Kārtējās masu slepkavības Butovas poligonā. Šoreiz "trāpa" vācu komunistiem, kuri atbēguši uz strādnieku paradīzi

Butovas poligonā 1937. un 1938. gadā cilvēku apšaušana tika veikta ar rūpniecisku vērienu.

"Plānu dēļ" īpaša rosība bija vērojama mēneša beigās, arī 1938. gada 28. februārī tika nošauti vismaz 1000 cilvēki (jeb tik daudz nošauto uzvārdu šobrīd fiksēti Nekropolē). Lai arī šo laiku parasti dēvē par "Lielās tīrīšanas", "Staļina represiju" utt. laiku, 1937.-38. gada represijas pamatā tika veiktas pret PSRS dzīvojošām nekrievu mazākumtautībām, tāpēc korekti tās būtu dēvēt par "PSRS Komunistiskās partijas krievu veiktajām genocīda operācijām pret PSRS dzīvojošām nekrievu tautībām", jeb "etnocīdiem". 

Šo formulējumu pamato vairāki fakti- pirmkārt, pavēles un direktīvas, uz kuru pamata tika represēti miljoniem cilvēku, saturēja konkrētas tautības nosaukumu, un pašu krievu presē tās parasti dēvē par konkrētas tautības operācijām (piemēram, "Poļu operācija"). Šādas "operācijas" bijušas vērstas pret desmitiem tautu, taču nevienā no pavēlēm vai direktīvām nav norādīta prasība vērsties pret krieviem (nav bijusi "krievu operācija").

Otrkārt, genocīda faktu pamato "nacionālo operāciju" faktiskie rezultāti,- piemēram, "poļu operācijas" rezultātā tika arestēti 139,835 poļi (nereti- arī lietuvieši un ebreji, kuri bija dzimuši Polijas teritorijā, bet norādījuši, ka ir poļi) un no tiem 2 gadu laikā tika nošauti tika vismaz 111,091, jeb 79,9%. Līdzīgi bija ar Krievijas "latviešu operāciju",- tika arestēti 21300 latvieši, no tiem 1937.-38.g. nošauti 16575.

Neapšaubāmi, represēto vidū bija krievi- parasti represēto "nekrievu" ģimenes locekļi, taču, ja rēķina 1937-38.g. represijās nošauto krievu skaitu pret Krievijas krievu kopskaita, tad represēto kievu bja zem 3%, pretstatā jau minētajiem cittautu ("nekrievu") upuriem- 75%-90%.

Nereti, īpaši krievu presē, tiek uzsvērta nenoliedzamā "latviešu loma" Krievijas lielinieku asiņainajā apvērsumā, tādējādi mēģināt pamatot latviešu genocīdu PSRS kā atriebību, jeb kolektīvu sodu par nodarīto. Protams, šādiem apgalvojumiem nav nekāda pamata divu iemeslu dēļ:

pirmkārt, pēc apsūdzības pamata: 1937.-38. gadā Padomju Krievijā neviens latvietis netika apsūdzēts "par dalību Krievijas boļševiku revolūcijā", tieši pretēji- visi tika apsūdzēti par "kontrrevolucionāru darbību, spiegošanu utt."- tātad, acīmredzami tieši pretēji- par nepietiekamu atbalstu komunistu izvērstajai slepkavošanai.

Otrkārt, - lai arī vairāki simti latviešu ieņēma vadošus amatus Krievijas armijas, pārvaldes un drošības struktūrās, tad tas bija vienkāršā iemesla dēļ, ka atšķirībā no krieviem prata lasīt jau no pirmsrevolūcijas laikiem.

Krievijā pirms lielinieku apvērsuma ~80% iedzīvotāji bija analfabēti; absolūtais vairums Krievijā dzīvojošo latviešu bija vienkārši zemnieki un strādnieki, kuri nereti bija ieceļojuši tur jau cara laikos. Nereti nošauto vidū pat vienā dienā ir vienlaicīgi tēvs un dēls, vai vairāki brāļi vai teju visi viena Sibīrijas ciemata latviešu vīrieši.

