Iznāk politisks trilleris „Bailes”

Apgāds „Mantojums” 2017. gada maija beigās 5000 eksemplāru tirāžā izdeva Indriķa Latvieša pirmo romānu – politisko trilleri „Bailes”, kas nekavējoties kļuva par pieprasītāko grāmatu Latvijas grāmatnīcās.

Indriķis Latvietis, protams, ir pseidonīms – visticamākais, ar atsauci uz Vizmas Belševicas „Indriķa Latvieša piezīmēm uz Livonijas hronikas malām”. Interneta žurnāls puaro.lv par trilleri „Bailes” vēsta, ka tā žanrs ir Latvijā līdz šim faktiski nepazīstamais „roman a clef”, kas Eiropas literatūrā zināms kopš 17. gadsimta.

Jaunās grāmatas lappuses ieved lasītāju Latvijas politiskās un ekonomiskās „elites” realitātē – zirnekļu un tarakānu burkā, kuras iemītniekiem jāmēģina gan sadzīvot ar savu atlikušo sirdsapziņu, gan vienkārši izdzīvot. Ne visiem tas izdodas. Vēža saēstais advokāts Rūtups par katru cenu vēlas nodzīvot vēl dažas nedēļas, lai realizētu savu ilgi loloto plānu. Sākumā kristu viens, tad vēl daži, kas krītot parautu līdzi vēl neskaitāmus citus, un tad jau arī visa Latvijas Republika nespētu palikt tāda, kāda tā bija pašlaik. Nekad vairs.

Taču tas nav lemts – algotajam slepkavam Ziemam ir dots skaidrs uzdevums, un tas tiek izpildīts. Bet vai tāpēc lielais plāns paliks neīstenots? Vai tumšie noslēpumi nenāks dienas gaismā? Vai pie bijušā kompartijas sekretāra, tagadējā neatkarīgās Latvijas politiķa Emberga viņa miroņi turpinās nākt tikai nakts murgos – un vai oficiālās apsūdzības izrādīsies tikai mazākā no viņa problēmām? Tas atkarīgs arī no specdienestu vervētāju valgos nonākušās žurnālistes Alksnes, pabailīgā un vienlaikus principiālā prokurora Dundura, darbabiedru izsmietā Drošības policijas izmeklētāja Voronovska.

Bet kāds būs šis iznākums? Kur īsti pašlaik atrodas čekas maisi? Kas notiek ar advokāta Rūtupa lielo plānu – to, kuram vajadzētu sagraut pašreizējo valsts iekārtu? Un kāda loma tajā visā ir Embergam, viņa jaunības nepatīkamākajām lappusēm un viņa Maskavas kuratoram?

Grāmata iznāca, bet gaidītās žurnālsitu saimes reakcijas vietā,  publiskā telpā nekavējoši parādījās kādu pirms daudziem gadiem noklausītu sarunu atstāstījums. Šīš sarunas, kuru atsevišķi varas cilvēki nodēvēja par vecu zupu, izrādījās Latvijas sabiedrībai viegli iebarojama atkārtoti. Kā zināms, pirmo reizi šo sarunu pasniegšana politiskajā desertā ierakstīja unikālu lapaspusi Latvijas valsts tiesību vēsturē - prezidents Zatlers, izdeva rīkojumu nr.2, kā rezultātā pirmo, un pagaidām vienīgo, reizi tikai atlaista Saeima un notika ārkārtas vēlēšanas.

No politiskā sortimenta viedokļa jebkurš gardēdis varēja būt apmierināts - redzējām kā nākamajās, ārkārtas vēlēšanās ar nelielām, bet precīzām finansiālām manipulācijām nemaz nevajag vinnēt vēlēšanas - no trešā var kļūt par pirmo, tika parādīta politiskās prostitūcijas paraugstunda ar Olšteina sešinieku, uzticības un nodevības asarām un ZRA izzušanu, pie kam, parādot, ka tieši kaismīgākie prezidenta bijušie līdzgaitnieki kļūst par vadošām personām galvenā konkurenta Vienotības rindās. Ciniski un cieti. Apstiprinās tēze - tas, kurš ir pie varas un kontrolē drošības dienestus un medijus, var īslaicīgi justies samērā droši. Bet, tagad jau tāds - īslaicīgas politikas laiks.

Pavīdēja cerība, ka sekos kāda reakcija un grāmata būs iekustinājusi tēmu par totālo korupciju ceturtajā varā. Nekā nebija. Kāds biedrs Jūdins, bēgot no grimstošās Vienotības un mēģinot nodrošināt sev vietu "Partijā Par", uztaisīja skaļu politisko izklupienu ar "Rīdezenes sarunām", ko viņš nekad nevarētu izdarīt bez sabiedrisko un atsevišķi labi pozicionētu apkalpojošo mediju palīdzības (tie paši, kas grāmatā). 

Netiešs komplimentārs apliecinājums par iespe'jams ļoti precīzo trāpijumu - kā spēlē ar sašaujamiem kuģiem. Kurš gan nav bērnībā spēlējis KARTUPELIS?

Nopietna saruna par grāmatā rakstīto joprojām nav bijusi. Tas noteikti nav dokumentāls stāsts vai notikuma protokols- reti lieliska Fantasmagorija neparastu, it kā atpazīstamu, it kā fantastisku būtņu pasaulē, it kā  stāsts gan par kaut kur dzirdētiem nostāstiem, tenkām, mītiem vai pat leģendām, aiz kura ezopa valodas cienīgi tiek pateiktas daudz dziļākas un pamatīgākas lietas par to, kā tiek režisēta mūsu šodiena, nedomājot par rītdienu.