Latviešu meitene Cēsīs čekas pakalpiņu dēļ tiek novesta līdz pašnāvībai

1982. gada 14. novembra vakarā 3804 tonnas smags preču vilciens izbrauca cauri Valmierai un dārdināja Rīgas virzienā. Pulkstenis rādīja 17.45, kad prečinieks ar ātrumu 43 kilometri stundā paskrēja garām Āraišiem un tuvojās Ieriķu stacijai. Laiks bija drēgns, smidzināja smalks lietutiņš. Garš starmetis kā spožs zobens dūrās rudenīgā vakara drēgnajā tumsā, apgaismojot šauro uzbērumu, pa kuru lokomotīve dārdinādama vilka turpat vai simts smagi piekrautos vagonus. Un tad pēkšņi lokomotīves vadītājs, sliežu ceļam slaidu loku metot, tālu starmeša gaismā ieraudzīja kaut ko tādu, kas pirmajā brīdī atgādināja krāsaina papīra gabalu. Tikai dīvaini likās, ka par spīti vēja brāzmām tas turējās uz sliedēm un nelidoja projām. Un tad pēkšņi lokomotīves vadītājs aptvēra, ka tas nav vis papīrs. Viņa skatiens uztaustīja cilvēka ķermeni, ieraudzīja garus, tumšus matus, kas plīvoja vējā virs sliedēm, pamanīja brūnu mēteli ar dzeltenīgiem kvadrātiņiem. Jā, tas bija cilvēks, ar šausmām
aptvēra lokomotīves vadītājs. Tā bija sieviete, pusaudze, kas gulēja uzbēruma malā ar muguru pret tuvojošos vilcienu, galvu uz sliedes nolikusi, kamolītī saritinājusies, ceļgalus pie krūtīm pievilkusi. Spalgi iekaucās sirēna, nožļarkstēja bremzes, kas pūlējās apstādināt 180 riteņu pārus. Smagā milzeņa apturēšanai vajadzēja vismaz 350 - 450 metrus, bet bremzēšanas sākuma brīdī līdz sakņupušajam stāvam bija palikuši tikai nieka 80 metri. Dzelzs kalns dārdēdams, kaukdams, brīdinoši svilpdams joņoja aizvien tuvāk un tuvāk. Bet meitene nekustējās, kamolītī savilkusies, joprojām palika uz sliedēm, gaidīdama, kad dārdošais briesmonis velsies pāri un saplosīs viņas miesu, dzīvību, sapņus, cerības un sāpes. Un tad tas notika... Turpat vai puse vagonu pārvēlās pāri viņas augumam. Īsu brīdi uz Rīgas - Valmieras dzelzceļa līnijas apstājās satiksme. No Ieriķu stacijas tālāk uz Valmieru netika pasažieru vilciens. Pēc tam traģēdijas vietā ieradās mediķi un milicija. Nākamajā dienā noskaidrojās, ka sabrauktās meitenes vārds ir Dace Lielpētere. Dzimusi 1967. gada 30. maijā. Mācījās Cēsu 1.vidusskolas 9.b klasē. Pār visu Cēsu pilsētu nolaidās smags baiļu, nevalodu, aizdomu un melu plīvurs.
Galvenais jautājums bija kāpēc? Kas vainīgs? Cēsu rajona tiesu medicīnas nodaļas vadītājs Valdis Baumanis miršanas apliecībā ierakstīja «pēc konfliktsituācijas skolā meitene metās zem vilciena». Pēc neilga laika VDK un partijas komiteja piespieda viņam šo ierakstu mainīt. Sākās izmeklēšana. Bet tā nespēja noskaidrot patiesību, taisni otrādi - notikums apauga ar jauniem meliem un izdomājumiem. Skaidrs bija tikai viens - tā nebija sadzīviska rakstura traģēdija, tā bija politiska slepkavība, totalitārā režīma izrēķināšanās ar brīvdomīgu ģimeni. Visa patiesība par šo notikumu nav noskaidrota līdz pat šim laikam. Vēl aizvien nav atbildēts uz jautājumu - kāpēc? Kas bija tas spēks, kas lika piecpadsmitgadīgai pusaudzei apgulties uz sliedēm? Kur sakņojās šis spēks? Bailēs? Sāpēs? Izmisumā? Aizvainojumā? Kāpēc šīs bailes un izmisums bija tik liels, ka meitene spēja palikt uz sliedēm, kamēr 3804 tonnas piejoņoja un samala viņas plaukstošo dzīvību? Pirmo reizi uz šiem jautājumiem es mēģināju atbildēt jau 1988. gadā, kad iepazinos ar Lielpēteru ģimenes traģēdiju un sagatavoju publikāciju laikrakstam Skolotāju Avīze (skat. 1988.g.26.oktobra numuru). Vēlāk par šiem pašiem jautājumiem domāja arī dramaturgs Pauls Putniņš, kas uzrakstīja lugu “Žēlojiet mūs!” 1990. gadā to iestudēja Valmieras teātris. Taču visa patiesība par ļoti sarežģīto un traģisko notikumu aizvien vēl nebija pateikta. Tāpēc ilgu laiku vācu materiālus un loloju cerību pabeigt iesākto darbu. Manus nodomus stiprināja tās daudzās vēstules, ko saņēmu pēc publikācijas Skolotāju Avīzē.Tajās izskanēja prasība turpināt iesākto un sagatavot plašāku pētījumu. Tādu mudinājumu savā vēstulē izteica, piemēram, cienījamais rakstnieks un ārsts Jānis Liepiņš. Kādu laiku manu apņēmību nomāca šaubas - vai ir jēga uzplēst vecas rētas? Vai drīkstu atkal plosīt Daces vecāku sirdis, kas jau tā garus sāpju ceļus izstaigājušas? Likās arī, ka pagātnes modinātā naida un atriebtkāres jau tā ir daudz. Vai ir vērts no aizmirstības putekļiem gaismā celt vēl vienu sāpīgu patiesību? Tagad šaubas ir zudušas. Kāpēc? Par laiku no 1940. gada līdz 1953. gadam esam daudz uzzinājuši, un šaubu nav nevienam - tas bija baisais staļinisma periods, kas latviešu tautai nesa tūkstošus upuru. Bet par turpmāko komunistiskās tirānijas posmu informācijas ir stipri mazāk, un bieži vien valda ilūzija, ka tā bija gandrīz civilizēta, tiesiska, demokrātiska sabiedrība. Jā, patiesi. Lopu vagoni un vergu nometnes it kā bija palikušas pagātnē. Bet vai tāpēc padomiskais režīms bija zaudējis savo totalitāro būtību? Cēsu notikumi liecina pavisam ko citu. Kā spožs gaismas stars tie kliedē tumsu un ļauj ieraudzīt brežņeviskā režīma patieso seju. Par nozieguma pēdu slēpšanu tika gādāts partijas, VDK, prokuratūras, Izglības ministrijas vadītāju līmenī. Tāpēc stāsts par Lielpēteru ģimenes traģēdiju raksturo situāciju ne tikai vienā atsevišķā rajonā, bet arī visā Latvijā kopumā. Tas ļauj redzēt, kā patiesības smacēšanā iesaistījās dažādi totalitārās mašīnas mezgli - partija, VDK, Izglītības ministrija. Tas parāda, kā šī sistēma ienīda katru neatkarīgu domu, kā tika vajāts un pazemots cilvēks, kas gribēja būt brīvs. Galu galā Cēsu notikumi atklāj, cik milzīgs tirānijas spēks bija bailes, ar kurām tā paralizēja cilvēku saprātu un pārvērta tos par gļēviem pakalpiņiem. Daudzi vecā režīma kalpi tagad atsakās runāt par Daci Lielpēteri un toreizējiem notikumiem. Kāds Cēsu puses direktors nupat pikti izteicās - cik ilgi jūs krāmēsieties ar viņu? No Transporta prokuratūras ir pazudusi krimināllieta par Daces Lielpēteres pašnāvības faktu. Tātad bail. Māc kauns. Katrs dokuments šajā lietā atmasko un apsūdz. Man izdevās šo krimināllietu sīki izpētīt pirms tās pazušanas. Tāpēc manā rīcībā ir materiāli, kas ļauj katru faktu, katru secinājumu pamatot ar konkrētiem dokumentiem. Cēsu notikumi pirmām kārtām apsūdz valdošo režīmu. Taču to balstīja un tā vārdā rīkojās konkrētas personas. Tāpēc stāsts par Lielpēteru ģimenes vajāšanu vienlaikus ir stāsts arī par vairāku pazīstamu VDK, partijas, prokuratūras, Izglītības ministrijas darbinieku rīcību. Šajos notikumos ļoti liktenīga loma bija atvēlēta Cēsu 1.vidusskolas skolotājiem. Tomēr jāņem vērā, ka skolotājs aizvadītajos gados drīzāk bija režīma upuris nekā tā kalps. Tādēļ pēc Daces vecāku lūguma vairāku Cēsu 1.vidusskolas pedagogu patiesie uzvārdi šajā stāstā netiks minēti. Tomēr galvenais šā sacerējuma mērķis ir apliecināt cieņu un pateicību tiem cilvēkiem, kuri spēja palikt brīvi arī tad, kad brīvības vēl nebija. Viens no tādiem ir Almīrs Lielpēteris, kas visu mūžu dzīvoja, spītējot ļaunuma varai, vienmēr saglabājot taisnu un stingru mugurkaulu. Gribas noliekt galvu šā ļoti godīgā, pieticīgā un klusā cilvēka priekšā. Mūsu slimajai sabiedrībai ir ļoti vajadzīga tā patiesības daļa, kas liecina, ka arī tirānijas gados bija iespējama garīga neatkarība un godīga rīcība. Citādi rodas iespaids, ka liekulība, divkosība un cinisms ir tik mūžīgi un nepārvarami, ka nav jēgas tiem pretoties. Diemžēl Almīram Lielpēterim par neatkarību un drosmi nācās samaksāt ļoti dārgu cenu. Arī tas ir jāzina mūsu sabiedrībai, jo dažam liekas,ka pašreizējā brīvība ir nākusi kā debesu dāvana, kas nav prasījusi nekādus upurus. Nē, par visu esam maksājuši. Protams, ne visi vienādu cenu. Tikumiska sabiedrība iespējama vienīgi tad, ja agri vai vēlu cēla rīcība