Jēkabs Alksnis

Jēkabs Alksnis (dzimis [v.s. 14. janvāris]) - latvietis, Krievijas impērijas apakšvirsnieks, augsts Sarkanās armijas virsnieks, viens no PSRS gaisa kara flotes izveidotājiem.

Apbalvots ar 

• Ļeņina ordeni, 
• Sarkanā Karoga ordeni, 
• Sarkanās Zvaigznes ordeni un 
• Mongolijas Sarkanā Karoga ordeni.

Dzimis 1897. gada 26. janvārī Naukšēnu pagastā, kalpu ģimenē. 1916. gadā gadā iestājies Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. Sieva - Kristīne Alksnis-Mednis, dēls Imants.

• 1917. gadā absolvējis Odesas praporščiku skolu un nosūtīts uz 1. Pasaules kara fronti.
• 1919. gadā iestājies Sarkanajā armijā, uzreiz iecelts par Orlas guberņas kara komisāru, septembrī-oktobrī bijis 55. strēlnieku divīzijas komisārs (divīziju pie Orlas pilnībā iznīcināja Baltā gvarde).
• Pēc tam Donas kara apgabala kara komandieris, vēlāk Orlas kara apgabala kara komandiera vietnieks.
• 1924. gadā absolvējis SSA Kara akadēmiju un iecelts par Armijas labiekārtošanas pārvaldes (krievu: Управлениe устройства и службы войск) vadītāju un komisāru.
• 1926.-1931. Sarkanās Armijas Gaisa Spēku (krievu: ВВС РККA) komandiera vietnieks.
• 1931. gadā iecelts par Sarkanās Armijas Gaisa Spēku (krievu: ВВС РККA) komandieri.
• 1935. gadā paaugstināts par 2. ranga armijas komandieri.
• Uzņemts Aizsardzības Tautas komisariāta Kara Padomē (krievu: Военный Совет Наркомата обороны).
• 1937. Aizsardzības Tautas komisāra vietnieks aviācijas jautājumos (krievu: заместитель наркома обороны по авиации).

• 1937. gadā PSRS Augstākās padomes deputāts.

• 1937. gada 23. novembrī arestēts par līdzdalību "latviešu fašistu organizācijā".

• 1938. gada 28. jūlijā viņam izpildīts tiesas piespriestais nāvessods: nošaušana. Pirms tam pats sprieda tiesu saviem tuviem līdzgaitniekiem un pat bērnības draugam Robertam Eidemanim.

  ****

2009-12-12 Alkšņu dzimtas traģēdija: likteņa ironija

( http://daugavasvanagi.ca/FG/2009-12-12.pdf )

  Viktors Imantovičs Alksnis, saukts par Melno pulkvedi, ir latviešu izcelsmes lielkrievu šovinists. Ar to viss pateikts.

Varētu...Bet nu tīmekļa portālā www.rus-obr.ru parādījies teksts, kas daudz ko pasaka par latviešu likteņgaitām Krievijā. Alkšņu dzimtas traģēdija, kurā izpaužas likteņa ironija, vedina uz skumjām pārdomām.

Staļina 130. dzimšanas dienas priekšvakarā Viktors Imantovičs Alksnis raksta:

"Mans vectēvs, otrās šķiras komandarms, PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks aviācijas jautājumos, Jakovs Ivanovičs (Jēkabs Janovičs) Alksnis tika nošauts 1938. gada jūlijā. Viņa sieva (mana vecmāmiņa), Kristīna Karlovna Mednis-Alksnis, būdama tautas ienaidnieka ģimenes locekle, pavadīja lēģeros un izsutījumā 13 gadus. Mans tēvs, Imants Jakovlevičs, 10 gadu vecumā palika bez vecākiem un līdz 30 gadu vecumam nesa "tautas ienaidnieka dēla" kauna zīmi.

Viņš atrada savu māti tikai  1957. gadā. Tāpēc mūsu ģimenē vienmēr valdīja antistaļinisks noskaņojums un saprotamā kārtā arī es biju antistaļinists".  

Kad pie varas nāca Gorbačovs, Viktors Alksnis mēģināja noskaidrot dažas lietas, kas saistītas ar viņa ģimeni.

1989.gadā, kļuvis par PSRS tautas deputātu, Viktors Alksnis lūdza toreizējo KGB priekšsēdi V. Krjučkovu iepazīstināt viņu ar vectēva - Jēkaba Alkšņa - kriminālllietu, kā arī ar M.Tuchačevska prāvas materiāliem, jo Jēkabs Alksnis bija viens no īpašās tiesas locekļiem, kas Tuchačevskim un citiem karavadoņiem piesprieda nāves sodu. Šīs prāvas materiāli ļoti interesēja Viktoru Alksni, jo Tuchačevskis un Roberts Eidemanis (PSRS Osoaviachima Centrālās padomes priekšsēdis), kas tika nošauti saskaņā ar minētās īpašās tiesas spriedumu, bija Jēkaba Alkšņa tuvi draugi, un ar Robertu Eidemani viņš draudzējās gandrīz vai kopš bērnības.

"Un man nebija saprotams, kā mans vectēvs varēja piespriest nāves sodu saviem draugiem", raksta Viktors Alksnis.  Drīz viņam Lubjankā - KGB mītnē - parādīja divus sējumus. Pirmajā bija Jēkaba Alkšņa krimināllieta, otrajā - Tuchačevska un citu militāristu prāvas stenogramma.  Viktoru Alksni mulsināja tas, ka vectēva kriminālletā bija tik maz dokumentu.

