Saeima ratificē Abrenes atdošanu Krievijai

2007. gada 17. maijā Saeima ratificēja Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu, paredzot Abrenes teritorijas atdošanu Krievijai.

Par šo jautājumu referendums nenotika. Līgumus parakstīja Aigara Kalvīša valdība. Līguma projekts tika sagatavots krietni iepriekš un tam bija dots slepenības statuss. Kas tieši, kā uzdevumā un ar kādu mērķi šāds aizkulišu lēmums tika gatavots un pieņemts, pagaidām netiek atklāts.

Sabiedrībai, uzzinot par šādu aizkulišu sagatavotu lēmumu atteikties no daļas Latvijas teritorijas, bija daudz neatbildēti jautājumi. Ikviens, politikai pietuvināts, par kādiem uzskata arī lielākā daļa, kuri skatās LTV Panorāmu, sāka skaidrot jautājuma juridisko pamatu un politisko kontektekstu. Jau februārī notika protesti un piketi pie Saeimas ēkas. 

Saeimas ēkā notika līdzīgi - debates no Saeimas tribīnes bija garas un kaislīgas. Ja “TB”/LNNK protestēja principā, tad “Jaunā laika” deputāti kārtējo reizi, kā tas jau bija ierasts, parādīja savu dubulto seju, izpildot sarežģītas un vienlaikus primitīvas verbālās piruetes, rosināja papildināt robežlīgumu  un pievienot līgumam īpašu Deklarāciju, mēģinot apmuļķot sabiedrību par tāda dokumenta saistošo nozīmi Krievijai un starptautiskai sabiedrībai, lai šim pazemojošajam līgumam piešķirtu vismaz kādu pašcieņu. Taču visi, arī šie,priekšlikumi tika noraidīti. Līdzīgi, kā iesaistoties Irākas militārajā avantūrā, pēc sēdes ar sāpju pilnām grimasēm, sabiedrībai tika skaidrots, ka mēs jau neko, bet savādāk, ziniet vai, nevarēja.

Interesantu lomu lomu nospēlēja pa dažādām partijām sērfojošais toreizējais ārlietu ministrs Artis Pab­riks ( tobrīd - Tautas partija), kurš ar sev raksturīgu aktierisko kaismi Saeimas debatēs skaidroja, ka Latvijai ir jāizmanto vēsturiskā un unikālā iespēja noslēgt šo līgumu, lai beidzot tiktu nostiprināta abu valstu robeža, lai mūsu zeme “nestāvētu vaļā” un šeit nevarētu ieklīst Latvijai naidīgi spēki. Sabiedrības baidīšanu savu mērķu sasniegšanai Pabriks turpināja arī vēlākos gados.

Pabriks visus brīdināja par viņa rīcībā esošām pilnīgi drošām ziņām, ka Krievijas politiskā situācija drīzumā varētu mainīties, abu valstu attiecības pasliktināsies un tad noslēgt robežlīgumu būtu nereāli. Jāatzīst, ka viņam bija taisnība, jo vēlākos gados viņš bija viens no tiem politiķiem, kurš to ļoti aktīvi veicināja no Latvijas puses, Vienlaikus, jau tobrīd bija skaidrs, ka Krievijā varu sagrābušais ar kriminālām aprindām un neredzēta apjoma korupcijas skandāliem saistītais bijušais čekas jaunākā ranga virsnieks Putins pat netaisās "uzlabot attiecības". Latvija viņam bija interesanta tikai par tik, ka pateicoties tikpat korumpētiem politiķiem Latvijā, šeit caur starpniekiem, varēja daudz dārgāk par tirgus cenu pārdot gāzi un citus Krievijas produktus, vienlaikus, pateicoties drošības spēku neesamībai Latvijā - caur Latviju Krievijas kontrolētiem uzņēmumiem iegūt Eiropas Savienības fondu naudu. 

Pēc politiķa karjeras beigām līgumu ratifikācijas parakstītājs- premjers Aigars Kalvītis saņēma "pateicību' - amatu Krievijas kontrolētās a/s Latvijas Gāze vadībā.  

Cita starpā, ministrs Pabriks nekautrējās no Saeimas tribīnes pret robežlīguma kritiķiem vērst ar dziļu zemtekstu pildītus indīgus epitetus: “Dinozauri izmira tāpēc, ka nespēja dzīvot laikam līdzi. Labam politiķim atšķirībā no sliktiem politiķiem ir jāsaprot, ka mainās laiki, mainās situācijas un mainās arī iespējas.”

