Izdota pavēle par 15.ieroču SS fizilieru latviešu bataljona nozīmēšanu Berlīnes aizstāvībai

Bataljons bija iesaistīts pēdējās 2.pasaules kara cīņās- Reihskancelejas, Aviācijas ministrijas un Galvenā drošības dienesta aizsardzībā.

Lielākā daļa gāja bojā kaujās, atlikušie Neilanda vadībā padevās gūstā Sarkanai armijai

***

Nevienam neatrodas nauda, lai iegādātos unikālus, ar leģionu saistītus dokumentus

Neraugoties uz samērā biežo latviešu leģiona vārda pieminēšanu mūsdienu politisko cīņu laukos, tomēr izrādās, ka valstiskā līmenī vēlme uzzināt maksimāli iespējamo par šo pretrunīgo Latvijas vēstures lappusi ir minimāla.

Vai tas nav paradokss, ka ne valstij, ne kādai citai institūcijai gadiem ilgi neizdodas savākt dažus desmitus tūkstošus latu, lai iegādātos no militārās vēstures viedokļa unikālus, ar leģionu saistītus dokumentus, kas glabājas ārzemēs?

Pirmās ziņas par to, ka pie kāda kolekcionāra Nīderlandē glabājas Latviešu leģiona 15. divīzijas štāba arhīvs un holandietis ir gatavs arhīvu pārdot Latvijas valstij, vēsturnieku aprindas sasniedza šā gadsimta pirmajos gados. Jau toreiz par minēto dokumentu piedzīvojumiem radās daudz jautājumu, uz kuriem konkrētu atbilžu trūkst joprojām. Zināms ir tas, ka arhīvs ilgu laiku bijis ierakts zemē aptuveni pusotra metra dziļumā un dienasgaismu ieraudzījis samērā nesen, 2000. gada janvārī, kad metāla kasti ar dokumentiem ļoti labā stāvoklī kādā Berlīnes būvlaukumā uzgājuši strādnieki.

Turpat netālu no zemes izraka arī divīzijas lauka pasta bronzas zīmogu ar tekstu: "Dienststelle Feldpostnummer 34400".

Kas un kad divīzijas dokumentāciju paslēpis, vai slēpēji bija latvieši vai divīzijas štāba vācu virsnieki, nav zināms. Jādomā, tas noticis 1945. gada aprīlī vai maijā, kara pēdējās dienās pirms kapitulācijas. Arhīva tagadējais īpašnieks Latvijas vēsturniekiem, kas viņu 2002. gadā apciemoja, nav izpaudis, kā dokumentācija nonākusi Nīderlandē, taču tas varbūt nemaz nav tik svarīgi. Būtiski un par līdz šim nepārvaramu šķērsli dokumentu atgūšanā izrādījies tas, ka nīderlandiešu kolekcionārs par savā īpašumā glabātajām liecībām prasa 55 tūkstošus eiro jeb 35 tūkstošus latu. Vai Latvijas valstij tas ir daudz? Izrādās, jā.

No Krievijas līdz Vācijai

Latviešu SS brīvprātīgās divīzijas, vēlāk Latviešu leģiona 15. divīzijas formēšana Latvijā sākās 1943. gada pavasarī. Tā paša gada novembrī leģionāri jau tika nosūtīti uz frontes iecirkni pie Novosokoļņikiem, Krievijā. Vācu armijai pakāpeniski atkāpjoties, divīzija pastāvīgi bija iesaistīta aizsardzības kaujās un 1944. gada martā/aprīlī tā jau atradās pozīcijās pie Ostrovas, Pleskavas un Opočkas. Jūlija vidū 15. divīzijas leģionāri atkāpās uz Latvijas teritoriju, kur izcīnīja niknas un ārkārtīgi asiņainas kaujas. Smago zaudējumu dēļ 1944. gada vasaras beigās 15. divīzijas paliekas pārcēla papildināšanai un pārformēšanai uz Vāciju. Tā vēl paspēja piedalīties kaujās Austrumprūsijā, Pomerānijā, Meklenburgā, līdz 1945. gada aprīļa pēdējās dienās pulkveža V. Januma vadībā leģionāru vienību lielākā daļa sasniedza angļu–amerikāņu karaspēka pozīcijas un padevās tur gūstā. Tomēr tas neizdevās visiem divīzijas karotājiem. 15. divīzijas izlūkbataljons, vairāki simti vīru virsleitnanta Neilanda vadībā kara beigās izrādījās ieslēgti Berlīnē un bija spiesti piedalīties ielu kaujās, aizstāvoties Trešā reiha Gaisa transporta ministrijas drupās. Vēlāk virsleitnants Neilands darbojās kā tulks vācu un padomju virsnieku kapitulācijas sarunās. Zināms, ka pēdējais divīzijas komandieris vācu SS oberfīrers Karls Burks ar savu štābu 1945. gada 2. maijā atradās Meklenburgā, Buhholcas mežā netālu no Šverīnes. Acīmredzot kaut kad ap to laiku arī notika viņa padošanās amerikāņiem. Vai pie dokumentu paslēpšanas Berlīnē bija arī Burka roka, varam tikai minēt.