tiek godā celta,bet nekrietnība - pelta un nosodīta. Tāpēc kaut pēc daudziem gadiem patiesība ir jāpasaka. Jānoliec galvas vajāto un pazemoto priekšā. Un jālūdz piedošana. Es zinu, kāds var iesaukties - pietiek atmiņu, pietiek pārmetumu! Jā, patiesi. Visu mūžu nevar dzīvot ar atmiņām par pagātnes ļaundarībām. Agri vai vēlu jāprot piedot un aizmirst. Bet vai pirms aizmiršanas nevajadzētu izskanēt piedošanas lūgumam un grēku nožēlai? Diemžēl neviens no Lielpēteru ģimenes vajātājiem nekādu nožēlu nekad nav izteicis. Taisni otrādi, Ruta Kalniņa, kādreizējā partijas rajona komitejas sekretāre, viena no tiem, kuri glāba slepkavas, nupat paziņoja: laiks ir pierādījis, ka man toreiz bija taisnība... Vai tiešām viņai bija taisnība? Par kādu piedošanu un aizmiršanu var runāt, ja saglabājusies šāda pārliecība? Bet kādēļ gan tai zust, ja nekad neviens no Daces vajātājiem un slepkavām nekādu sodu nav saņēmis, neskaitot atmaskojumus laikrakstu publikācijās? Varbūt tāpēc daudzi toreizējo ļaundarību vaininieki un viņu glābēji joprojām neko nenožēlo, turpina melot un ir pat sašutuši par to, ka šie notikumi netiek aizmirsti. Viņi atgūst pašapziņu un agrākos amatus un, kas zina, vai rītdien nebūs jauni upuri. Es baidos, ka tā var notikt, ja ļausim atkal iemigt sabiedrības sirdsapziņai. Tā pamazām pārklājas ar biezu vienaldzības un cinisma čaulu, un tās aizsegā ļaunums jūtas aizvien drošāk. Ieskatīsimies vēstulēs, ko saņēmu pēc publikācijas Skolotāju Avīzē. Palūkosimies, ko cilvēki rakstīja, iepazinušies ar Dacīti, kuru daudzi uztvēra kā tautas dvēseli, tautas brīvības garu. Iveta Reinsone, Daces klases biedrene: «Esmu pārliecināta, ka mūsu vidū vairs nav cilvēka, kas pašreizējos apstākļos ar visu savas jaunās, gaišās sirds degsmi daudz palīdzētu Latvijas atdzimšanai. Sabiedrība ir zaudējusi spilgtu personību. To nedrīkst piedot. Nav tiesību atstāt šo noziegumu neatklātu. Lūdzu uzskatiet manu vēstuli par kategorisku prasību noskaidrot patiesību.» Bukmaņu ģimene: «Neviens nespēs ģimenei un tautai atdot Dacīti. Bet mūsu acīs viņa ir tā, kas modina tautas sirdsapziņu. Tauta nedrīkst aizmirst savus cīnītājus.» Jānis Lācis no Saukas: «lerosinu Daces Lielpēteres piemiņu iemūžināt visīstākajā granītā.» E.Zakovics no Rīgas: «Mans priekšlikums būtu uzcelt Dacītei pieminekli. Viņa ir varone ar cietu savas pārliecības spēku. Izaugusi liela, viņa būtu īsta, neviltota latviete. Un šis piemineklis būs paraugs gan skolēniem, gan skolotājiem.» Dace modināja ļaužu sirdsapziņu pirms 12 gadiem, un viņa to darīs arī tagad un vienmēr nākotnē, ja vien neļausim viņas vārdam pārklāties ar biezu aizmirstības putekļu kārtu. Patiesība par Daci ir mūsu pienākums. Visu to pienākums, kuri pazina viņu, kuri dzīvoja kopā ar viņu un kuri gribētu viņai izrādīt savu cieņu un pateicību.

Bija 1981. gada 1.septembris. Kā visur citur, tā arī Cēsu 1.vidusskolā jaunais mācību gads sākās ar svinīgo līniju, skaistām apsveikumu runām un ziedu klēpjiem audzinātāju rokās. Tā bija saulaina un priecīga diena, kas modināja vienīgi cerības. Un nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka šī diena ir sākums bezgala traģiskiem notikumiem. Cēsu 1.vidusskola bija viena no tām mācību iestādēm, ko sauca par kombinātiem - tā pulcināja gandrīz pusotru tūkstoti audzēkņu, te strādāja ap 100 pedagogu, bija vairāk nekā 40 tā saukto klašu komplektu. To vidū - gan sporta, gan matemātikas specializētās klases, kurās mācījās attiecīgās jomas talanti ne vien no pilsētas, bet arī no visa Cēsu rajona. Skolas direktoram bija trīs vietnieki mācību un audzināšanas darbā, vairāki organizatori, pionieru vadītāji. Administrācija lielāka nekā dažas lauku skoliņas kolektīvs, kopā ņemts. Vārdu sakot, Cēsu 1.vidusskola bija īpaša skola. Ne vien liela, bet arī slavena - pazīstama visā Latvijā. Arī Izglītības ministrijā tā tika pieskaitīta pie labākajām skolām. Bieži tika pieminēta starp olimpiāžu, konkursu, sporta sacensību uzvarētājiem. Arī rajona priekšniecība šo skolu itin labi ieredzēja, pat slavināja, jo sevišķi par prasmīgu «internacionāli patriotisko un idejiski politisko audzināšanu», kas partijas skatījumā bija pats galvenais jebkuras skolas uzdevums. Te strādāja daudzi pedagogi, kas baudīja augstās priekšniecības simpātijas. Vēstures skolotāja Alma Lūse (mainīts vārds un uzvārds) tika slavināta kā iecienīta partijas politikas propagandiste. Ārpusskolas un ārpusklases darba organizatore Valda Osīte (mainīts vārds un uzvārds) izcēlās ar aktivitāti «internacionālās draudzības» jomā, jo bieži uzņēma ciemiņus no Krievijas, Igaunijas un citām plašās «dzimtenes» malām. Skolēnu un viņu vecāku vidū ļoti cienīts skolotājs bija Jānis Endele - matemātikas entuziasts, kas, talantus meklēdams, rīkoja konkursus visa rajona bērniem. Šie pūliņi tolaik netika tik augstu vērtēti kā internacionālie salidojumi, tāpēc skolas un rajona vadītāju acīs Jānis Endele nebūt nebija īpaši ieredzēts. Arī citādā ziņā Jānis Endele bija pārāk disidentisks, lai tiktu ierindots slavējamo skaitā. Skolas direktors bija Gunārs Avots (mainīts vārds un uz vārds), kas šajā kolektīvā 1.septembri sagaidīja jau piekto reizi. Izglītības lietās viņš bija visnotaļ pieredzējis vīrs, kam tuvojās jau piecdesmitā dzimšanas diena. Nenoliedzami, Cēsu 1.vidusskola bija viena no tām mācību iestādēm, kas pārstāvēja padomju pedagoģijas augstākos un spožākos paraugus. 9. klases audzinātāja Rasma Gulbe (mainīts vārds un uzvārds) jauno mācību gadu sagaidīja ar nelielām bažām. Viņa bija pieredzējusi skolotāja, kas turpat vai trīsdesmit gadus meitenēm mācīja šūšanu, kulināriju, adīšanu. Tomēr ziņa par Daces Lielpēteres pāriešanu uz viņas audzināto klasi Rasmu Gulbi darīja nemierīgu. Šī meitene trīs gadus bija mācījusies paralēlajā «sportistu» klasē, bet nu sarežģījumi ar redzi viņai lika atteikties no sapņiem par basketbolu. Nācās pāriet uz jaunu kolektīvu. Daci Lielpēteri Rasma Gulbe labi pazina, jo vairākus gadus mācīja viņai savu priekšmetu. Tā bija itin trausla meitene, drīzāk sīka nekā slaida, kā varētu domāt par basketbola klases audzēkni. Aiz biezajiem optisko briļļu stikliem slēpās zinātkāri pētošs skatiens. Tumši, gandrīz melni, resnā bizē savilkti mati ieskāva apaļīgu, vēl pavisam bērnišķīgu sejiņu. Apzinīga, izpildīga, čakla - tāda parasti bija Dace darbmācības stundās. Arī citos mācību priekšmetos viņai bijušas gandrīz tikai teicamas atzīmes. Tātad 9.b klasē ienāca visādā ziņā laba skolniece, gandrīz teicamniece. Iepazīstoties ar meitenes personīgo lietu, varēja atrast vairākus interesantus vērojumus par Daces Lielpēteres līdzšinējo uzvedību un gaitām skolā. Uzsvērts - daudz lasa. Diemžēl tieši aizrautīgā lasīšana bija izraisījusi tuvredzību, kuras dēļ nācās pamest basketbolu. Vēl viena Daces mīlestība jau kopš pirmajiem skolas gadiem bijusi matemātika. Taču izpētes raksturojumā bija atrodami arī audzinātājai pavisam nepatīkami ieraksti - Dace negribējusi nēsāt oktobrēna zvaigznīti, vēlāk - pionieru kaklautu. Arī par oktobrēnu un pionieru pasākumiem neinteresējoties, bet padomju skolēnam vajadzēja būt aiktīvam pionierim un kolektīvistam, bet ne individuālistam. Iepriekšējā mācību gadā bija parādījies pavisam satriecošs vērojums - «ne katrreiz pareizi izprot politiskos jautājumus». Politika - lūk, visu nelaimju un satraukumu galvenais cēlonis. Norāde uz kaut ko līdzīgu «nepareiziem politiskajiem uzskatiem» bija pats briesmīgākais, kas vien tajos laikos varēja būt. Huligāns, slaists, dauzoņa - tas labi nebija, bet to varēja paciest, ar to bija jāsamierinās. Tāds tika ar «gumijas trijnieku» pavilkts un beigās ar atestātu no skolas palaists. Bet pionieru kaklauta nonicināšana, izvairīšanās