Spilgtākais piemērs genocīdam pret latviešiem ir 1938. gada februārī veiktā latviešu teātra "Skatuve" visu aktieru un pat tehnisko darbinieku apšaušana, taču šādu epizožu ir simtiem.

Piemaskavas vasarnīcu rajonā Butovas karaspēka daļai bija aizliegts tuvoties. Pamazām cilvēki uzzināja, ka šeit komunisti-čekisti (NKVD) darboņi masveidā apšāva padomju pilsoņus. Ar ekskavatoriem tika raktas ap 6 metri dziļas bedres, kur dzina apšaušanai nolemtos, pēc tam dzina virsū nākamo kārtu, kamēr bedre pamatīgi piepildīta. Vēlāk šo "sardīņu kārbas" metodi pārmantoja arī vācu nacionālsociālistu režīms, masveidā iznīcinot ebrejus un čigānus. Poligona kopējā platība ap 6 hektāru. Lai slēptu pēdas, piepildītās bedres ar buldozeriem nolīdzināja, bet virsū stādīja ābeles. 

1938.gada 28. februāris ir viens no datumiem, kuros tika pēc nacionālās piederības šauti latvieši un vācieši. 

Enciklopēdijas rīcībā ir ziņas par gandrīz ~20 tūkstoti represēto latviešu. Pēc Krievijas cilvēktiesību organizāciju un Pareizticīgo baznīcas ziņām, ņemot vērā bedru kopējo platību un dziļumu, kopējais nošauto skaits tikai Butovā varētu būt ap 70 līdz 80 tūkstoši.

Par represiju apjomu laika posmā no 1921. līdz 1954. gadam var liecināt 1954. gada sākumā pēc PSKP CK sekretāra Hruščova norādījuma PSRS ģenerālprokuroram R. Rudenko PSRS iekšlietu ministra S. Kruglova un PSRS tieslietu ministra K. Goršeņina sagatavotā izziņa. 

Tajā norādīts, ka šajā laikā par kontrrevolucionāriem noziegumiem Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes kolēģija, Iekšlietu tautas komisariāta trijnieki (troikas), Sevišķā apspriede, Kara kolēģija, tiesas un kara tribunāli

• notiesājuši 3 777 380 cilvēku,
• to skaitā ar augstāko soda mēru - 642 680 cilvēku,
• ar ieslodzījumu cietumos un nometnēs uz 25 gadiem un mazāk - 2 369 220 cilvēku,
• ar izsūtījumu un nometinājumu - 765 180 cilvēku.

Goršeņina izziņa gan satur selektīvus datus, piemēram, neieskaita represēto vidū bērnunamos nodotos nepilngadīgo bērnu miljonus u.c. Tāpat šajās represijās netiek ieskaitīti miljoniem vārdā neminētu upuru, kuri tautības dēļ tika represēti zem "dabas kataklizmu" lozunga- Pievolgas 1,5-2 miljonu tatāru un baškīru likvidācija 1921.g. ("Pievolgas bads"), 1,5-2 miljonu kazahu "kolektivizācijas-bada" operācija 1929-1930.g., līdz pat 15 miljoniem Golodomorā nobadināto ukraiņu 1931.-32. gadā (vienlaikus PSRS sasniedzot augstāko graudu eksporta apjomu uz ārzemēm).

Tāpat augstākminēto upuru skaitā netiek ieskaitīta apmēram 1,5-3 miljonu poļu deportācija no Austrumpolijas 1940. gadā, kad to vienojoties ar Vāciju, bija okupējusi PSRS, un vismaz 10 PSRS tautu 100% pārsāvju deportācijas no to dzīves vietām (zināmākās- čečeni, inguši, kalmiki, Krimas tatāri, u.c.)

Lai gan desimtiem tautu deportācijas nenozīmēja to kriminālu sodāmību, bēgšana no deportācijas vietas par tādu kļuva. Smagie apstākļi deportējot veseles ģimenes uz dzīvei nepiemērotām vietām Sibīrijas mežos vai Kazahijas stepēs, parasti agrā pavasarī vai rudeņos pēc ražas novākšanas dzimtajās vietās, pārvietotajiem nereti nozīmēja bada nāvi.