Tikai saspraudes ar rūsu

2002. gada decembra vidū uz Nīderlandi nolūkā izzināt, cik vērtīgi, autentiski un Latvijai nepieciešami ir kolekcionāru rīcībā esošie dokumenti, devās militārais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons un arhīvu speciāliste Vija Bernāne. Kā stāsta vēstures docents Jēkabsons, dokumentu īpašnieks izrādījies gados jauns cilvēks no kādas Amsterdamas apkaimes mazpilsētas, vēstures cienītājs, kura maizes darbs ir neļķu audzēšanas bizness. Uzreiz jāteic, ka ne dokumentu īpašnieka vārds, ne viņa dzīvesvieta rakstā neparādīsies, jo šis vīrs nevēlas liekus individuālu interesentu "uzlidojumus". Tie jau ir bijuši, taču viesi vienmēr vēlas pirkt vienu vai otru dokumentu, kamēr arhīva lielākā vērtība ir atraduma veselumā.

Kaste, kas īpaši piemērota dokumentu glabāšanai lauka apstākļos, ir 35 x 75 x 40 cm liela. To vienlaikus varēja izmantot arī par galdu, un šādas kancelejas darbam piemērotas kastes galdi kara laikā bija vācu armijas štābu aprīkojuma sastāvdaļa. Kaste izrādījusies pietiekami hermētiska, lai dokumenti tajā lieliski saglabātos, un praktiski vienīgais bojājums, pēc liecinieku teiktā, ir rūsa uz papīru saspraudēm. Attiecībā uz arhīva saturu Bernānes un Jēkabsona atskaitē par braucienu ir ierakstīts: "Tika konstatēts, ka dokumentu kolekcija ietver vērtīgus, Latvijas valstij no zinātnes un arhīvistikas viedokļa nozīmīgus materiālus, starp kuriem ir divīzijas personālsastāva saraksts, kaujas darbības apraksts, operatīvā stāvokļa apraksts u. c., kuru trūkums Latvijas arhīvos līdz šim bijis ļoti jūtams. No minētās dokumentu kolekcijas apmēram 40 – 50% ir atzīstami par absolūtiem oriģināliem, pārējie – no 1943. – 1945. gada pagatavotām kopijām no oriģināliem." Atraduma īpašnieka sagatavotais īsais pārskats par galvenajiem vācu un latviešu valodā sastādītajiem dokumentiem ļauj detalizētāk iepazīties ar kastes saturu. Svarīgākās, protams, ir divīzijas, tās bataljonu un pulku kaujas darbības dienasgrāmatas, kas aptver laiku no 1944. gada marta līdz pat 1945. gada 24. aprīlim. Šajās dienasgrāmatās var ne tikai dienu pa dienai izsekot 15. divīzijas darbībām, bet iepazīties arī ar klāt pievienotajām kartēm, instrukcijām, pavēlēm, kaujas ziņojumiem, apspriežu stenogrammām, radiogrammu norakstiem, ierindā esošo un kritušo, ievainoto karavīru sarakstiem, citiem štāba lietvedības dokumentiem. Uz daudziem ir divīzijas komandieru Nikolaja Heilmaņa, Herberta fon Obvurcera, Ādolfa Aksa un Karla Burka paraksti. Jāpiebilst, ka uz divīzijas Vācijas periodu attiecas pēdējie trīs. Obvurcers pazuda bez vēsts 1945. gada 26. janvārī. Februārī viņa vietā nāca oberfīrers Akss un drīz pēc tam Burks. Turklāt arhīvā ir mape ar vācu avīžu izgriezumiem. Pēc vēsturnieku domām, arī avīžu izgriezumiem, kas stāsta par 15. divīzijas gaitām Vācijā, ir ievērojama vērtība, jo šeit Latvijā uz vietas vēsturnieki pie tādiem laikrakstiem nekad netiks, bet meklēt tos ārvalstu bibliotēkās būtu ārkārtīgi darbietilpīgs process.

