Legalizējas "Pana" mežabrāļu grupa Cesvaines apkaimē

Pēdējā "oficiāli uzskaitītā" aktīvā nacionālo partizānu grupa beidza savu darbību 1956. gada 30. oktobrī. Tā bija Staņislava Zavadska - ''Pana'' vairs tikai trīs vīru grupa, kura darbojās bijušā Madonas apriņķa Cevaines apkārtnes mežos. 

1956. gadā toreizējais čekas priekšnieks Jānis Vēvers rakstīja Staņislavam Zavadskim vēstuli ar lūgumu nākt ārā no meža, svinīgi apsolot, ka nearestēs un arī citādi nerepresēs. Šo vēstuli latviešu tulkojumā pavairoja un iedeva S. Zavadska mātei. Viņa dzīvoja Polijā, un tika speciāli atvesta uz Latviju. Tad nu "paņi Zavadska" staigāja pa Madonas apriņķa mājām un dalīja vēstulītes cerībā, ka kāds atdos dēlam. Beigās tā arī notika. 

S. Zavadskis un I. Grabāns iznāca pirmie, bet P. Tirzītis vēl palika mežā, un iznāca pēc laiciņa, kad redzēja, ka abus biedrus tiešām neaiztika.

S. Zavadskim tiešām ļāva atgriezties Polijā (kur liktenis nav zināms).

Abus pārējos arestēja 1968. g., kad sākās nemieri Čehoslovākijā. Līdz tam abi mierīgi dzīvoja un strādāja turpat Madonas pusē.

***

1944. gada decembrī Ziemeļlatgalē (Viļakas pag.) nodibinājās Latvijas nacionālo partizānu apvienība (LNPA), bet 1945. gada jūlijā Dienvidlatgalē (Daugavpils apr.) – Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienība (LTS(p)A). Abas šīs organizācijas aptvēra visu Latgali, Sēlijas novadu un daļu Vidzemes. Pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemes mežos devās ap 4000 19. divīzijas leģionāru, policijas bataljonu, būvbataljonu u. c. vācu karaspēka vienību karavīri. Gatavošanos nacionālo partizānu darbībai Kurzemē jau no 1944. gada septembra organizēja Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) štāba grupa, kas dislocējās Kuldīgā. 1945. gada vasarā tās organizētās grupas darbojās Kuldīgas, Ventspils, daļēji arī Aizputes un Talsu apriņķa teritorijā.

Bruņotās nacionālās pretošanās kustības 3. galvenie periodi:

• 1944. gada vasaras nogale – 1945. gada 8. maijs
• 1945. gada 8. maijs – 1949. gada 25. marts
• 1949. gada 25. marts – 1957. gada sākums

Visaktīvākā nacionālo partizānu darbība bija 1. periodā un 2. perioda sākumā, pakāpeniski samazinoties līdz 3. perioda beigām. Nacionālie partizāni savas darbības laikā veikuši 2659 uzbrukumus. Partizānu cīņu rezultātā līdz 1953. gada oktobra sākumam bija krituši 2208 un ievainoti 1035 padomju darbinieki un kaujinieki, kopā 3243 cilvēki. Starp kritušajiem 48,5% bija padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvisti, 25,8% čekisti, 16,7% NKDV karavīri un darbinieki un 9% Iznīcinātāju bataljonu kaujinieki.

***

1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. 

No partizāniem 

• krituši 2422 (12,1%), 
• arestēti 7342 (36,7%), 
• legalizējušies 10 268 (51,2%), 

kopā 20 032 cilvēki. 

Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.

***

1957. gada 8. janvāra LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieka pulkv. Veļikanova atskaitē LPSR MP priekšsēdētājam Lācim, laikā no 1944. gada rudens līdz 1956. gada 30. oktobrim Latvijas teritorijā čeka likvidējusi vai aizturējusi 10720 nacionālos partizānus un 2735 bruņotus nelegālistus. 

• Nogalināti vai izdarījuši pašnāvību – 2420
• Arestēti – 5489
• Legalizēti – 557

(pēc J. Vasiļevskis)