"Komunarka" - komunistu terora masu slepkavību vieta

Komunistu masu represiju vieta 1937-38 u.c. gados - Komunarka

Krieviski:

Расстрельный полигон «Коммунарка»

Bijušais specobjekts ,,Komunarka” ir pēdējā atdusas vieta tādiem Latvijas politiskās elites pārstāvjiem kā:

pēdējam Latvijas vēstniekam PSRS Fricim Kociņam,
Latvijas Ministru prezidentam un diplomātam Hugo Celmiņam,
Latvijas vēstniecības Maskavā militārajam atašejam Jānim Zālītim un citiem.

"Komunarkas" kapu laukos aprakti daudzi valstsvīri, augsta ranga armijas vīri, diplomāti, arī literāti un mākslinieki. To vidū no latviešiem šeit ir noslepkavoti :

R.Apinis,
F.Bernovskis,
J.Beika,
E.Bērziņš,
J.Bērziņš,
J.K.Daniševskis,
R.Endrups,
R.Kirhenšteins,
G.Klucis,
V.Knoriņš,
J.Laroze,
J.Lasis,
K.Mežulis,
A.Ratnieks,
J.Rudzutaks,
R.Salna,
K.Saulitis,
E.Stūrits,
E.Šillers,
V.Štrauss,
J.Vācietis un citi, kopskaitā pāri par 300 cilvēku.

Te atdusas arī 1940. un 1941. gadā apcietinātie un uz Maskavu no Latvijas aizvestie kultūras darbinieki un Latvijas armijas virsnieki. Divas iznākušās grāmatās "Nošauto saraksti" (Расстрельные списки) publicēti uz to brīdi atrastie un apkopotie saraksti. Pirmajā grāmatā ievietoti 670 upuru vārdi, kuru pīšļi sabērti Donas kapsētas kopīgajā kapa bedrē Nr.1. Nosaukti latviešu uzvārdi, lai gan arī ne visi, kas tur atraduši pēdējo mājvietu — R.Eidemanis, R.Eihe, J.Gavēnis, A.Drīzulis, L.Laicens, J.Lencmanis, I.Smilga un citi. Daudzkārt palielinoties politiskā terora upuru skaitam, kopš 1936. gada NKVD sāka izmantot divus jaunus objektus — Piemaskavas NKVD poligonu Butovo un bijušā NKVD priekšnieka Jagodas vasamicas teritoriju NKVD palīgsaimniecibā "Komunarka".

Poligona izveidi Butova par masu slepkavibu un apglabāšanas vietu, kā arī slepkavošanas virsvadību veica Maskavas apgabala NKVD Pārvaldes priekšnieka vietnieks, vienlaikus arī Milicrjas parvaldes priekšnieks M.Semjonovs. Vairumu nāves spriedumu Maskavā un Maskavas apgabala parakstīja divas NKVD "troikas" — Maskavas NKVD priekšnieka S.Rodena, kuru 1938. gadā nomainīja G.Jakubovičs, un M.Semjonova vadībā. Vispārēju uzraudzību veica Ježova vietnieks M.Frinovskis. 

Butovas poligons bija ar koka žogu apjozta un dzeloņdrātīm nostiprināta vairāk nekā 5 ha liela teritorija. Mehanizēti izraktas līdz 3 m dziļās un puskilometru garās tranšejas te aprakti pēc patreizējām ziņām 25 līdz 30 tūkstoši cilvēku, "Komunarkas" teritorija vēl ap 10 līdz 14 tūkstoši. Pētnieki pieļauj iespēju, ka apbedīto upuru skaits varētu būt vēl ievērojami lielāks, jo Maskavā nereti nāves sodu izpildīja arī citās republikās notiesātajiem.

Cilvēkus šāva speciālas nāvinieku komandas 3 līdz 4 cilvēku sastāvā. Masu slepkavības Butovas poligonā sākušās 1937. gada 8. augustā kad tika nošauts 91 cilvēks. Apmēram 70 % no Butovā apbedītajiem ir krievi, tad lielākas grupas ir poļi un latvieši, tālāk pēc skaita ebreji, ukraiņi, vācieši baltkrievi, vairāk nekā no 50 tautībām. Viņu vidū līdz 85 % bija bezpartijisko, pusei no visiem — zemākā izglītība. Butovas poligonā nošauto skaits laikposmā no 1937. gada augusta līdz 1938. gada oktobrim. (Dokuments publicēts pēc P.Ozola un K.Ļubimovas apsekojumiem Krievijas valsts arhīvos Maskavā).

1941. gada 29. jūlijā ar PSRS Augstākās tiesas militārās kolēģijas spriedumu ar nāves sodu ir notiesāti Latvijas armijas virsnieki un ģenerāļi —

Rēzeknes kājnieku pulka komandieris pulkvedis Rūdolfs Ceplītis,
Latgales divīzijas komandiera palīgs ģenerālis Rūdolfs Klinsons,
24. teritoriālā korpusa komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš,
Vidzemes divīzijas štāba priekšnieks ģenerālis Vilis Spandegs,
6. Rīgas kājnieku pulka strēlnieks Nikolajs Ošiņš,
183. divīzijas štāba priekšnieks pulkvedis Kārlis Lejiņš,
Galvenā štāba administratīvās pārvaldes nodaļas priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Kristovskis,
183. divīzijas komandieris ģenerālis Andrejs Krustiņš. 

