PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Operācija "Krasta banga". 1949. gada marta deportācijas. Izsūtīti vairāk kā 94,000

1949. gada marta deportācijas bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšana uz attāliem PSRS reģioniem 1949. gada 25.—28. martā. 

1949. gada marta deportācijās, kuras tika slepeni sauktas par operāciju "Krasta banga", tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem -  42,125 bija no Latvijas.

Lai arī deportācijas tika un krievu presē joprojām pamatotas ar "šķiru cīņu", un "zemnieku kolektivizāciju" tās uzskatāmas par tā genocīda turpinājumu, kuru komunistiskā (boļševiku) partija bija uzsākusi pret PSRS (Krievijas) mazākumtautībām (kazahu, ukraiņu mākslīgi izraisītais bads) jau 1930-31. gadā, kad Baltijas valstis vēl nebija okupētas. Kazahijā bada nāvē bojā gāja līdz 2 miljoni kazahu, Ukrainā bada nāvē tika nomērdēti līdz pat 10 miljoniem iedzīvotāju.  

Genocīda faktu apstiprina arī statistika- lai gan Latvijā bija jaukts nacionālais sastāvs, un otra lielākā tautība, kas dzīvoja Latvijā bija krievi, to skaits izsūtīto starpā bija neproporcionāli mazs. Piemēram, iepriekšējā "lielajā deportācijā", 1941. gadā, deportēja 0,74% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. 81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija latvieši. Tika izsūtīti 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita. 

Savukārt, pēc katrām deportācijām Latvijā pamatā tika iesūtīti tieši krievi (lai gan PSRS dzīvoja vairāk kā 100 tautību), kas liecina par organizētu Latvijas rusifikācijas politiku.

Jāatzīmē, ka Latvijas vēsturnieki nav uzskaitījuši visas masu deportāciju epizodes un pamatā runā tikai par divām (1941.g. un 1949.g.), savukārt Lietuvas vēsturnieki runā par 35 (!) masveida deportāciju akcijām no Lietuvas padomju okupācijas periodā.

Deportācijas tika veiktas, arī tāpēc, lai PSRS okupācijas režīms sagrautu okupēto valstu tautu pretošanās kustības. Baltijā pretošanās PSRS okupācijai aktīvāk notika laukos, nevis pilsētās. Latvijas teritorijā vien pretošanās kustībās bija iesaistījušies vairāk kā 20,000 personu (iespējams, pat ievērojami vairāk; tas ir čekas apzināto brīvības cīnītāju skaits).

Lai gan pretošanās okupācijas varai turpinājās līdz pat 1953. gadam, pēc 1949. gada deportācijām tā ievērojami samazinājās, jo mežos dzīvojošie cīnītāji palika bez atbalsta.

***

Plānu izstrādāja un apstiprināja čekas ģenerāļa Pjotra Burmaka vadībā, taču analizējot jebkuras čekas darbības, jāsaprot, ka čekisti bija tikai komunistiskās partijas lēmumu izpildinstitūcija. Tāpat kā būtisks arguments jāmin fakts, ka lielākā represiju tiešo izpildītāju daļa nebija pat karavīri, čekisti vai miliči, bet tieši kompartijas un komjaunatnes "aktīvisti" (statistika zemāk), kuri iesaistījās ne tikai sarakstu gatavošanā, bet veica fizisko apsardzi u.c. ar represiju organizēšanu saistītās "praktiskās operatīvās darbības".

Lai arī akcija tika gatavota lielā slepenībā un vietējie darbinieki, kam bija jāpiedalās par ceļa rādītājiem un īpašumu uzskaitītājiem, tika instruēti tikai dažas stundas pirms operācija sākuma, tomēr bija informācijas noplūde un diezgan liels skaits potenciālo izsūtāmo paslēpās.

Izsūtīšanu veica 9-10 cilvēku grupas ar to komandieri- VDM operatīvo darbinieku priekšgalā.

Izsūtāmajiem bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg mantu uz vienu ģimeni, bet izvedēji bieži nedeva pietiekamu laiku lai to izdarītu. Viss pārējais īpašums tika konfiscēts.

Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes netika izšķirtas.

Lielākā daļa izsūtīto nonāca

• Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki),
• Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki,
• Tomskas apgabalā - 16 065,
• Krasnojarskas novadā - 13 823,
• Novosibirskas apgabalā - 10 064,
• bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā - Amūras apgabalā.

