Vilis Lācis

Vilis Lācis dzimis Jānis Vilhelms Lāce (Jahn Wilhelm Lahze), bija latviešu rakstnieks, reālisma un vēlāk t.s. socreālisma stila pārstāvis, kā arī aktīvs PSRS okupācijas laika kolaborants un politiķis- marionete laikā, kad okupācijas vara izvērsa īpaši aktīvu darbību pret latviešu tautu.

Kā rakstnieks - rakstījis īso un garo prozu. Īsta latviešu valodas meistars ar vieglu un perfektu valodas izjūtu. 

V. Lācis dzimis 1904. gadā, Rīnūžos (tagadējais Vecmīlgrāvis Rīgā) ostas strādnieka ģimenē, tēvs Tenis Lāce, māte Karlīne Lāce, dzimusi Veidemann. 1927. gadā viņš apprecēja savu klasesbiedreni Mariju Buti, viņu ģimenē piedzima dēli Zigurds (1928) un Ojārs (1932). 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, 18. novembrī Lācis apprecējās ar Veltu Kalpiņu, ģimenē piedzima dēli Leonīds (1945) un Juris (1946). 1944. gada 19. oktobrī līdz ar Sarkano armiju Rīgā kopīgi uz dzīvi atgriežas Lācis un Velta Kalpiņa. Tā ir otrā lielā nodevība rakstnieka mūžā. Kad neko nezinošā Marija ar dažus mēnešus veco zīdaini Edvīnu un pusaudzi Zigurdu arī atgriežas Rīgā, viņus sagaida tikai šoferis. Tas atved atbraucējus uz dzīvokli un pavēsta, ka te viņi dzīvos vieni paši. 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķir viņu laulību. 18. novembrī Lācis oficiāli apprec no revolucionāru ģimenes nākušo Kalpiņu. Formāli šī laulība ir saskanīga. Tajā piedzimst dēli Leonīds (1945—1998) un Juris (1946). Velta kļūst par žurnālisti un gadiem ilgi strādā žurnālā Zvaigzne.

    ****

Vilis Lācis mācījies Daugavgrīvas draudzes skolā.

1912. gadā vecāki izlemj no ostas strādniekiem kļūt par zemniekiem Krievijā, Sibīrijā, taču drīz atgriežas atpakaļ.

1914. g, Pirmā Pasaules kara laikā ģimene bēga uz Krieviju, pēc apmešanās Altaja novadā tur V. Lācis pabeidz Barnaulas skolotāju semināru un pat kļūst par ciema padomes sekretāru Biskajā, tur arī pirmo reizi publicē savu darbu - feļetonu laikrakstā "Sibīrijas cīņa".

1921. gadā Lāču ģimene atgriežas Latvijā. Tā kā V. Lācim nav attiecīgas izglītības, lai kļūtu par profesionālu jūrnieku un ar literāro darbību viņš vēl neko nav nopelnījis (pirmais stāsts Latvijā, „Sieviete”, tiek izdots tikai 1930. gadā), viņš kļūst par gadījuma strādnieku- ostas krāvēju, kuģa kurinātāju, zvejnieku.

Anšlavs Eglītis par Lāci Pietnieka tēlā 1939.g Benjamiņu ballē:

«Kopā ar Luiku sēdēja pieci vai seši vīri, liekas, īpaša kompānija. Dramatiķa Pietnieka dūru cīkstoņa sejā bija iestindzis piespiests smaids un uzkrītoša rezervētības izteiksme. (..) Pa daļai tas bija kritikas dēļ, jo, neraugoties uz Melmeņu pavēni, ievērojamākie kritiķi spītīgi neatzina viņa neskaitāmās lugas — tās vienkārši noklusēdami. Šīs lugas variēja vienu vienīgu tēmu — par stipro vīrieti, kas nicina apkārtnes domas, un spītīgo meiteni, kas negrib atzīties, ka mīl stipro vīru. Bet šajās lugās bija visādi noslēpumaini samezglojumi, vienmēr jaukas, laimīgas beigas, un stiprais vīrs katrā lugā parādījās citā sejā — te kā nabaga mansardu iemītnieks mākslinieks, te karavīrs, te sportists, zemkopis, zvejnieks, kuģinieks vai vienkārši dēkainis. Stiprajam vīram bija palaidnīgs tēvs, īsts verga dvēsele, meitenei augstprātīgi, izlutināti brāļi, visi tie bija jāpārmāca un jālabo. Katrā jaunā lugā skatītāji šo kompāniju apsveica kā vecu vecos paziņas, un iznākumā Pietnieks bija visvairāk izrādītais un tāpēc bagātākais latvju dramatiskais rakstnieks, un kritikas atzinība viņam galu galā nemaz nebija nepieciešama.»