PSRS Augstākās tiesas militārā kolēģija piesprieda nāves sodu vēl vienai Latvijas armijas ģenerāļu grupai 18. jūlijā. Tie bija —

Zemgales divīzijas komandieris, Daugavpils garnizona priekšnieks ģenerālis Žanis Bahs,
aviācijas priekšnieks ģenerālis Jānis Indāns,
24. teritoriālā korpusa artilērijas priekšnieks ģenerālis Arturs Dannebergs;
24. teritoriālā korpusa aizmugures priekšnieks ģenerālis Arturs Dālbergs,
20. kavalērijas pulka komandieris pulkvedis Jānis Puksis,
181. divīzijas štāba priekšnieks pulkvedis Jūlijs Rozentāls. 

Staļiniskā terora upuru apbedījumu vietu meklējumus vairākus . gadus veica politisko represēto organizācijas, tai skaitā "Memoriāls", Maskavas žurnālists A.Miļčakovs, M.Mindlina grupa un citi entuziasti. Tikai pēc VDK arhīvu atvēršanas un ar VDK darbinieku līdzdalību kļuva iespējams šis apbedījumu vietas dokumentēt. Daudzās neskaidrības un nepilnības sarakstos un dokumentācija VDK darbinieki skaidro ar to, ka abi šie objekti — nāves lauki bija NKVD pakļautībā un nošauto aprakšana daudzos gadījumos varēja notikt bez īpašu pavadzīmju noformēšanas. Aprēķini par noslepkavoto cilvēku skaitu arī ir provizoriski, aptuveni rēķinot pēc kvadratūras. Vēlākie pētījumu rāda, ka daudzās vietās līķi atrodami vairākās kārtās - kad bedre piepildīta, ar budlozeriem uzberot smilšu kārtu, tādējādi izveidojot jaunu laukumu, kurā sabērt noslepkavoto līķus. Butovā tika atrastas vietas, kur šādi mirstīgās atliekas atrodas trījos slāņos.

post scriptum

1938, gada 17. novembrī VK(b)P CK un TKP pieņēma kopīgu lēmumu par visu masu represiju pārtraukšanu. Jaunais NKVD priekšnieks L.Berija 26. novembrī ar pavēli Nr. 00762 atcēla iepriekšējās 7 pavēles, bet 11 pavēles tika pasludinātas par spēku zaudējušām. To vidū bija arī pavēles par visām nacionālajām operācijām, taču asiņainais darbs jau bija paveikts.

Kopš 1937. gada 25. augusta, kad tika parakstīts pirmais upuru albūms, līdz 1938. gada 15. novembrim īpašajās "troikās" un albūmu kārtībā tika izskatītas 346.713 lietas, no šā apsūdzēto kopskaita notiesāti 335.513 cilvēki, no tiem trīs ceturtdaļas — 247.157 cilvēki tika noslepkavoti, nošaujot.

Nu sākās savu uzdevumu veikušo, pašu šo pavēlu izdevēju un pildītāju novākšana. No 1936. gada pieci NKVDVDK priekšnieki - Jagoda, Ježovs, Berija, Merkulovs, Abakumovs — apvainoti pretvalstiskā darbībā un aizgājuši pa savu upuru ceļu — ātri nošauti.

Pēc 1956. gada PSKP XX kongresa 

Parasti konstatēts: "Pārbaudes gaitā noskaidrots, ka iepriekšējā izmeklēšanā iegūtās liecības nav apstiprinājušās (vai arī — ir pretrunīgas, nepelna uzticību, izsauc nopietnas šaubas par to patiesumu, izmeklēšanā pielietotas nelikumīgas metodes (jāsaprot — spīdzināšana), pieļauta izmeklēšanas materiālu falsifikācija utt.). Nereti ir piebilde, ka vainīgie izmeklētāji jau sodīti (starp citu, arī par kaitniecību, spiegošanu, pretpadomju darbību u.c., bet nevis par noziedzīgo pavēļu pildīšanu).

Līdz pat 1963. gadam piederīgajiem izsniedza falsificētas ziņas par noslepkavoto likteņiem, norādot izdomātu nāves cēloni un datumu desmit gadu robežas kopš aresta dienas. Pēc tam līdz pat 1988. gadam saskaņā ar KGB priekšnieka 1962. gada 26. decembra,, vēstuli Nr. 3265c sāka uzrādīt patieso nāves gadu, mēnesi un dienu.

Tikai no 1988. gada nevainīgo upuru tuvinieki var iegūt ziņas arī par nevainīgo upuru nāves cēloni, kas ietverts traģiski īsajā un daudzkārt atkārtotajā vārdā — "nošauts".

1990.gadu beigās sovhoza "Kommunarka" teritorija tika nodota Krievijas Pareizticīgo baznīcai, bet vēlāk tā izrādījās nonākusi Krievijas Federācijas Padomes locekļa Vadima Moškoviča privātīpašumā

Krievijas valdība patlaban grasās iegādāties senatora zemi, lai tur uzceltu tā saukto "jaunās Maskavas" administratīvo kompleksu - piepilsētas rajonu, kas tiks izveidots pēc toreizējā prezidenta Dmitrija Medvedeva rīkojuma.