Latvijas teritorija ir viena no pirmajām vietām Eiropā, kurā sievietēm piešķīra vēlēšanu tiesības

1905.g. 3. decembrī (pēc vecā stila kalendāra) latviešu nemiernieku izveidotā „Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce”, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām nolēma, ka ne vēlāk par 1905. gada 23. decembri: 

„katrā pagastā, kur tas vēl nav noticis, jāsasauc pilnas pagasta sapulces, piedaloties visiem pilngadīgiem (no 20 sākot) pagasta iedzīvotājiem (..) kā vīriešiem, tā sievietēm.” 

***

Lai gan Latvija vēl nebija neatkarīga valsts, šī sieviešu līdzdalība vispārējās, atklātās vēlēšanās bija novatoriska un krietni apsteidza attīstību Rietumeiropas valstīs, kur vēl 1944. gadā sievietes Francijā nebaudīja balsstiesības, nedz Šveicē līdz 1971. gadam (1 no kantoniem- līdz 1991. gadam).

Latgale, kas vēl bija iekļauta Krievijas Vitebskas guberņā, pievienojās "Piektā gada pārmaiņām" un vēlēšanas tika paredzētas arī tur.

***

Vēsturiski vecākā valsts Eiropā, kurā sievietēm bija piešķirtas vēlēšanu tiesības bija Korsikas republika- tur 1755. gadā, kopš Korsika atbrīvojās no Dženovas kundzības, tika ieviestas tiešas vispārējas vēlēšanas, kurās par pašvaldību pārstāvjiem varēja balsot arī sievietes.

Parlamentu gan varēja vēlēt tikai vīrieši (vecāki par 25 gadiem). Tiesa šī sistēma pastāvēja tikai 14 gadus,- nespēdama atgūt kontroli pār nepakļāvīgo salu, Dženovas republika, kura bija parādā Francijai, to cedēja pēdējai. Rezultātā, Francija iebruka Korsikā un likvidēja tās neatkarību, tai skaitā vēlēšanu tiesības. Sakritība- Korsikas republikas likvidācijas gadā piedzima Napoleons, kurš, savukārt, pašā Francijā aktīvi piedalījās franču revolūcijā.

***

1905. gada ģenerālstreiku un protestu pret Krievijas imperatora varu rezultātā de facto varu Latvijā bija pārņēmušas t.s. „Federatīvās komitejas”, kas apvienoja protestu galveno organizatoru (kā raksta padomju laika prese- faktiski nemieri daudzviet bija stihiski)- Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju ar mazākām grupām un citu tautību organizācijām.

1905.g. 31. oktobrī tās izsludināja atklātas sapulces. Laikraksts Dienas Lapa ziņoja, ka Rīgas Latviešu sabiedrības ēkā Romanova (vēlāk Lāčplēša) ielā ieradās „ap 7000 cilvēku, strādnieki, kalpotāji, inteliģence, jaunatne”.

Šī sapulce, kas vienlaikus risinājās četrās pārpildītās zālēs, izsludināja „jaunas pilsētas domes vēlēšanas uz vispārējas, tiešas un aizklātas vēlēšanas pamata”, kā arī izsludināja nepieciešamību valsts (Krievijas) satversmes sapulces vēlēšanām, tādējādi pieprasot Krievijai no absolūtas monarhijas pāriet uz konstutucionālas monarhijas pārvaldes modeli.

1905. gada 2. novembra sapulcē Grīziņkalnā, pulcējoties līdz pat 150.000 cilvēkiem, atskanēja līdzīgi aicinājumi. Runas skanēja nevien latviski, bet arī krieviski un citās valodās.

1905. gada  9. novembra Rīgas apriņķa „pagastu vecāko un skrīveru”sapulce uzaicināja visu „Vidzemes latviešu daļas, Kurzemes un Inflantijas (t.i. Latgales)” pagastus sūtīt savus delegātus.

Kongress pulcināja ap 1000 delegātu no visiem Kurzemes, Zemgales un Vidzemes pagastiem, kā arī atsevišķus delegātus no Latgales. Latvijas pagastu delegātu kongress apstiprināja, ka visā Latvijā: „Jānodibina jauna pašvaldība uz stingri demokrātiskiem pamatiem.”

1905.g. 3. decembrī (pēc vecā stila kalendāra) „Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce”, kā tā sevi dēvēja, apsprieda jauno pašvaldības iekārtu un nolēma, ka jau tuvākajās dienās, bet ne vēlāk par 23. decembri, 

„katrā pagastā, kur tas vēl nav noticis, jāsasauc pilnas pagasta sapulces, piedaloties visiem pilngadīgiem (no 20 sākot) pagasta iedzīvotājiem (..) kā vīriešiem, tā sievietēm.” 

Pagastu sapulcēm uzdeva ievēlēt rīcības komitejas vismaz piecu locekļu sastāvā. Kongress piezīmēja, ka „katra tautība, un tamlīdz arī latvieši, savienosies pēc iespējas vienā pašvaldības vienībā”, rakstīja Dienas Lapa.

Tas, ka par sieviešu līdztiesības jautājumu neparādījās nozīmīgas debates, liecināja par augsto izglītības līmeni Latvijā un iespējams, norādīja uz latviešu sabiedrībā nostabilizējušos pašsaprotamu un nozīmīgu sieviešu lomu ne tikai ģimenes sadzīvē, bet arī valsts dzīvē.

Pēc cara Vidzemes guberņas žandarmērijas ziņojumiem, pagasta vecākie un skrīveri izsūtīja „oficiālus uzaicinājumus visiem vietējiem iedzīvotājiem,” kā rezultātā, piemēram, Allažu pagastā:

„Sapulcējās 200-300 vīriešu un sieviešu (..) (un) ap 10 cilvēku, vīrieši un sievietes, ievēlēti pagasta domē.” Turklāt, par pagasta tiesas locekļiem ievēlētas „jaunavas Anna Krūmiņa un Anna Kalniņa”.

Rezultāts „ierakstīts pagasta valdes protokola grāmatā, ko parakstījuši vēlētāji.”(3) Savukārt, Ādažu pagastā ievēlēja trīs sievietes: Amandu Cielēnu un „saimnieces Emiliju Zeltiņu un Lucani”.

Krievijas soda ekspedīcija drīz vien likvidēja šo jauno kārtību, taču šodien, kad Eiropas politiskā kultūra piešķir lielu uzmanību diskriminēto sabiedrības grupu cīņām par savām līdztiesībām, Eiropai der apzināties, ka šādi procesi sākās tieši Latvijā strauju pārmaiņu laikā 20.gs. sākumā.

Pēc: 

Māris Graudiņš, Eiropas Savienības lietu eksperts

Laila Balga, Sieviešu tiesību institūts  

Inete Ielīte, Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkls  

Gunta Kelle, IMKA – Latvijas starptautisko YMCA/YWCA organizācija

Ansis Dobelis

____________________________________________________________________________
1. Igors Greitjānis et. al., Tautas vara Latvijas pagastos 1905. gadā: Dokumenti un materiāli, (Latvijas Centrālais vēstures arhīvs, 1985), 59. lpp.
2. Greitjānis, 61. lpp. 21.11.1905. pēc jaunā stila kalendāra, skat. arī Uldis Ģērmanis, Latviešu tautas piedzīvojumi, nod. „Tauta pārņem varu” (Zvaigzne [PBLA], 1985).
3. Greitjānis, 45. lpp.
4. Fēlikss Cielēns, Laikmetu maiņā I., (Memento, Stokholma, 1961), 201. lpp.