1938. gadā Lācis kļuva par "Jaunāko Ziņu" štata līdzstrādnieku.

Pēc Latvijas padomju okupācijas 1940. gadā Vilis Lācis tika iecelts par Latvijas PSR Iekšlietu komisāru (ministru).

Viņa paraksts ir zem daudzām Latvijas sabiedrisko un politisko darbinieku apcietināšanas un deportācijas pavēlēm. Otrā Pasaules kara laikā V. Lācis uzturējās Maskavā, bet sieva ar dēlu Zigurdu bija spiesti dzīvot Kirovas apgabalā.

1944. gada 19. oktobrī, nedēļu pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Rīgu, Vilis Lācis atgriezās Latvijā.

1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, 18. novembrī Lācis apprecējās ar Veltu Kalpiņu, ģimenē piedzima dēli Leonīds (1945) un Juris (1946).

1946. gadā pret Vili Lāci Latvijas nacionālie partizāni veica atentāta mēģinājumu.

1946.-1959. gadā viņš bija Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, līdztekus 1954.-1958. gadā PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs.

1950. gados viņš arvien vairāk nodevās alkoholismam un saslima ar cukura diabētu, kas komplicējās ar acu kaiti, diviem smadzeņu insultiem un pēdu gangrēnu.

1959.-1962. gada partijas tīrīšanās viņu turēja aizdomās par simpatizēšanu nacionālkomunistiem un atbrīvoja no visiem amatiem.

Miris 1966. gada 6. februārī ar miokarda infarktu.

Apglabāts Meža kapos.

Literārā darbība

1930. gadā tiek izdots viņa pirmais romāns — „Atbrīvotais zvērs”, gadu vēlāk vairākos turpinājumos laikrakstā „Sociāldemokrāts” sāk izdot triloģiju „Putni bez spārniem”.

Taču popularitāti V. Lācis iegūst vien 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt romānu „Zvejnieka dēls”, kas kļūst par „pašu populārāko latviešu romānu”,ne velti romānu ļoti ātri dramatizē.

Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma 1939. gadā tiek uzņemta pēc romāna motīviem. „Zvejnieka dēls” izmaina arī paša V. Lāča dzīvi — viņš var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot vien par profesionālu rakstnieku.

Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58 stāstus, 6 lugas un virkni publicistisku rakstu.

Padomju varas laikā V. Lācis vairākus darbus pārstrādājis atbilstoši padomju ideoloģijas prasībām, kā arī rakstīja stingri socreālisma kanonā ieturētus darbus, tādejādi viņa darbi tika tulkoti visās Padomju Savienības republiku valodās.

Pēc V. Lāča darbiem uzņemtas mākslas filmas (Zvejnieka dēls, Uz jauno krastu, Vecā jūrnieku ligzda), multiplikācijas filma (Vanadziņš), uzvestas lugas (Zvejnieka dēls), opera (M. Zariņš Uz jauno krastu) un baleta izrāde (R. Grīnblats Rigonda).

Romāni 

• Atbrīvotais zvērs(1930-1931)
• Putni bez spaŗniem (1931-1934)
• Zvejnieka dēls (1933-1934)
• Senču aicinājums (1935)
• Cilvēki maskās (1935)
• Vecā jūrnieku ligzda (1937-1938)
• Akmeņainais ceļš (1939)
• Pazudusī dzimtene (1941)
• Vētra (1946-1948)
• Uz jauno krastu (1952)

Stāsti 

• Sieviete (1930)
• Vanadziņš (1936)
• Četri braucieni (1937)
• Edžiņš (1942)
• Nākotnes kalēji (1943)
• Aizputes dēli(1945)

Lugas

• Tālais ceļš (teātrī 1935)
• Vedekla (periodikā 1943)
• Uzvara (teātrī 1945)
• "Kristaps Kaugurs"

wikipedia

google