no politinformācijām, nepareizi politiskie uzskati - tas skanēja iznīcinoši. Un Rasma Gulbe bažījās, ka Dace Lielpētere viņai sagādās vairāk nepatikšanu nekā dažs labs tā sauktais «grūti audzināmais». Dace Lielpētere nāca no īpašas ģimenes, ko ne vien skolā, bet arī visā pilsētā un pat rajonā daudzi labi pazina. Viņas māte - Ināra Lielpētere bija skolotāja, kas mācīja latviešu valodu krievu bērniem 3.astoņgadīgajā skolā. Krieviete pēc tautības. Daudzu skatījumā bija pazīstama kā jauks, izdarīgs, ļoti izpalīdzīgs un sirsnīgs cilvēks, ko cienīja kolēģi un mīlēja audzēkņi. Arī par Almīru Lielpēteri - «Komunālprojekta» Cēsu nodaļas arhitektu - bija dzirdamas daudzas labvēlīgas atsauksmes. Kluss, pieklājīgs, inteliģents cilvēks, kas bezgalīgi mīlēja savus bērnus un lielāko daļu brīvā laika veltīja tieši viņiem. Palīdzēja mācībās, rīkoja ekskursijas, garus pārgājienus un daudz ko citu, lai sekmētu viņu garīgo un fizisko attīstību. Tāpēc lieliski mācījās ne vien Dace, bet arī viņas jaunākā māsa Baiba un brālis Jānis, kas bija teicamnieki vairākus gadus pēc kārtas. Šķiet, pedagogiem vajadzēja tikai priecāties par šādu brīnišķīgu ģimeni, par tik lieliskiem vecākiem. Ja tādu tēvu un māšu būtu vairākums, tad atkristu tās mokas un nervu bendēšana, ko sagādāja dzērāju, klaidoņu vai pārliekā naudas pelnīšanā ieslīgušu vecāku neaprūpētie pēcteči. Taču nē. Cēsu 1.vidusskolā valdīja cita attieksme pret šo ģimeni - aizdomīga, neiecietīga, nicīga. Tās cēlonis bija baumas par Almīra Lielpētera «briesmīgo pagātni». Neviens jau lāgā nezināja, ko tik briesmīgu Lielpēteris savā jaunībā bija sastrādājis. Bet tas nevienu īpaši neinteresēja. Galvenais, ka vairākkārt bija dzirdēts - Lielpēteris ir buržuāziskais nacionālists. Rasmai Gulbei vietējais VDK priekšnieks pulkvedis Pētersons vairākkārt bija teicis - esiet uzmanīgi ar Lielpēteri, jūs vēl nezināt, uz ko spējīgs šis cilvēks... Ar to bija pateikts viss - jāsargās, jāizvairās kā no uguns, kā no lepras slimnieka. Baumoja, ka Lielpēteru mājās esot pat... Latvijas karogs, un tas daļai pedagogu likās kaut kas tik briesmīgs, ka nekas briesmīgāks vairs nevarēja būt. Tāpēc skolotāji uz Lielpēteru bērniem lūkojās kā caur palielināmo stiklu. levēroja visu to, ko citiem pat nemanītu. It īpaši tādus «briesmīgus pārkāpumus» kā pionieru kaklauta aizmiršana mājās, aiziešana no kādas pionieru sanāksmes vai nekārtīgi pieraksti politinformācijas burtnīcā. Tas viss tika summēts kopā un gala rezultātā tapa secinājums - «ne katrreiz pareizi izprot politiskos jautājumus». It kā 7.klases meitenei varētu prasīt, lai viņa izprot visu to, ko lielum lielākā daļa cilvēku pat visas dzīves laikā nekad nav spējuši izprast. Un vai vispār te var būt kaut kāda visiem derīga un vienādi «pareiza» izpratne? Diemžēl ieraksta autorus tas neinteresēja. Viņiem pat prātā neienāca, cik absurds ir viņu spriedums. Kaut gan var būt arī ne. Jo toreizējā terminoloģijā «nepareizi uzskati» nozīmēja - nav lojāls, politiski neuzticams, disidents un tamlīdzīgi. Tātad Dace, jau būdama 7.klases skolniece, tika uzlūkota par politiski neuzticamu, par topošo disidenti. Jo bija «buržuāziskā nacionālista» meita, kas nicināja pionieru kaklautu. Tāpēc Rasma Gulbe nebija priecīga par Daces ienākšanu viņas audzinātajā klasē. Pagāja 1.septembris. Novīta ziedi, pazuda smaidi, izkūpēja līksmā noskaņa. Sākās skarbā ikdiena. Jau pēc dažām dienām Dacei gadījās pirmā sadursme ar jaunajiem klasesbiedriem. Kādā starpbrīdī Dacei pazuda soma ar visiem mācību piederumiem. Bija nolikta pie kabineta durvīm, bet nu vairs tā nebija atrodama. Sākās stunda, nāca skolotāja, lika paņemt grāmatas, burtnīcas, strādāt. Bet Dacei nebija pat ne spalvaskāta. Skolotāja viņā pavērās ar dusmām un neizpratni, izteica pārmetumus par izklaidību un nekārtību. Dace piesarkusi stāvēja, bet klases biedri smīnēja. Vēl pēc kāda laika tikpat pēkšņi pazuda sporta tērps tieši pirms fizkultūras stundas. Ejot uz kolhozu kartupeļu talkā, meitenes, it kā nevainīgi ķircinādamās, Daces vējjakas kapucē sameta akmeņus. Un tā ik pa brīdim. Zobgalības, nerrošana, izsmiekls. Aizvien sāpīgāk un nežēlīgāk. Kāpēc klasesbiedri tā izturējās pret Daci? Pedagogi vēlāk sludinās, ka šādā veidā klasesbiedri izteica savu sašutumu par Daces «nepareizajiem» politiskajiem uzskatiem. Bet kā bija patiesībā? Dace dzīvoja savu īpašo dzīvi, viņai bija savi uzskati un principi, kas stipri atšķīrās no vienaudžu pieņemtajiem standartiem. Viņa ģērbās vienkāršā, melnā kleitiņā ar baltu apkaklīti, necentās izrotāt sevi ar spožumiem vai kosmētiku, kā to jau darīja dažas citas meitenes. Nejūsmoja par tobrīd populāro estrādes mūziku, negāja uz diskotēkām, vairījās no sarīkojumiem, dzīvoja noslēgti. Vienaudžu ironiju izraisīja arī Daces attiecības ar tēvu. Tie ievēroja, ka tēvs Daci rītos pavada uz skolu, bet pēcpusdienā nāk viņu sagaidīt. Dace nekautrējās skriet viņam pretim un jūtu uzplūdā priecīgi apķerties ap kaklu daudzu skolēnu klātbūtnē. Šādas attiecības par dīvainām sauca ne vien Daces vienaudži, bet arī pedagogi, kas runāja par «meitas vadāšanu aiz rociņas» un daži pat par «patoloģiju». Bet patiesībā viss bija daudz vienkāršāk. «Mēs mīlējām viens otru,un mēs ne spējām dzīvot viens bez otra,» tā šīs attiecības vērtē Almīrs Lielpēteris. Tāpēc viņi tiecās ātrāk satikties, pārrunāt un novērtēt notikumus skolā. Almīrs aizvien uztraucās par meitu, tiecās sargāt viņu, palīdzēt. Dacei draugu tikpat kā nebija, tāpēc tētis viņai bija viss - arī draugs, domubiedrs, padomdevējs. Ideāls, ko viņa mīlēja, kam ticēja, ko klausīja, godināja, centās atdarināt. Bija vēl viens apstāklis, kas radīja pretrunas Daces un vienaudžu attiecībās. Tajos gados skolā vēl aizvien valdīja prasība - «visiem jābūt sekmīgiem». Citādi nevarēja pabeigt skolu, nevarēja pāriet uz nākamo klasi. Bet mācību programmas bija ļoti sarežģītas. Praktiski tās nespēja apgūt skolēnu vairākums. Skola ar to nerēķinājās, nesekmību izskaidroja galvenokārt tikai ar skolēnu slinkumu. Un tā pārvarēšanai nežēloja bardzību pret ikvienu neveiksminieku. Tāpēc skolēnu un skolotāju attiecības visbiežāk bija saspringtas, pat naidīgas. Šādos apstākļos liela daļa pusaudžu pret mācībām izturējās ar bravūrīgu nicinājumu. Tā bija gluži dabiska pašaizsargāšanās pret nereālām, neizpildāmām skolas prasībām. Bet Dace nevarēja atļauties vājas sekmes. Viņai bija savi nākotnes nodomi, un viņa mērķtiecīgi gatavojās to īstenošanai. Bez tam viņa jau tolaik labi zināja, ko nozīmē būt Almīra Lielpētera meitai, saprata, ka ir jādzīvo kā zem palielināmā stikla. Zināja, kādas sekas būtu viņas nesekmībai, ja reiz pat mazākais sīkums tika ievērots un lielos augstumos pacelts. Turklāt viņas prāta spējas bija tādas, ka nebūt nenācās zubrīties dienu un nakti, lai saņemtu galvenokārt teicamas atzīmes. Viņa bija ne vien centīga, bet arī apdāvināta meitene ar attīstītu loģisko domāšanu un asu uztveri. Vienaudži Daces centību uzskatīja par nosodāmu izlekšanu. Viņiem nepatika tas, ka Dace stundās ceļ roku, atbild, tiecas nopelnīt labas atzīmes. Tāda rīcība, viņuprāt, bija galīgi nepieļaujama, un viņi pret to vērsās ar izsmieklu un zobgalībām. Dace sāpīgi pārdzīvoja klasesbiedru uzbrukumus. Neko neslēpa ne tēvam, ne mātei. Tomēr savā uzvedībā neko nemainīja. Un tad gadījās notikums, kas visu radikāli grozīja. 