Atbilstoši nometināšanas plānam, izsūtītie konvoja un to kolhozu un uzņēmumu, kuros tiem būs jāstrādā, pārstāvju pavadībā tika aizvesti uz pastāvīgo nometinājuma vietu.

Lielāko daļu izsūtīto uzņēma kolhozi un sovhozi:

- 91 795,

- 2031 zelta ieguves uzņēmumi un

- 953 kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumi.

Nometinājuma vietās izsūtītajiem paziņoja, ka viņi ir nometināti uz mūžīgiem laikiem, viņiem bija regulāri jāreģistrējas komandatūrā un bija aizliegts pamest nometinājuma vietu.

Piemēram, no Liepājas apriņķa 791 ģimene (2544 cilvēki), no Aizputes apriņķa 407 ģimenes (1348 cilvēki), no Kuldīgas apriņķa 684 ģimenes (2257 cilvēki).

Pieminot traģisko notikumu, LNA Liepājas zonālais valsts arhīvs kopā ar LNA Latvijas Valsts arhīvu publicē raksturīgākos arhīvā uzkrātos dokumentus, kas atspoguļo iedzīvotāju saimniecisko dzīvi pēckara gados, deportēto ģimeņu mantu aprakstīšanu, kolektivizācijas gaitu, lēmumus par „budžu” saimniecībām u.c.

Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika - tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās.

Rezultātā 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Iedzīvotājus izsūtīja pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt Valsts drošības ministrijai.

Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru Latvijā un 4350 Igaunijā.

Izsūtīšanu operācijās Baltijā kopumā veica 76 212 cilvēki, no kuriem lielākā daļa nebija profesionāli iekšlietu struktūru darbinieki, bet gan kompartijas struktūru aktīvisti un to kolaboranti- brīvprātīgo "istrebiķeļu" bandu locekļi.

• 18 387 no tiem bija iznīcinātāju bataljonu kaujinieki,
• 28 404 - komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki,
• 21 206 - PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un
• 8215 profesionāli čekisti

***

Kopumā "istrebiķeļu" jeb iznīcinātāju bataljonos bijuši iesaistīti ~ 44 000 cilvēku, un to uzvārdi ir zināmi (LPSR VDM (VDK) arhīva kartotēka), taču atšķirībā no nacistu līdzskrējējiem vai Latvijas patriotiem- mežabrāļiem, tie nekad nav saukti pie atbildības, ierobežoti tiesībās vai sodīti.

***

Pēc mākslīgi izraisītā masveida bada operācijām 1929- 1932.g. Kazahijā un Ukrainā, nākošajā etapā 1937.-38.g. PSRS komunistiskā partija genocīdu pret PSRS nekrievu mazākumtautībām veica jau neslēpjoties aiz "šķiru cīņas"- un t.s. "nacionālo operāciju" ietvaros pieņemot lēmumu par konkrētas tautības ("po nacionaļnomu priznaku") represijām tika iznīcināti un pārvietoti miljoniem cilveku.

Nākošais nekrievu tautību iznīcināšanas vilnis sākās 1939. gadā, nacionālsociālistiem un komunistiem noslēdzot paktu par "Austrumeiropas pārdali". Vācija un PSR iekaroja virkni valstu un līdz 1941. gadam veica masveida "nacionālās tīrīšanas" jauniekarotajās teritorijās, izsūtot miljoniem poļu un mazāku skaitu latviešu, lietuviešu, igauņu u.c. tautu pārstāvjus, taču šīs represijas neskāra 100% visu tautības pārstāvju,- pamatā tika izsūtīti sabiedriski aktīvi cilvēki.

1944. gadā, pēc Ukrainas un Kakuāza teritoriju atkarošanas, tika uzsākta jauna prakse- Ukrainas un Ziemļkaukāza teritoriju maztautas (čečeni, Inguši, Krimas tatāri, kopskaitā 12 tautības) tika izsūtītas 100% apjomā, tas pats bija paredzēts izpildīt arī attiecībā pret visiem ukraiņu tautības iedzīvotājiem, taču netika izpildīts pārāk lielā cilvēku skaita dēļ.

Paradoksāli, bet, turpinot strādāt ar Krievijas arhīvu pētniekiem, saņemam nošauto latviešu un Latvijas cilvēku vārdus, par kuriem nav nekādu ziņu Latvijā. It kā tie te nekad nebūtu bijuši.