Ivars Grabāns

Latvijas neatkarības cīnītājs, mežabrālis.

Stanislava Zavadska grupas dalībnieks, no meža iznāca 1956. gadā, apcietināts 1968. gadā, notiesāts ar 15 gadiem izsūtījuma Permā, 35. nometnē, atbrīvots no apcietinājuma 1983. gada aprīlī!

Rietumus sasniegusi vēl viena politiski ieslodzītā latvieša vēstule. Viņa vārds Ivars Grabāns. Pirmo reizi, par Ivaru Grabānu uzzināts no ieslodzītā padomju ebreju tautības psichiatra Semjona Gluzmana vēstules kādai dānietei.. šajā vēstulē Semjons Gluzmans aprakstijis Ivara Grabāna likteni kā labviešu tautas varonības piemēru.
Gabrāns pēc otrreizējās Latvijas okupācijas 28 jaunu zemnieku grupā aizgājis mežā. Viņi turpinājuši partizānu karu 12 gadus. Vājie nav izturējuši — zaudējuši prātu, izdarījuši pašnāvību vai arī pade-vušies padomju okupantiem, noticot viņu solījumiem. Padevies arī Ivars Grabāna brālis, kas pēc trim gadiem Sibīrijā jau kļuvis kroplis un tagad savas mūža pēdējās dienas pavada nespējnieku namā.
Par pārtikas piegādāšanu saviem dēliem, apcietināta Grabānu māte, kas no Sibirijas neatgriezās,
Ivars Grabāns palicis mežā līdz 1958. gadam, kad beidzot sācis strādāt kolchozā. Ceka soiijuses viņu apžēlot, ja ar to sadarbošoties. Grabāns piedāvājumu noraidījis, čekas viri piedraudējuši: „Mēs vēl tiksimies!''

Turpmākos 12 gadus Grabāns atstāts čekas draudos, šinī laikā viņš nav neko sev iegādājies, ne ari nodibinājis ģimenes dzīvi, gaidīdams uz draudu īstenošanos.

1968. gadā viņš beidzot apcietināts un sodīts ar 15 gadiem par „banditismu un dzimtenes nodevību. Grabāns nesalauzts turpinājis cīņu.

1975. gadā viņš kopā «ar daudziem citiem politiski ieslodzītajiem paraķstījis apsveikuma vēstuli akadēmiķim Andrejam Saharovam, sakarā «ar Nobela miera prēmijas piešķiršanu. Tā paša gada beigās viņš kopā ar 26 citiem, padomju politiski ieslodzītajiem - parakstījis iesniegumu, ka atteicas no padomju pavalstniecības, vēlāk rakstot Dānijas sūtnim un lūdzot Dānijas pavalstniecību. Grabāns raksta, ka tagad viņa vienīgā un pēdējā vēlēšanās — nomirt brīvā zemē.

Rietumus tagad sasniedzis kāds Ivara Grabāna iesniegums PSRS Augstākās padomes prezidijam, kurā drosmīgi protestē pret latviešu valodas diskrimināciju, kaut arī padomju konstitūcija sola visām nācijām un visām valodām vienādas tiesības. 36. pantā teikts, ka jebkāda brīvības ierobežošana vai tiesību pārkāpšana nacionālu iemeslu dēļ sodāma pēc likuma. Pagājušā gada 21, martā Grabāns nosūtījis Augstākās padomes prezidijam šādu vēstuli:
 

„Man kā ieslodzItam ir tiesības nosūtīt divas vēstules mēnesiī. PSRS sakaru ministrija garantē vēstuļu piegādi uz jebkuru Padomju savienības vietu deviņu diennakšu laikā. Manas vēstules uz manu dzimteni Latviju iet 50 līdz 60 .diennaktis. Tādā kārtā apsolītās tiesības un garantijas paliek tikai tukši vārdi.
Nometnes administrācija paskaidro, ka tāda sarakstes tiesību pārkāpšana rodas sakarā ar obligāto vēstuļu cenzēšanu, Kas notiek krievu valodā. Tāpēc vēstules vispirms pārtulko krieviski. Lai es saņemtu atbildi no saviem tuviniekiem un draugiem Latvijā, man jāgaida vismaz četrus mēnešus. Un tikai tāpēc, ka es rakstu latviešu valodā! Es neesmu pats labprātīgi izvēlējies atrasties šeit ieslodzījuma nometnē svešā zeme. Atņēmusi man brīvību, atņēmusi dzimteni, jūsu vara tagad grib man atņemt ari dzimto valodu. Es protestēju pret nekrievu politieslodzīto diskrimināciju, tajā skaitā an mani — par atteikšanos noliegt savu dzimto valodu. Turklāt tas ir riīpjš padomju likuma pārkāpums, jo FSRS Konstitūcijas 34. un 36. pants nodrošina visām nācijām un visām valodām vienādas tiesības,
 

Pielikumā: rakstisks paziņojums par manias 1977. g. 5. decembrī izsūilītās vēstules saņemšanu tikai 1978. gada 31. janvārī, šis rakstiskais paziņojums mani sasniedza 1978. gada 8. februārī."
1. Grabāns

Dzīvodams mežā tik ilgus gadus Grabāns bij ieguvis zvēram raksturīgas maņas: kādu nākam apjautis krietni iepriekš, kamēr kas vispār bijis pamanāms. Runā, ka esot kļuvis nežēlīgs.