10. septembrī kādā ģeogrāfijas stundā Dace skolotājai Ainai Zālītei (vārds un uzvārds mainīts) uzdeva jautājumu: - Kāpēc Latvijā iebrauc tik daudz krievu? Kāpēc ieceļotāju Latvijā vairāk nekā latviešu? Mēs labi atceramies, cik daudz par šo problēmu toreiz klusībā tika runāts un domāts. Tā satrauca ļoti, ļoti daudzus latviešus. Taču šis satraukums tika slēpts, uzticoties vienīgi tuvākajiem draugiem un paziņām. Oficiālajā ideoloģijā valdīja internacionālisma gars, ko visādā veidā stiprināja gan prese, gan literatūra un māksla, nemaz nerunājot par zinātni un izglītības sistēmu. Grūti at ast otru problēmu, kas būtu bijusi tik ciešā melu, divkosības un liekulības plīvurā ietīta. Daces Lielpēteres jautājums skolotāju Zālīti ļoti samulsināja. Daudzu acu pāri raudzījās uz viņu, gaidīdami, kā viņa rīkosies. Skolotāja mēģināja skaidrot, ka krievi ir aktīvāki, ka viņi vairāk cenšas mācīties, ka Latvijai vajadzīgs darba spēks. Dace klausījās, uzdrošinājās oponēt - Latvija varot iztikt ar mazāku speciālistu skaitu. Un beigās piebilda: - Nav labi nonicināt savu tautu. Šie Daces vārdi vēlāk tika daudzkārt atkārtoti. Vieni tos uztvēra ar sajūsmu, citi tos izmantoja kā pamatojumu meitenes un viņas vecāku vajāšanai. Notikums netika aizmirsts. Skolotāja Zālīte par Daces jautājumu informēja klases audzinātāju, tā savukārt - skolas vadību. Tā bija pirmā lielā nodevība pret Dacīti. Vai skolotājai Zālītei tas bija obligāti jādara? Vai citādi nevarēja? Ķecerīgi jautājumi tolaik skolās nebija retums. Īpaši vecākajās klasēs. Jo sevišķi vēstures, literatūras, ģeogrāfijas stundās. Protams, skolotāja uzdevums bija atbildēt padomiskās ideoloģijas garā. Citādi rīkoties nevarēja. Bet nosūdzēšana skolas vadībai liecina par lielu pārcentību. Protams, pastāvēja briesmas, ka informācija «par nepareizajiem jautājumiem» pa dažādiem kanāliem varēja nonākt «vadošajās instancēs». Tas varēja izraisīt zināmus sarežģījumus, varbūt pat pārmetumus par nepietiekamu modrību, par neprasmi pārliecināt. Taču neko vairāk. Nedomāju, ka astoņdesmito gadu sākumā būtu draudējušas lielākas briesmas. Vienmēr varēja atrunāties un izlikties, ka «neievēroju, aizmirsu» utt. Un galu galā bija arī daudzas citas iespējas, kā aizstāvēties. Aina Zālīte tomēr ziņoja tālāk. Iespējams, viņas stāvokli sarežģīja tas, ka jautātāja bija Dace - «nacionālista» Lielpētera meita, kura tika sevišķi rūpīgi uzmanīta un par kuras «nepareizajiem uzskatiem» bija uzdots momentā informēt attiecīgās «instances». Skolotāja Zālīte ziņoja klases audzinātājai, tā - direktoram, direktors - izglītības nodaļai, izglītības nodaļa - partijas komitejai. Un tā līdz pat brīdim, kad par notikumu tika informēts Eduards Pētersons, vietējās VDK nodaļas priekšnieks. Tā darbojās baiļu mehānisms. Bailes spieda ziņot aizvien tālāk. Tās dzina aizvien trulākā divkosībā un liekulībā. Tās valdīja pār saprātu un morāli. Bailes cilvēkus padarīja par lupatām un cietsirdīgiem neliešiem. «Nepareizais jautājums» nebija vienīgais svarīgais notikums 10.septembrī. Tajā pašā dienā uzreiz pēc minētās ģeogrāfijas stundas Dacei gadījās sadursme ar klasesbiedreni Daci Lūsi, skolotājas meitu, kas viņu sāka apsaukāt par «krievu ielasmeitu». Dace Lielpētere, uz to atbildēdama, arī uzbrucēju nosauca par ielasmeitu, turklāt piebilstot - visas komjaunietes ir ielasmeitas. Vēl daži apvainojumi, dzēlieni, un abas meitenes sāka plūkties... Tas, protams, bija kaut kas pavisam nepieredzēts un šausmīgs. Šis gadījums vēl vairāk sa ežģīja Daces stāvokli un, protams, paplašināja viņas vajātāju iespējas. Nu jau varēja runāt ne vien par «nepareiziem uzskatiem», bet arī par rupjību, puiciskurnu, huligānismu utt. Pirmais mēģinājums pāraudzināt Daci notika tajā pašā dienā starpbrīdī kādā skolas gaitenī. Trīs skolotājas, starp tām Gulbe un Lūse - otrās Daces māte - izteica Lielpēterei asas pamācības un savus spriedumus par nacionālajām attiecībām. Kāda no pedagoģēm pavēstīja: - Krievu tauta pasaules kultūrai deva vairāk nekā latvieši. Otra brīdināja: - Redzēs, redzēs, kā tu savus piespļautos kāpostus izstrēbsi. Dace atbildēja: - Nekādi kāposti man nebūs jāstrebj. Tomēr tā vis nebija. Aizvien sparīgāk griezās dzirnavas, ko darbināja baiļu spēks. Jau pavisam ātri, 14. septembrī, notika klases atklātā komjauniešu sapulce. Par tās gaitu un rezultātiem var spriest pēc sēdes protokola, kas atrodams krimināllietā. Darba kārtībā bija šāds jautājums - Daces Lielpēteres un Daces Lūses personīgās lietas. Sēdē piedalījušies 30 skolēni, kā arī skolas direktors Gunārs Avots, klases audzinātāja Rasma Gulbe un Almīrs Lielpēteris. Cik var spriest pēc protokola, sēde ir risinājusies ļoti stīvi un nedabiski. Citādi arī nevarēja būt, jo neloģiska, saprātam nepieņemama ir bijusi visa tās iecere. Skolotāja Gulbe izstāstījusi, kāda bijusi Daces saruna ar Ainu Zālīti ģeogrāfijas stundā. Zīmīgi, ka tika uzsvērts - Dace ne tikai jautājusi, bet arī izteikusi savas domas. Un vēl viena svarīga detaļa - audzinātāja skaidrojusi, «ka šāda pārliecība Dacei varot būt radusies vecāku ietekmē». Tad skolotāja lika balsot par Daces uzskatiem, un visi 29 nobalsoja, ka «Daces uzskati ir nepareizi». Tātad nerunāja neviens skolēns, tikai pieaugušie, arī tēvam nav dota iespēja izteikties. Jocīgākais, ka nav bijusi ne diskusija, ne skaidrojumi par nepareiziem uzskatiem. Par tiem pat runāt vairījušies. Viss izlemts ar balsošanu - nepareizi, un viss. Lieliski! Ja šādā veidā varēja izlemt uzskatu jautājumu, tad jābrīnās, kāpēc nenobalsoja, ka pavasaris ir mūžīgs? Minētās sēdes beigu daļā tika runāts par konfliktu starp abām Dacēm. Un atkal notika balsošana par lēmumu «konfliktu vērtēt kā huligānismu un abām meitenēm izteikt brīdinājumu». Protams, atkal visi balsoja vienādi. Spriežot pēc protokola, sēdes beigās ir runājis direktors Avots, kas savus tēvišķīgos aizrādījumus ir adresējis tikai vienai Dacei - Lielpēterei, kurai «jābūt patstāvīgai, jāmāk saprasties ar kolektīvu un jāvērtē apkārtējās dzīves notikumi pareizi». Šī frāze liecina, ka skolas vadītājs Daces konfliktā ar klasesbiedriem ir nostājies vajātāju pusē. Tā ir vēl viena nodevība pret Dacīti. Šo komjauniešu sēdi nevar nosaukt citādi kā par formālisma kalngalu, kas labi liecina par toreizējās audzināšanas stilu un metodēm. Skolotājs parunā, skolēni nobalso, un audzināšanas pienākumi skaitās paveikti. Nevienu «audzinātāju» neinteresēja, ko patiesībā domā un jūt audzināmie. Par to neuztraucās arī tās iestādes, kurām it kā vajadzēja rūpēties par audzināšanas efektivitāti - izglītības nodaļa un partijas komiteja. Arī tām bija vajadzīga vienīgi ārējā, formālā kārtība. Un nekas vairāk. Šis formālisms deva to brīnumaino rezultātu, ka komunistiskās audzināšanas rezultātā izauga tomēr pārliecināti antikomunisti, kā to atklāja vēlākie Atmodas gadi. Padomiskā sistēma izgrūda milzīgus līdzekļus, lai izštancētu sev padevīgus kalpus, taču rezultāts bija pretējs - izauga tās kaprači. Kāpēc tā notika? lespējams tāpēc, ka šī formālā audzināšanas sistēma balstījās tikai uz vienu spēku - uz bailēm. Tāpat kā visa padomiskā impērija. Ar iebaidīšanu piespieda mācīties. Ar iebaidīšanu piespieda klausīt, balsot, kā paredzēts, runāt, kā pieņemts, domāt, kā prasīts, dzīvot, kā noteikts. Cilvēks jutās kā teātra izrādē, kurā katram jāspēlē sava loma. Jāmelo, jāliekuļo, jāpiemērojas. Lai viss būtu atbilstoši noteiktajiem standartiem. Posts un nelaime tam, kas negribēja vai nespēja iekļauties šajā izrādē. Līdzko zuda baiļu vara, tā šis teātris sabruka. Cilvēks atmeta uzspiestās dogmas un kļuva tāds, kāds bija. Atmodai neko citu nevajadzēja izdarīt, kā vien atbrīvot no baiļu sloga. Ar to pietika, lai sabruktu visa impēriskā sistēma. Taču tolaik, 1981. gadā, baiļu vara vēl bija milzīga. Absurda teātris vēl tikai tuvojās savai kulminācijai. Vēl tas paspēs izspēlēt ne vien komiskas, bet arī traģiskas ainas. Vēl tā autori un režisori bija stipri diezgan, lai nomāktu jebkuru godprātību, neatkarību, brīvu domu. Cēsu 1.vidusskolas