Jēkabu Alksni apcietināja 1937. gada 23. novembrī un nošāva 1938. gada 29. jūlijā. Jau trešajā dienā pēc apcietināšanas Jēkabs Alksnis pašrocīgi uzrakstīja zīmīti iekšlietu tautas komisāram Ježovam, ka vēloties sniegt vaļsirdīgas liecības par savu kontrrevolucionāro darbību. Taču kriminālllietā šādu liecību nebija...  

Tuchačevska prāvas stenogramma vēl vairāk samulsināja Viktoru Alksni. Līdz tam viņš bija pārliecināts, ka Tuchačevski un viņa līdzgaitniekus ar spīdzināšanu spieda nomelnot sevi. Taču, raksta Viktors Alksnis, šī viņa pārliecība sašķobījās,

"jo, spriežot pēc stenogrammas, viņi deva savas liecības pietiekami (?!.- F.G.) vaļsirdīgi".  

Un pēc iepazīšanās ar prāvas stenogrammu Viktors Alksnis secināja, ka Sarkanajā armijā tomēr bijusi tāda "virsnieku sazvērestība".   Pēc tam sākās Padoņu Savienības sabrukums, un Viktora tēvs, Imants Jēkaba dēls Alksnis, "ļoti smagi pārdzīvoja" šīs valsts bojā eju. Un kaut arī trīsdesmito gadu traģisko notikumu rezultātā tika salauzta visa viņa dzīve, viņš bija un palika PSRS patriots, norāda Viktors Alksnis.

Pusgadu pēc Padomju Savienibas pašlikvidācijas, 1992. gada 17. julijā Imants Alksnis nomira no sirds triekas 65 gadu vecumā. Mēnesi pirms nāves viņš teica dēlam:"Ja Staļins būtu dzīvs, viņš šo  bardaku nepieļautu". 

  "Es biju satriekts", raksta Viktors Alksnis. "Mans tēvs, dedzīgais antistaļinists, kurš ar visu dvēseli ienīda Staļinu, pēkšņi saprata un piedeva viņam".

    2000. gadā Viktoru Alksni ievēlēja par Valsts domes deputātu, un viņš griezās pie FSB (Federālā drošības dienesta) direktora N.Patruševa ar lūgumu ļaut otrreiz pašķirstīt vectēva krimināllietu. Lasot šīs mapes saturu un salīdzinot ar saviem 1990. gada pierakstiem, Viktors Alksnis konstatēja, ka tajā trūkst daži svarīgi dokumenti. Pazudis NKVD izlūkdienesta 1932. gada ziņojums, kurā teikts, ka "Latvijas militārais atašejs privātā sarunā ar mūsu aģentu teicis, ka Latvijas ģenerālstābam ir savi cilvēki Sarkanās armijas karavadoņu vidū". 

Tika minēti vairāki uzvārdi, tostarp Viktora vectēva vārds. "1990. gadā", raksta Viktors Alksnis, "es stipri apšaubīju šī ziņojuma patiesīgumu, jo diez vai mans vectēvs vareja būt Latvijas ģenerālstāba aģents, jo, kā atcerējās vecmāmiņa, viņš bija granītciets boļševiks".

  Viktors Alksnis sašutis par to, ka arī vēl tagad "pazūd" svarīgi dokumenti. Tātad archīvi tiek "tīrīti" arī vēl tagad, un patreizējiem varasvīriem ir ko slēpt.   Interesants - arī tīri psicholoģiski - ir Viktora Alkšņa secinājums: "Archīvu dokumentu vietā liek lasīt Solženīcinu un citus Staļina nomelnotājus.

Bet kas traucē atvērt archīvus?

Kas traucē atvērt materiālus par Katiņas lietu?

Kas traucē atvērt materiālus par Molotova-Ribentropa paktu?

Kas traucē publicēt Tuchačevska prāvas stenogrāmu?

Tātad viņiem ir ko slēpt.  

Un ja tas tā ir, tad viņi nav tiesīgi nosodīt Staļinu un viņa laiku", noslēgumā raksta Viktors, Imanta dēls, Alksnis.

  Viss, kas te lasāms, manuprāt liecina, cik lielā mērā staļinisms saļodzīja daudzu cilvēku psichisko līdzsvaru, cik ļoti tas iznīcināja viņu racionālo domāšanu vēl trešajā paaudzē.  

FRANKS GORDONS.

***

Dzimis 1897. gadā, Лифляндская губ., Наукшенская вол., хут. Пакули; латыш; высшее;

начальник ВВС РККА, зам. наркома обороны СССР по ВВС, командарм 2-го ранга.

Dzīvoja: Москва, ул. Серафимовича, д. 2 (Дом правительства), кв. 100.

Arestēts: 1937. gada 23. novembrī.

Notiesāts: ВКВС СССР 1938. gada 28. jūlijā.

Inkriminēts: участии в антисоветской националистической шпионско-террористической организации.

Nošauts: 1938. gada 29. jūlijā.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Коммунарка.

Reabilitēts: 1956. gada 1. februārī. ВКВС СССР

Avots: Москва, расстрельные списки - Коммунарка

Avoti: memo.ru