzemē) sākās lielinieku laiki. Pirmos sarkano rīkojumus parakstīja Rīgas un Latvijas Revolucionārā kara komiteja. Saskaņā ar tiem "revolucionārajam proletariātam" izsniedza ieročus un lika arestēt visus Pagaidu valdības atbildīgos darbiniekus. To vietā nāca P. Stučkas valdība, kurā darbojās arī viņa vietnieki Jānis Lencmanis (Iekšlietu tautas komisārs) un Jūlijs Daniševskis, kara komisārs Kārlis Pētersons, zemkopības komisārs Fricis Roziņš, finanšu komisārs Rūdolfs Endrups, rūpniecības komisārs Dāvids Beika u. c. Visiem padomju valdības locekļiem bija noteikts atalgojums apmēram 800 rubļu apmērā.

Stučkas valdība atcēla visus agrāko valdību likumus, paziņojot, ka Latvijā "mehāniski ir spēkā" visi Padomju Krievijā izdotie dekrēti.

Latviešu pretlielinieciski noskaņotā prese 20. gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā. Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.

 

***

Dzimis 1884. gadā, Латвия, Добленский уезд; латыш; незаконченное высшее;

начальник Главюгзаплеса Наркомата лесной промышленности СССР.

Dzīvoja: Москва, ул. Кузнецкий Мост, д. 6, кв. 14.

Arestēts: 1937. gada 16. jūlijā.

Notiesāts: ВКВС СССР 1938. gada 8. janvārī.

Inkriminēts: участии в к.-р. террористической организации.

Nošauts: 1938. gada 8. janvārī.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Коммунарка.

Reabilitēts: 1956. gada 0. jūlijā. ВКВС СССР

Avots: Москва, расстрельные списки - Коммунарка