pedagogi, bargie komunistiskās audzināšanas lielmeistari, Daces ķecerīgā jautājuma apspriešanu nebeidza ar komjauniešu sēdes sasaukšanu un meitenes uzskatu izziņošanu par «nepareiziem». Acīmredzot citas iespējas viņiem nebija. Bija prasība no partijas komitejas, un to ignorēt nevarēja. Lieta turpinājās, tagad jau vēršoties pret Daces vecākiem. Tika sastādīti ziņojumi abu vacāku darbavietām par meitas «nepareizo audzināšanu». Tā rezultātā notika vēl viena svarīga sanāksme, ko organizēja tautas izglītības nodaļa un kuras mērķis bija Daces vecāku kaunināšana. Tajā piedalījās abi Lielpēteri, kā arī pārstāvji no viņu darbavietām. Oficiāli šo nežēlīgo sarīkojumu sauca par Cēsu rajona tautas izglītības nodaļas padomes prezidija sēdi. Par tās gaitu liecina protokols Nr. 4, kas bija atrodams krimināllietā. Sēde notikusi 1981. gada 16. oktobrī. Bez vecākiem un viņu darbavietu pārstāvjiem eksekūcijā piedalījies izglītības nodaļas vadītājs Vītols, kā arī vairāki prezidija locekļi. Darbakārtībā bijis šāds jautājums - «Par bērnu audzināšanu Cēsu 3.astoņgadīgās skolas skolotājas Lielpēteres ģimenē». Kas tika runāts sēdē? Direktors Gunārs Avots ir sācis ar galveno apsūdzību. Dace izteikusi «nepareizus uzskatus». Turklāt tos atkārtoti deklarējusi, kaut skolotāja izskaidrojusi, cik tie aplami. Bez tam «Dace sākusi kauties, kas ir nopietns disciplīnas pārkāpums». «Nepareiza Daces nostāja dažkārt vērota arī iepriekšējos gados». Direktors skaidrojis, ka meitenes «nostāja» esot «iegūta ģimenē». Apsūdzību turpināja klases audzinātāja Gulbe, kas novērojusi, ka «meitene atsakās no politinformācijām, ka avīzes nelasa, TV un radio neskatoties un neklausoties». Kā redzams, ar dažām nedēļām ir pieticis, lai audzinātāja pamanītu veselu gūzmu politiskas ievirzes pārkāpumu. Dacei izvirzītas apsūdzības ne vien par vienu gadījumu, bet arī par daudz ko citu. Jūtama tendence - piekļūt ģimenei, apvainot vecākus, kas esot visu «nepareizo uzskatu» galvenais cēlonis. Kāds no prezidija locekļiem izteicies - «ir sajūta, ka tēvs kaut kur ir vainīgs». Sēdē izskanējusi doma par «skolotājas Lielpēteres neatbilstību ieņemamajam amatam». Tātad ir bijusi ideja un priekšlikums Ināru Lielpēteri atbrīvot no darba. Tomēr šo priekšlikumu noraidīja. Lielā mērā tāpēc, ka pret šiem nodomiem vērsās Cēsu 3.astoņgadīgās skolas direktore Inna Semjonova, kas apgalvoja, ka Ināra Lielpētere ir «labākā skolotāja» viņas vadītajā skolā. Protokolā atrodas arī šāds Semjonovas izteikums - «negribu domāt, ka viņa - krieviete - nepareizi audzina pret krieviem». Arī Almīra Lielpētera darbavietas pārstāve Biruta Liepa raksturoja savu kolēģi pozitīvi, uzsverot, ka viņš «politiski spriežot pareizi». Acīmredzot šo cilvēku nostāja neļāva izpildīt to prasību, ko bija izteicis VDK šefs pulkvedis Pētersons - padzīt Ināru Lielpēteri no darba skolā. Nemēģināsim šo sēdi vērtēt, no mūsdienu pieredzes un uzskatu kalngaliem raugoties. Tādā gadījumā visa šā pasākuma iecere un īstenojums liksies viens baigs absurds, ļauns formālisms un stulbums. Kaut kas līdzīgs tam, kas notika viduslaikos, kad tika rīkotas «raganu medības». Taču arī no tā laika formālās pedagoģijas un morāles viedokļa raugoties, šo sēdi nevar vērtēt citādi kā par nežēlīgu izrādi, kuras mērķis par katru cenu vērsties pret Lielpēteru ģimeni. Par šo tendenci liecina vismaz divi būtiski apstākļi. Pirmām kārtām tas, ka tika runāts ne vien par Daces, bet arī par abu pārējo Lielpēteru bērnu «nepareizo» audzināšanu. Lai gan ne dēls Jānis, ne meita Baiba nekad nekādā veidā savus «nepareizos» uzskatus nebija pauduši. Gluži otrādi. Viņi bija lieliski skolēni. Piemēram, Baiba piecus gadus bija teicamniece. Dēls Jānis bija uzvarējis republikas olimpiādēs. Tomēr bargie tiesātāji to pat nepieminēja. Tāpat kā, vērtējot Daci, neviens nepamanīja tādas meitenes īpašības kā nopietnība, godīgums, uzcītība mācībās, lieliskās zināšanas, ko apliecināja ne vien teicamās atzīmes, bet arī panākumi olimpiādēs rajonā un Rīgā. Sniegt vispusīgu Daces raksturojumu nav uzdrošinājusies ne audzinātāja, ne skolas direktors. Otrs spilgts tendenciozitātes pierādījums ir tas, ka netika uzklausīti abu Lielpēteru pārmetumi par to, ka vienaudži skolā nežēlīgi izturas pret viņu meitu. Vecāki ir minējuši, ka Dace bieži no skolas pārnāk ļoti noslēgta, jo citas meitenes slēpjot somu, sporta tērpu, pēc tam ņirgājoties un priecājoties, kad skolotāji rāj Daci par to, ka viņa nav sagatavojusies kārtējai stundai. Šo attieksmi pret meiteni prezidija locekļi pat netika pamanījuši. Un ar savu nostāju faktiski turpināja to pašu, ko nežēlīgie klases biedri - viņas vajāšanu. Tas atspoguļojās TIN prezidija lēmumā, kurā bija šādi 4 punkti: 1. pieņemt zināšanai, ko nolēmis klases kolektīvs; 2. izteikt sabiedrisko nopēlumu skolotājai Lielpēterei «par trūkumiem bērnu idejiski politiskajā audzināšanā ģimenē»; 3. lūgt «Komunālprojekta» Cēsu nodaļu «pievērst uzmanību idejiski politiskajai audzināšanai inženiera b.Lielpētera ģimenē»; 4. uzdot skolas direktoram «nodrošināt pārliecinošu aktuālu politisko jautājumu izskaidrošanu skolā, īpaši akcentējot tautu draudzību un sadarbību». Šim lēmumam nebija nekāda pierādījuma. Tā bija vecāku sodīšana tikai par to, ka viņu meita uzdeva jautājumu. Otrās skolnieces uzvedība - apsaukāšanās, kautiņa izraisīšana - nekādu nosodījumu nesaņēma. Kā lai šāda attieksme nesatrauktu Almīru un Ināru Lielpēterus? Kā lai viņi nedomātu, ka tiek vajāti un pazemoti? Lūk, kādu liecinājumu vēlāk 1983. gada 14.oktobrī par šo notikumu un sēdi ir devis toreizējais TIN vadītājs Gunārs Vītols: 1981. gada rudenī ienāca ziņojums par to, ka skolniece Lielpētere Dace rupji pārkāpusi skolas disciplīnu - saplūkusies ar Lūsi Daci. Ievērosim - «disciplīnu pārkāpusi» Lielpētere Dace, nevis tā, kura pirmā sāka apsaukāties. Bez tam vienlaicīgi bija ziņots par to, ka Lielpētere Dace ģeogrāfijas stundā skolotājai uzdevusi jautājumu par nacionālo jautājumu mūsu republikā, izteikusi dažādas piezīmes, no kurām kopumā bija skaidrs, ka viņai ir apolitiski uzskati nacionālajā jautājumā vispār... Par cik gadījumam politiska rakstura nokrāsa, šādos gadījumos saskaņā ar TIN un VDK prasībām skolas vadībai bija obligāti jāziņo TIN jautājuma izlemšanai pēc būtības. Bez tam, Gunārs Vītols esot noskaidrojis, ka Dace jau 4.klasē «nav gribējusi nēsāt pionieru kaklautu, nozīmīti». Apspriedes gaitā viņš skaidri manījis Daces tēva «nepareizo politisko nostāju», līdz ar to kļuvis skaidrs, no kurienes Dacei radušies «nepareizi politiskie uzskati» - tas ir tēva ietekmes rezultāts. Kāda bija šīs sēdes nozīme un loma Dacītes turpmākajā liktenī? Tā liecināja, ka jebkura viņas mazākā kļūdiņa vai neuzmanība tiks pavērsta pret viņas vecākiem - pret tēti un pret mammu, kurai draud atņemt darbu. Varam iedomāties, kādas protesta un vienlaikus arī baiļu jūtas tas varēja radīt pusaudža sirdī un prātā. Viņai bija jādzīvo ar apziņu, ka viņa atrodas naidīgā ielenkumā, ka viņu neieredz, vajā, ka viņai daudzi - gan vienaudži, gan it īpaši pieaugušie - ir gatavi jebkurā brīdī nodarīt sāpes. Jāņem vērā tas, ka viņa bija meitene ar savam vecumam ļoti attīstītu intelektu un plašām zināšanām, ko apliecina gan sekmes skolā, gan klasesbiedru un skolotāju vērtējumi. Turklāt ļoti emocionāla un jūtīga, un tas nozīmē, ka viņa apkārtnes netaisnību pārdzīvoja ļoti sāpīgi. It īpaši tāpēc, ka netaisnība un viņas sīkās kļūdiņas tika pavērstas tieši pret viņas vecākiem, pret vienīgajiem tuvajiem cilvēkiem, pret tēti, kuru viņa dievināja un kurš, kā viņa to labi zināja, jau tā bija izcietis daudz pārestību. «Es nekad nepiedošu to, ko pārcietis mans tētis,» šie Dacītes vārdi izsaka visu.