Dokumenti nepieciešami, bet…

Vēsturnieka Ērika Jēkabsona ieskatā visi šie materiāli "neapšaubāmi ir vērtīgi" un būtu noteikti jāiegūst. Arī Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas vadītājs Valdis Štāls piekrīt, ka arhīvs daudziem ļautu noskaidrot tuvinieku likteni, jo patlaban Vācijā kritušie leģionāri dokumentāla apstiprinājuma trūkuma dēļ formāli var tikt uzskatīti par pazudušiem bez vēsts. "Katrā ziņā tā ir mūsu tautas vēsture, cilvēki un ciešanas. Daudzi nezina, kur katrs ir kritis, bet varbūt tad uzzinātu," tā Štāls. Tāpat Latvijas Valsts prezidenta aizgādībā izveidotās Latvijas Vēsturnieku komitejas priekšsēdētājs A. Caune savā ar 2003. gada februāri datētajā slēdzienā raksta, ka komisija atbalsta arhīvu nodomu dokumentus iegādāties: "Dokumenti ir nepieciešami zinātniekiem, kuri pēta Otrā pasaules kara vēsturi, jo Latvijas arhīvos liecību par Latviešu leģionu ir ļoti maz. Tieši par 15. divīziju Latvijas arhīvos vispār nav dokumentālu materiālu. Dokumenti noderētu vēsturnieku komisijas ietvaros pētāmajām tēmām par notikumiem Otrajā pasaules karā."

Kā redzams, strīdu par dokumentu noderīgumu nav, toties ir viedoklis, ka kolekcionāra prasītā cena ir pārāk augsta. Vai 35 tūkstoši latu par unikāliem materiāliem ir daudz? Manuprāt, ne. Turklāt, iegūstot karalauka dienasgrāmatas, rastos iespēja lieku reizi apstiprināt, ka leģions Krievijā un Baltkrievijā nav nodarbojies ar vietējo iedzīvotāju slepkavošanu, kā to tagad it bieži apgalvo Latvijai nedraudzīgie masu informācijas līdzekļi mūsu austrumu kaimiņvalstī. Tomēr vajadzīgo summu trīs gadu laikā tā arī nav izdevies savākt.

Sākotnēji bija domāts, ka grūtības sagādās tikai likumdošanas jautājumi, lai vērtīgo kravu pārvestu uz Latviju, taču izrādījās, ka viss ir daudz sarežģītāk. Kultūrkapitāla fonds 2003. gadā piekrita segt daļu nepieciešamo izmaksu, taču ne visas. Arhīvisti ir vairākkārt vērsušies pie valdības, bet atbildē saņēmuši vien labākajā gadījumā laipnus atteikumus, bet sliktākajā – vispār neko. Šomēnes iznākušā fotoalbuma "Latviešu leģionāri" sponsori "Daugavas vanagi" Latvijas nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Krūmiņa personā atzīst, ka nauda lūgta arī viņa organizācijai, taču "Daugavas vanagi" nolēmuši, ka nīderlandieša prasītā cena ir pārāk augsta, un finanšu līdzekļi labāk atdoti Lestenes brāļu kapu ierīkošanai.

Kad latviešu vēsturnieki 2002. gada decembrī klātienē apskatīja un novērtēja Nīderlandē glabāto arhīvu, tie parakstīja arī nodomu protokolu, saskaņā ar kuru kolekcionārs neveiks ar dokumentiem nekādas darbības un saglabās tos savā rīcībā līdz laikam, kad Latvijas puse pieņems lēmumu par iespējamo kolekcijas iegādi. Gaidīšana izrādījusies ilga. Labi, ka pašreizējais dokumentu turētājs apzinās arhīva vērtību un vēlas dokumentus pārdot uzreiz kopā, lai arī atzīst, ka gūtu lielāku peļņu, ja tos pa daļām pārdotu kolekcionāriem. Skaidrs, ka atraduma pakāpeniska izkaisīšana pa dažādām kolekcijām mazinātu arhīva vēsturisko vērtību. Pagaidām holandietis vēl gaida, bet viņa idealizētais viedoklis par Latvijas valsts gatavību aktīvi rīkoties savas vēstures izzināšanā gan ir sašķobījies.