Deputāts Pēteris Tabūns (“TB”/LNNK) ārlietu ministram atcirta, ka tikai laiks un latviešu tauta rādīs, kurš šajā situācijā ir “dinozaurs”. Balsojumā robežlīguma ratifikāciju atbalstīja 70 deputāti, pret bija 25. Lieki ir atzīmēt, ka mūžīgā opozīcijas partija "Saskaņa", bija tā, kas šo ratifikāciju akceptēja, balsojot par Abrenes atdošanu.

“Esmu pārliecināta, ka nedrīkstējām steigā apstiprināt līgumu – ne no konstitucionālo tiesību viedokļa, ne arī kā politiķi,” uzreiz pēc robežlīguma ratifikācijas intervijā “Latvijas Avīzei” teica toreizējā deputāte, juriste, bijusī Satversmes tiesas tiesnese, profesore Ilma Čepāne, uzsverot, ka Abrene tikusi atdota Krievijai, noklusējot, ka tiek pārkāpta Satversme.

Tomēr Sa­tversmes tiesa, kuru tajā laikā vadīja vēlākais politiķis Gunārs Kūtris, izskatot opozīcijas deputātu sūdzības, secināja, ka ejot līdzi laikam, var ( un kādreiz arī vajag) savādāk lasīt un tulkot Satversmi, tāpēc ratificētais robežlīgums atbilst Latvijas Republikas Satversmei, acīmredzami ņemot par pamatu ārlietu ministra pausto, ka īstā brīdī ir jāprot tvert dotās iespējas. 

2007.gada septembrī robežlīgumu ratificēja arī Krievijas puse. 

Jāpiebilst, ka notikumu steidzināšanai, iespējams, bija kāds ļoti būtisks blakus faktors un gala beigās vēsturē nevarētu teikt, ka tādai rīcībai nebija mērķis kāda ļoti taustāma labuma gūšanai. Šajā laikā, un proti, 2007.gada 7.jūlijā, beidzās otrais termiņš toreizējai valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Viņai bija ļoti svarīgi iegūt labvēlīgu kaimiņvalsts attieksmi pret sevi un atbalstu kāda jauna tīkama amata ieņemšanai. Ne velti bija gan neafišēta tikšanās Alpos, gan pompozais 9.maija apmeklējums Maskavā.

Jau 2005. gadā ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans bija nosaucis Vīķi-Freibergu par vienu no pasaules līderiem un minēja viņu kā vienu no iespējamajām kandidatūrām ANO ģenerālsekretāra amatam pēc viņa vadīšanas termiņa beigām.

2006. gada 16. septembrī Latvija, Lietuva un Igaunija izvirzīja Vīķes-Freibergas kandidatūru ANO ģenerālsekretāra amatam. Viņas kandidatūru neatbalstīja ANO Drošības padomes valstis Krievija un Ķīna, savukārt to atbalstīja Rietumeiropas un ASV pārstāvji. Vaira Vīķe-Freiberga ieguva trešo vietu divos no provizoriskajiem ANO dalībvalstu balsojumiem. Pie šādām prognozēm viņa atsauca savu kandidatūru.

2007.gada 30.oktobrī Latvijas Republikas Satversmes tiesa ar galīgu un nepārsūdzāmu Spriedumu noteica, ka Satversme nav pārkāpta, taisnības labad jāpiebilst, savu viedokli pamatojot ar pavisam citiem argumentiem nekā pirms tam šo līgumu bija bīdījuši rosīgie politiķi.

Abstrahējoties no politiski ietekmējamās Satversmes Tiesas neobjektīvā sprieduma un skatoties no reālpolitikas viedokļa, Abrenes atdošana bez referenduma, bez jelkādām kompensācijām, bija rupjš Latvijas likumu un tiesību pārkāpums. Starp citu, Igaunija, kurai līdzīgi Krievija bija okupējusi daļu teritorijas) līgumu nav ratificējusi, taču tas Igaunijai nekādi netraucē daudz veiksmīgāk, kā Latvijai darboties ES, NATO struktūrās, turklāt arī regulāri izķert gan Krievijas spiegus, gan veidot daudz savstarpēji respektējošākas un izdevīgākas attiecības ar kaimiņvalsti. 

Balsojuma rezultātu, diemžēl, atrast neizdevās. Lūdzam papildināt šo vēstures ierakstu.