 Baumas par «buržuāziskā nacionālista» Lielpētera «briesmīgo pagātni» klīda pa visu Cēsu pilsētu. Neviens jau neko konkrētu par šo pagātni nezināja. Un arī necentās zināt. Mēļoja, it kā «žīdus šāvis» kara gados, pēc tam it kā «bandīts» bijis, vajājis komjauniešus un partorgus. Tā pierada pie šiem nostāstiem un leģendām. Izstrādājās stereotips - Lielpēteris ir šausmīgs nacionālists. Šī attieksme pārgāja uz viņa bērniem, un sākās to izsekošana un vajāšana. Bet kā bija patiesībā? Kas bija Almīrs Lielpēteris? Kā sākās viņa konflikts ar padomju varu? Vai tiešām viņš piedalījās «žīdu šaušanā»? Mēģināsim noskaidrot. Lai atbildētu uz pēdējo jautājumu, pietiek pateikt, ka viņš ir dzimis 1930. gadā. Tātad kara gados viņš vēl bija tikai pusaudzis. Turklāt viņš ir dzimis nevis Latvijā, bet gan Krievijā - Novgorodas apgabalā, Lugā. Savu tēvzemi viņš pirmo reizi ieraudzīja tikai 1942. gadā, un tobrīd šis «briesmīgais nacionālists» pat latviešu valodu neprata, jo katram zināms, kāda Krievijā bija staļiniskā režīma attieksme pret latviešiem un latviešu valodu. Latvijā Almīrs ieradās kopā ar tēvu, māte jau bija mirusi un uz visiem laikiem palika Krievijā. Abi pārceļotāji apmetās pie tēva māsas Marijas Balvu rajonā, Rugājos. Pienācējiem dzīve viegla nebija, jo viņi no kļuva kuplā ģimenē, kur ēdāju bija daudz, bet viņu koptā zemīte neliela. Bet kā ar komjauniešu, partorgu un citu jaunās dzīves cēlāju vajāšanu? Atkal nekā! Nekad nevienu cilvēku Almīrs nav vajājis, nevienam nekad nav uzbrucis ar ieročiem un diezin vai vispār jebkad kādu šaujamrīku ir turējis savās rokās. Bet kā tad viņš kļuva «buržuāziskais nacionālists»? Almīra Lielpētera un okupācijas režīma konflikts sākās 1949. gadā. Tobrīd viņš bija vidusskolnieks. Kopā ar dažiem Rugāju vienaudžiem nodibināja pulciņu «Imanta». Nekādu plašo darbību viņi uzsākt nepaspēja, ja neskaita pāris proklamāciju izdošanu. Ātri vien čeka nokļuva uz viņu pēdām un arestēja citu pēc cita. Katram labi zināms, kāds režīms Latvijā valdīja 1949. gadā. Tāpēc nav jābrīnās, ka Almīram Lielpēterim «piesēja» dzimtenes nodevību, vienīgi nāves soda atcelšanas rezultātā viņš tika «apžēlots» un dabūja «tikai» 25 gadus katorgā. Kopš šī brīža sistēmas acīs viņš bija apzīmogots cilvēks - buržuāziskais nacionālists. Šis vērtējums bija kā zīmogs pierē, kā ķēde vergam ap kaklu. No šīs birkas viņš nespēs atbrīvoties visus turpmākos 40 gadus. Padomju režīms pret viņu visur un vienmēr izturēsies kā pret īpašu cilvēku, neuzskatot par «normālu» padomju pilsoni. Un tas viss tikai tāpēc, ka godīgais, drošais jauneklis nespēja vienaldzīgi paciest staļiniskā režīma patvaļu un pauda savu sašutumu par tā represijām. Tātad divdesmit pieci gadi par brīvdomību. 1949. gada rudenī sākās Almīra Lielpētera moku ceļi, kam vajadzēja turpināties 25 gadus. Viņš ir viens no tiem tūkstošiem latviešu, kas gājis cauri daudzām Gulaga vergu nometnēm. Viņa sūrais liktenis, viņa posts, sāpes, pārdzīvojumi ir tik spilgti, ka par tiem varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu, kas būtu vēl viena dokumentāla apsūdzība staļiniskajam režīmam. 1949. gadā viņam bija tikai deviņpadsmit. Dzīve vēl tikai sākās. Bet nu tam visam pāri bija melna svītra - 25 gadi katorgā. Taču, liekas, Almīrs to visu uzņēma ar apbrīnojamu mieru un apņēmību, kas sakņojās stingrā pārliecībā par savas rīcības pareizību. Viņa krimināllietā nav atrodami ne izmisuma pilni apžēlošanas lūgumi, ne solījumi «laboties», lai iežēlinātu cietsirdīgos soģus un panāktu labvēlīgāku spriedumu. Lai gan nebūtu nekā nosodāma, ja tādi arī būtu bijuši. Moku ceļa pirmā pietura Almīram Lielpēterim bija Kingiras nometne, kas atradās Kazahijā, 40 kilometru attālumā no Džezkazganas vara raktuvēm.Te viņš pavadīja tikai divus mēnešus. Ar šo īso brīdi pietika, lai viņu - spēcīgu, lauku darbos rūdītu jaunekli - komisija atzītu par invalīdu, kas kļuvis tik nevarīgs, ka vairs nav derīgs darbam. «Šī nometne man deva vissvarīgāko mācību - slinko, cik vien vari, ja gribi izdzīvot,» atceras Almīrs Lielpēteris. «Pirmajos divos mēnešos es to nesapratu. Dzīvodams laukos pie tantes, biju pieradis vienmēr nopietni strādāt. Arī nometnē iesāku tāpat. Tādēļ tik ātri pārvērtos par skeletu, kas apvilkts ar ādu.» Otrā nometinājuma vieta Almīram Lielpēterim bija Spaska, kas atradās netālu no Karagandas. Darbs bija tāds pats kā Kingirā - celtniecība. Bet uzturs vēl sliktāks. Mirušo bija daudz. Tika būvēts dambis, lai uzkrātu ieplakā tekošā strauta ūdeni, ko izmantoja lauku apūdeņošanai. Katru ziemu šis dambis tika labots un atjaunots. Ziemā cietumnieki raka mālus, vasarā no tiem taisīja ķieģeļus. Aukstums bija tāds, ka kājauti piesala pie apaviem, karote apledoja un «pielipa» pie zupas bļodas. Trešā pietura Almīra Lielpētera sāpju ceļos bija Meždurečje Kemerovas apgabalā. Te viņš nokļuva aptuveni pēc diviem Spaskā pavadītiem gadiem. Tobrīd Meždurečjē būvēja rūdas bagātināšanas rūpnīcu, un viņš strādāja akmens lauztuvēs. Atkal bija aptuveni tas pats - mūžīgs izsalkums, pārmērīgi smags darbs, beztiesība, pazemojumi. Kā Almīram Lielpēterim izdevās izstaigāt Golgātas ceļus un palikt dzīvam? Viņš pats domā, ka par to jāpateicas tēvamāsai, tantei Marijai, kas katru mēnesi viņam sūtīja pārtikas paku. Šā sūtījuma saņemšana bija vislielākie svētki viņa toreizējā dzīvē. Vienīgi šī palīdzība spēja glābt no spēku galīga izsīkuma, ko radīja barības trūkums un nemitīgā bada sajūta. Almīra Lielpētera atmiņā spilgti dzīvo tā diena, kad viņš saņēma pirmo sūtījumu no Latvijas. Tobrīd viņš atradās Spaskā un bija tik novājējis, ka organisma dzīvotspēja bija apdraudēta. Pienāca diena, kad nometnē iebrauca traktors ar atsūtītajām pakām. Uz finiera plāksnes (papīrs nometnē bija retums) varēja izlasīt to laimīgo uzvārdus, kam pienācis sūtījums. Šādās reizēs visi skrēja skatīties, vai neatradīs arī savu vārdu. To darīja arī Almīrs Lielpēteris. Un, lūk, beidzot viņš uz finiera plāksnes ieraudzīja savu uzvārdu. Izlasīja rūpīgi, uzmanīgi. Jau devās prom... bet pēc mirkļa atkal atgriezās - pārsteigums un prieks bija tik liels, ka viņš tam nespēja noticēt. Lasīja vēlreiz. Jā, viņa uzvārds tur bija... It kā nekādas šaubas nevarētu būt. Un tomēr vēl divas reizes viņš gāja prom un atkal neticīgi griezās atpakaļ. Šaubas izklīda vienīgi tad, kad no Latvijas pienākušais glābiņš bija nodots viņa paša rokās. Pēdējā pietura Almīra Lielpētera sāpju ceļos bija nometne pie Omskas, kur tika būvēta naftas pārstrādes rūpnīca. Te 1956. gadā pienāca ziņa par to, ka Almīra Lielpētera krimināllieta ir pārskatīta un ka turpmāk viņš būs brīvs cilvēks. 1949.-1956. gads. Padomju vergu nometnēs bija aizvadītas gandrīz astoņas vasaras un ziemas, izmisīgi cīnoties par kailās dzīvības saglabāšanu. Šajā cīkstiņā Almīrs Lielpēteris bija uzvarējis. Tomēr astoņus gadus bija nācies ziedot tikai par brīvdomību, tikai par to, ka Almīrs bija paudis savu attieksmi pret okupācijas režīmu. 