Igaunijas Parlaments pieņem lēmumu par kompensācijām bijušo privātmuižu īpašniekiem
1926 gada 5 martā, Igaunija valsts līmenī nolēma izmaksāt kompensāciju bijušajo bruņinieku (privātmuižu) muižu īpašniekiem, pieņemot attiecīgu likumu.
Saskaņā ar Igaunijas Republikas jaunās Pagaidu padomes 1919 gada rudenī pieņemtajiem zemes reformas likumiem, visu bruņinieku (privātmuižu) muižu īpašniekiem, zeme tika atņemta, līdzīgi kā Latvijā (atstājot nelielu zemi ap muižnieka izvēlēto muižas ēku), taču jau sākotnēji plānojot izmaksāt kompensācijas par tām. 1919. gadā Igaunijas bruņinieku muižām (kopā aptuveni ~1000 dažādu saimniecību) piederēja aptuveni puse Igaunijas zemes, (tsk. lauki un meži).
Muižu nacionalizācija bija sava veida Igaunijas Republikas (arī Latvijas) "atriebība" Baltijas vāciešiem, balstoties uz 6 politiskem apsvērumiem
1. ′′ septiņus simtus gadu garā verdzība", (ignorējot faktu, ka pēdējie 300 Igaunijā (200 - Kurzemē) bija faktiski "krievu jūgā", ne vācu).
2. pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijas impērijā 19. gs. sākumā zemnieki atguva brīvību, bet ne zemi. Tās izmantošana bija jāatstrādā ar klaušām, (vēlāk samaksu naudā), vai bija jāizpērk. Muižnieki labu zemi pārdot īpaši nevēlējās.
3. pēc 1905 gada dumpja brutālās represijas, nāvessodi, kuros iesaistījās arī daļa baltvāciešu muižniecības
4. Igaunijas neatkarības neatzīšana (Igaunija deklarāciju pieņēma ātrāk kā Latvija, kurā neatkarības atjaunošanu pirmie pieprasīja tieši baltvācieši). Vācijas impērija 1918 gada februārī okupēja Igauniju, un Vācijas centienus atbalstīja arī daļa Igaunijas vācbaltiešu.
5. Vietējā vācu landesvēra rīcība 1919. gada vasarā, kad tas pretojās Igaunijas armijas centieniem palīdzēt Latvijas atbrīvošanai no Krievijas iebrukušajiem boļševikiem (tsk Ieriķu stacijas blokāde).
6. igauņu pašu kreisās partijas, kas pie varas nonāca pēc 1919. gada vēlēšanām
Sākotnējais muižu nacionalizācijas plāns paredzēja ap katru muižas centru atstāt vairākus simtus hektārus zemju, konfiscējot pārējo zemi bez kompensācijas, taču Igaunijas vācieši protestēja, apsūdzot Igaunijas Republiku gan komunistu metodēs, gan privātīpašuma neaizskaramības pārkāpšanā, kura, kā zināms ir Rietumu demokrātijas, tiesiskuma un ekonomiskās attīstības viens no pilāriem.
Lai uzlabotu savu starptautisko reputāciju, Igaunija Republika nedaudz atkāpās no sākotnējā lēmuma nacionalizēt zemi bez nosacījumiem un nolēma izmaksāt Baltijas vāciešiem finansiālu kompensāciju par atņemtajām muižām.
Kopumā tika piešķirti 12 miljoni kronu, no kuriem daudzi aizgāja, lai segtu kara un pirmajos neatkarības gados uzkrātos muižu parādus; kompensācija sedza tikai 4-8 % no muižas zemes un māju reālās vērtības.
(pēc V. Prausta publikācijas)