1956. gada vasarā Lielpēteris atgriezās Latvijā. Viņam bija 26 gadi. Dzīvi vajadzēja sākt tikpat kā no jauna. Galvenais jautājums bija ko darīt? Kā labi atceramies, padomiskais režīms tolaik bija nostiprinājies. Sociālisms, kā sludināja propaganda, bija uzvarējis un sākās komunisma būvēšana. Laukos bija «sacelti» kolhozi, nebija vairs tās zemnieku saimniecības, kurā kādreiz vasaras mēnešos strādāja Almīrs. Ko darīt? Stāties kolhozā un audzēt kukurūzu, kā tobrīd darīja Ņikitas Hruščova iedvesmotie kolhoznieki? Nē, to Almīrs negribēja. Ko tad? Par laimi, pienāca vēstule no Cēsīs satiktā drauga. Tā lielā mērā izšķīra viņa turpmāko likteni. Viņš devās uz Cēsīm un te remonta celtniecības iecirknī dabūja gan darbu, gan vietu kopmītnē. Strādāja par apmetēju. Bez kavēšanās iestājās vakarskolā, 1958. gadā to beidza un gatavojās neklātienē studēt Rīgas Politehniskajā institūtā. Gribēja kļūt arhitekts. Šķita, ka nu beidzot dzīves pārbaudījumi ir beigušies un viņš varēs dzīvot, dzīvot, dzīvot. Kā brīvs un neatkarīgs cilvēks. Bez uzraugiem, bez kriminālistu draudiem, bez ierindām, bez barakām, aizmirstot mūžīgo badu, nemitīgo aukstumu, slimību un nāves draudus. Jo vairāk tāpēc, ka ar politiku nenodarbojās, nekādas organizācijas vai pulciņus nedibināja, proklamācijas nerakstīja, vārdu sakot, ar pieri sienā neskrēja. Un tad kādā vasaras dienā Almīra istabā ienāca svešinieks. Aziātiski tumšā sejas krāsa skaidri liecināja, ka viņš ir tālumnieks. Nelatvietis. Almīrs kopā ar savu istabas biedru sēdēja pie galda un mācījās. Ienācējs palūkojās uz abiem un gribēja tikpat nemanāmi nozust. Bet Almīrs viņu aizturēja. Uzprasīja - ko jums vajag? - Vai te kopmītnes? - svešais krieviski prasīja. - Kas te dzīvo? - Cilvēki dzīvo,- atbildēja Almīrs, juzdamies itin pikts par svešinieka nekautrīgo ielaušanos viņa mājā. Melnais, vairāk neko neteikdams, pagriezās un aizgāja. Bet Almīram dzīves pieredze lika saprast, ka tas nebija nejauši iekūlies klaidonis. Viņš tūdaļ lūdza savu istabas biedru sekot svešiniekam un noskaidrot, vai viņš nenāk no turienes... Pēc mirkļa draugs atgriezās. Patiešām. Svešais aizgājis uz Pils ielu, kam Cēsīs bija tāda pati slava kā Stabu ielai Rīgā. Almīrs saprata - pirmo reizi kopš atbrīvošanas viņu bija apmeklējis VDK pārstāvis. Kāpēc? Kas būs tālāk?  Tajā pašā dienā nedaudz vēlāk Lielpētera istabā atkal parādījās ciemiņš. Šoreiz tas bija latvietis. Uzreiz prasīja pēc Almīra Lielpētera. Aicināja iziet gaitenī. Tad no krūškabatas pavilka kaut kādu grāmatiņu, kam Almīrs tobrīd lielu uzmanību nepievērsa. Vajagot parunāt. Lai ejot uz baznīcu. Uzsvēra - tikai neko nesaki tam otrajam! Ar «otro» domāts bija Almīra istabas biedrs. Pēc brīža Lielpēteris bija uz ielas un tuvojās baznīcai. Tur viņu jau gaidīja divi vīri, abi sestdienas nelūgtie ciemiņi, izlikdamies, ka pēta baznīcas vārtus. «Domāju, nu gan vakars būs...» atceras Lielpēteris. Kad Almīrs bija pienācis, latvietis prasīja krievu kolēģim: - Es vairs nebūšu vajadzīgs? - Nē, - Melnais atteica un pamāja Almīram, lai seko viņam. Parkā uz soliņa notika ļoti interesanta saruna. Vispirms svešais uzprasīja: - Vai sēdēji? -Jā, sēdēju. - Vai dusmu nav uz padomju varu? - Ko vairs dusmoties? Kas bijis,bijis. - Vai zināt ko? Mums ļoti vajadzētu jūsu palīdzību. Nu beidzot Almīrs Lielpēteris aptvēra - viņu mēģina savervēt par ziņotāju... - Man nav laika tādām lietām,- viņš uzmanīgi atteica. - Nē, nē... Jūs tagad nedodiet konkrētu atbildi. Padomājiet! Pēc nedēļas satiksimies vēlreiz. Pēc nedēļas Almīrs Lielpēteris aizbrauca uz Rīgu. Kādu laiku viņam lika mieru. Vasaras nogalē viņš paņēma bezalgas atvaļinājumu, iesniedza dokumentus Rīgas Politehniskajā institūtā un gatavojās eksāmeniem. Kādā rītā, kad visi istabas biedri jau bija aizgājuši uz darbu, viņu atkal apciemoja pārstāvis no Pils ielas. Almīrs tobrīd vēl gulēja. Juta, kāds purina aiz pleca. Skatās - Melnais stāv un smaida. Lielpēteris jau gribēja neaicināto ciemiņu izraidīt no istabas, bet tas pasteidzās pavēstīt, ka pats šefs gribot runāt ar Lielpēteri. Ja jau pats čekas priekšnieks vēlas runāt, tad neko darīt. Nācās dusmas apvaldīt. - Man jāizguļas,- Almīrs paziņoja. - Jā, jā... Izgulieties,- Mel nais bija ļoti laipns. Lai uz čeku ejot vēlāk, pulksten divos pēcpusdienā. Un vēl uzprasīja: -Jūs zināt, kur jāiet? - Es nezinu,- Almīrs meloja. - Ejiet vien pa to pašu ielu uz baznīcas pusi, es jūs tur gaidīšu. Laiks līdz tikšanās brīdim bija smagu, nervozu pārdomu piepildīts. Darīšana bija ar VDK, ar astoņkāji, kam, kā Almīrs labi zināja, nekādi likumi nebija rakstīti. Čekas dzirnavās Lielpēteris bija malts astoņus gadus un labi zināja, uz ko ir spējīga šī patvaļīgā ļaunuma mašīna. Drošs bija tikai par vienu - ar šo sistēmu viņš nekad nesāks sadarboties. Tas nebija iespējams! Nekad! Kaut vai jauna katorga draudētu. Bet kā čekisti reaģēs uz atteikumu? Samierināsies? Neatriebsies? Šķita neticami. Pieredze bija mācījusi, ka šie vīri zaudēt nemīl. Tāpēc Almīrs bija gatavs uz visu. Katram gadījumam kādam draugam atdeva savu pasi, sak, glabā to. It kā pases slēpšana te varētu ko līdzēt. Almīrs absolūti nekādus alkoholiskos dzērienus nelietoja. Bet toreiz, pirms došanās uz Pils ielas namu, izmalkoja pudeli alus. Viņa toreizējā dzīvē tā bija itin neparasta rīcība, kas liecināja gan par apmulsumu, gan par satraukumu. Norunātajā laikā Almīrs tuvojās Pils ielai. Netālu no čekas nama viņu jau gaidīja Melnais, kas stāvēja ielas malā un lasīja avīzi. It kā pavisam nejauši būtu apstājies un nezinātu labāku veidu laika pavadīšanai. Līdzko Almīrs tuvojās, tā dīkais lasītājs salocīja avīzi un devās prom. Almīram vajadzēja sekot. Un tā viņš ienāca visiem cēsniekiem zināmajā namā, uzkāpa otrajā stāvā un nokļuva VDK Cēsu rajona nodaļas priekšnieka Tarakanova kabinetā. - Kāpēc jūs tāds nedisciplinēts?- laipni un omulīgi smaidīdams, prasīja biedrs Tarakanovs. Protams, Almīram gribējās pateikt visu, ko viņš tolaik domāja par šīs mājas darbiniekiem un viņu pārstāvēto «firmu». Taču apzinājās - nedrīkst. Sāka stāstīt, ka gatavojies studēšanai, vajadzējis iesniegt dokumentus. - lesniedzāt?- Tarakanovs ieinteresēti pārtrauca. - Protams. - Visu uzrakstījāt? - Kā citādi? - Nevajadzēja rakstīt,- čekas priekšnieks draudzīgi pamācīja, balsi pieklusinādams un zīmīgi pasmaidīdams. Par pagātnes zīmoga atklāšanu vai slēpšanu Lielpēteris bija daudz domājis, kad sniedza dokumentus Politehniskajā institūtā. Vienubrīd gribēja noslēpt šos astoņus gadus, biogrāfijā uzrādīja, ka šajā laikā strādājis celtniecībā Kazahijā un citur austrumos. Taču Almīru pie sevis uzaicināja dekāns. - Man nav skaidrs, kāpēc jūs tur bijāt?- viņš prasīja par tiem astoņiem gadiem nometnēs. Jautājums bija skaidrs. Kā uz to atbildēt? Melot, stāstīt par darbu komjauniešu triecienceltnēs vai teikt patiesību, riskējot ar to, ka tev neļaus pat eksāmenus kārtot? Almīrs izšķīrās par otro variantu. Uz to mudināja arī tikšanās ar VDK vēstnešiem. Tā liecināja, ka nekas nav aizmirsts, ka šie vīri var jebkurā brīdī piezvanīt uz institūtu un pateikt... Un tad jau labāk, ja viņš pats to izdara. - Biju notiesāts,- nākamais students atzinās dekānam. - Kāpēc par to nerakstāt? prasīja dekāns. - Nedomāju, ka tas ir tik svarīgi. - Uz cik gadiem bijāt notiesāts? Lai neskanētu pārāk briesmīgi, Lielpēteris minēja astoņus gadus. Jo tieši tik daudz bija pavadījis nometnēs. - Pārrakstiet dokumentus! pieprasīja dekāns. Lielpēteris to izdarīja. Līdz ar to bija pateikta visa patiesība par pagātni. Tas gan lika šaubīties par iespēju kļūt studentam, un tolaik Almīrs jutās pavisam šķērmi. Toties šī atzīšanās nostiprināja viņa pozīcijas citā frontē - cīkstiņā ar čekistiem, kuri vairs nevarēja viņu šantažēt ar draudiem atklāt melus institūta vadībai. Kā tālāk risinājās saruna ar Tarakanovu? VDK priekšnieks skaidroja, ka viņa pārstāvētā iestāde vairs neesot tāda, kā agrāk. Nevienu vairs nevajājot, nevainīgus cilvēkus nesodot, uz nometnēm nesūtot. Vārdu sakot, briesmīgais staļinisms esot palicis tālā pagātnē. Tagad VDK strādājot likumīgi un humāni, darot gandrīz vai svētu darbu. Veicot profilaksi, lai palīdzētu cilvēkiem izvairīties no kļūdām. Lai tādi kā Lielpēteris neizdara vēl kādu liktenīgu «muļķību». Tāpēc vajagot laikus brīdināt un pāraudzināt.  Lielpēteris, dabiski, negribēja saasināt attiecības, tāpēc sākotnēji atbildēja tikpat laipni un solīdi, piedāvājumu noraidot ar atrunu, ka čekas uzdevumu veikšanai nebūšot laika. - Nē, nē, tas daudz laika neprasīs,- Tarakanovs draudzīgi skaidroja. Saruna turpinājās divas stundas, un šajā garajā laikā Tarakanovs paspēja pielietot dažādas metodes - sākotnējo draudzīgumu nomainīja draudi un pārmetumi. Tomēr arī tas nespēja ietekmēt šo vervējamo. Taisni otrādi. Tas kļuva aizvien cietāks. Citādi arī nevarēja būt, jau no paša sākuma Almīram hija skaidrs - nekāda sadarbība ar čeku nav iespējama. Nav spēka, kas piespiestu to darīt. Gribot negribot arī viņam uz Tarakanova asumiem nācās atbildēt ar tādu pašu tiešumu un atklātumu. Beidzot Tarakanovs draudoši secināja: - Ar tādiem uzskatiem....studēšana. Nu ziniet... Nebūs iespējama. - Ko tad man darīt? Uz Ameriku būs jābrauc studēt?- Lielpēteris prasīja. Garās sarunas laikā kabinetā atradās arī Melnais, kas neiejaucās priekšnieka dialogā ar vervējamo, taču klausījās uzmanīgi. Kad Tarakanovs zaudēja cerības salauzt Lielpētera pretestību, viņš griezās pie sava kolēģa - lai mēģinot šis, ja gribot. Melnais to arī darīja. Lielpēterim nācās doties uz citu kabinetu, te vēl kādu stundu turpinājās viņa salaušanas mēģinājumi. Šī saruna bija pavisam atklāta un līdz ar to vēl asāka. Nu vairs Almīrs neko neslēpa un pateica gandrīz visu, ko domāja gan par režīmu, gan par tā balstu - VDK. Viņš atceras, ka Melnais esot teicis šādus vārdus: - Ir krievu paruna - elkonis tuvu, bet neiekodīsi. Tikai saprotiet mani pareizi... - Es jūs saprotu,- Almīrs atteica.- jūs devāt man iespēju pierādīt, ka es esmu lojāls. - Jā, jā,- Melnais piekrita un lika Lielpēterim parakstīt apņemšanos, ka viņš nevienam neko neizpaudīs par aicinājumu uz VDK un par sarunu, kas tur notika.

Kādas bija šīs atteikšanās sekas? Sākotnēji tās nebija pat manāmas. Arī stāšanos institūtā, par laimi, neietekmēja Almīrs kļuva neklātienes students. Bet patiesībā tā bija izšķiršanās, kas ļoti būtiski ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi.« Buržuāziskā nacionālista» spiedogs ne vien saglabājās, bet arī kļuva vēl ciešāks. Spriežot pēc turpmākajiem notikumiem, Lielpētera vārds tika fiksēts režīmam bīstamo, uzmanāmo, izsekojamo uzskaitē.Un šī izsekošana turpināsies visu viņa turpmāko dzīvi līdz pat Atmodai.Tā ietekmēs ne vien viņa paša, bet arī visu tuvinieku dzīvi. Protams, arī Daces likteni. Uz mirkli apstāsimies un padomāsim - kā Almīra Lielpētera turpmākā dzīve ritētu, ja viņš VDK vīriem būtu devis citu atbildi. Acīmredzot pagātnes ēna, ja ne zustu, tad kļūtu stipri blāvāka. Katram viņa solim nesekotu, par zvērinātu padomju iekārtas ienaidnieku neuzlūkotu. lespējams, viņš varētu dzīvot tāpat kā daudzi citi. Ir taču zināms, ka gan bijušie leģionāri, gan daudzi vergu nometnēs pabijušie un citādi režīmam riebušie tomēr atguva lojālu pilsoņu statusu, daudzi pat priekšniekos izsitās. Tagad dzirdams, ka viens otrs pat partijas biedros pamanījās iekļūt. Grūti pateikt, par kādiem nopelniem vai pakalpojumiem padomju vara viņiem piedeva grēkus un pat apbalvoja. Varbūt pietika ar ārējas lojalitātes apliecinājumu, varbūt prasīja arī kaut kādus pakalpojumus. Viss var būt. Lielpēterim nepiedeva neko. Jo viņš savu attieksmi pret režīmu neslēpa un nekādus kompromisus neslēdza. Viņš bija pārāk lepns, neatkarīgs un drošs, lai visu aizmirstu, izlīgtu un kalpotu saviem pretiniekiem. Tāpēc valdošā iekārta viņu uzlūkoja par savu ienaidnieku, kaut arī viņš nekādas akcijas pret to neveica. Pietika ar atklāto nostāju un savu uzskatu apliecinājumu. Jo valdīja princips : kas nav ar mums, tas ir pret mums.Un viss bija skaidrs. Ātri vien pēc vizītes pie Tarakanova kāds paziņa Almīram paklusām atzinās - par tevi interesējas zeļļi no Pils ielas, man jāraksta ziņojums par tevi. Šis vīrs tāpat kā Almīrs bija izstaigājis garus moku ceļus pa staļiniskajām nometnēm. Jādomā, viņš nebija spējis atvairīt čekas uzmācību un bija piekritis «sadarboties», taču nedomāja to darīt nopietni. Tāpēc arī atzinās Almīram, ka jāraksta ziņojums. « Es pats to ziņojumu uzrakstīju par sevi,» tagad smejas Almīrs. «Tikai nezinu - pārrakstīja viņš to vai nepārrakstīja.» Acīmredzot Pils ielas darboņi ātri vien atklāja, kādiem vārtiem uzbrūk šis «stukačs» un no viņa informāciju par Lielpēteri turpmāk neprasīja. Šim nolūkam tika izmantoti citu vīru pakalpojumi. Nupat, 1994. gadā Lielpēteris atklāja, ka viens no centīgākajiem un profesionālākajiem viņa izsekotājiem bijis kādreizējais darbabiedrs, labs paziņa, gandrīz ģimenes draugs, kuram Lielpēteris uzticējās un kurš protams visu zināja par viņa patiesajiem uzskatiem. Jo no paziņām, draugiem un darbabiedriem tie netika slēpti. To vidū tika pārrunāts un apspriests viss. Bija gadījumi, kad Almīrs savā darba kabinetā ieslēdza radio un visu klātbūtnē klausījās «Amerikas balsi». Tāpēc šim čekas pakalpiņam bija ko ziņot saviem saimniekiem. Tā segvārds bija «Mihails», savervēts 1950. gadā. Šis cilvēks sarunā ar Lielpēteri atzinās, ka ir rakstījis ziņojumus par viņu, minēja savu «saimnieku» vārdus un tikšanās vietas. «Mihaila» ziņojumi par Lielpēteri sākās jau sešdesmitajos gados. Almīrs tobrīd jau bija arhitekts un strādāja «Kolhozprojekta» Cēsu iecirknī. Pēkšņi uzņēmuma vadītājs Lielpētera darba galdu lika pārvietot uz pavisam citu istabu. Jo dīvaināka šī piespiedu pārcelšanās bija tāpēc, ka šajā telpā strādāja konstruktori, nevis arhitekti. Tomēr nācās pārcelties, ja reiz priekšniecība lika to darīt. Diemžēl viņam toreiz pat prātā neienāca, ka tas viss ir organizēts ar īpašu mērķi.

Tikai nupat toreizējais priekšnieks atzinās - toreiz tevi pārvietot lika čeka. . . Un darīja to tādēļ, ka gribēja, lai Lielpēteris strādā kopā ar «Mihailu». Tas bijis ļoti izmanīgs un talantīgs stukačs. Sākumā ticis iebaidīts, piespiests, bet vēlāk totalitārajam režīmam kalpojis apzinīgi un aktīvi. Kā saka, ar sirdi un dvēseli. Šis vīrs Lielpēteri izsekoja daudzus gadus - līdz pat tirānijas sabrukumam. Tātad turpat vai trīsdesmit gadus Lielpēteris atradās pilnīgā VDK ielenkumā. Pils ielas namā bija zināms gandrīz viss par viņu - viņa uzskati, nodomi, bažas, arī satraukums un sāpes. Iespējams, Lielpēterim pierakstīja pat to, kas bija noslēpums pašam un sievai. Jo «Mihailam» gribējās izkalpoties, piepelnīties un tāpēc vajadzēja Lielpēteri iztēlot par briesmīgāku padomju varas ienaidnieku, nekā viņš patiesībā bija. Lai katram būtu skaidrs, ka šā «objekta» novērošana jāturpina. Tagad daudz tiek runāts par VDK, par stukačiem un viņu lomu. Skan arī samiemieciski viedokļi - sak, vajag piedot un aizmirst, jo vai nu viņu grēks ir tik briesmīgs. Ļoti iespējams, ka daudzos gadījumos sadarbība bija tikai formāla, un čekas ziņotājs nevienam neko ļaunu nenodarīja. Bet «Mihaila» darbības rezultāti liecina, ka šķietami sīkais, nenozīmīgais stukačs varēja nodar<