Mežabrāļu cīņas pret PSRS okupāciju Sēlijā. Brāļu Pormaļu "Vilkaču" grupas pēdējā kauja pie mežsarga Bogdanova mājām
Nacionālo partizānu karš, kas Latvijā turpinājās līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadu vidum un aptvēra lielu daļu tās teritorijas, negāja garām arī Sēlijas novadam, kur Seces un Sēlpils pagastos jau kopš 1944. gada rudens, spītējot padomju okupācijas režīma varas iestādēm un vietējiem kolaborantiem, divus gadus aktīvi darbojās brāļu Pormaļu partizānu grupa "Vilkači".
Tā izveidojās 1944. gada rudenī, kad Paulis un Jānis Pormaļi vācu armijas pretizlūkošanas grupas "Cepelīns" (Zeppelin) sastāvā, šķērsojot frontes līniju pie Kokneses un Bebru pagastā pārejot Daugavu, atgriezās dzimtajā Jēkabpils apriņķa Seces pagastā.
Viņi bija uzauguši sešu bērnu ģimenē, dienējuši Latvijas armijā un zaudējuši 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīto tēvu. Protestējot pret padomju okupācijas otrreizējo atgriešanos, abi brāļi bija cīnījušies leģionā.
1944. gada rudenī viņi bija gatavi uzsākt partizānu karu frontes aizmugurē. Mērķtiecīgie un drosmīgie cīnītāji Brāļi izbūvēja vairākus bunkurus, lai varētu sekmīgi pārlaist ziemu, kā arī nodrošināt mitekli partizāniem, kuru skaits pakāpeniski palielinājās – daudzi no vietējiem iedzīvotājiem nonāca mežā, izvairoties no padomju drošības iestāžu represijām.
Mežabrāļu apbruņojums papildinājās ar tuvākajā apkārtnē savāktajām mašīnpistolēm, patronām, granātām un patšautenēm. Pastiprinoties okupācijas režīma varmācībām, tos nācās likt lietā.
1945. gada februārī partizāni novērsa "Staņģu" māju saimnieku Kļavinsku apcietināšanu, uzbrūkot čekistu grupai pie Vīgantes skolas.
1945. gada 22. maijā partizāni sagūstīja un piesprieda nāves sodu Seces MTS direktoram Kārlim Tauriņam, kurš bija aktīvi piedalījies 1941. gada 14. jūnija deportācijās un tagad pēc atgriešanās no Krievijas atkal draudēja latviešiem ar izsūtīšanu uz Sibīriju.
1945. gada vasarā partizāni vērsās arī pret padomju varas organizēto Seces mežu izciršanu, vairākkārt ar ieročiem rokās izgaiņājot uz meža darbiem Kuces silā norīkotos šķūtniekus ar vietējo partordzi Turčinu priekšgalā. Izplatīta bija arī dzelzceļa sliežu, kā arī lauksaimniecības tehnikas bojāšana, sabotējot labības kulšanu. Valsts svētkos partizāni augstākajās vietās izkāra pašizgatavotus Latvijas valsts karogus. "Vilkaču" grupā pulcējās vismaz divdesmit trīs cīnītāji, tikpat lielu skaitu padomju drošības iestādes represēja kā partizānu atbalstītājus, kas bija piegādājuši viņiem ieročus, apģērbu un pārtiku.
Viens no brāļu Pormaļu grupas atbalstītājiem bija arī tobrīd 16 gadus vecais jauneklis, šodien pazīstamais publicists Uldis Lasmanis, kurš skatīja brāļus Pormaļus kā drošus un mērķtiecīgus un reizē arī bravūrīgus cīnītājus.
Brāļu Pormaļu partizānu grupa meža apstākļos laida klajā arī vairākus nelegālā laikraksta "Vilkaču Sauciens" numurus. Līdz šim gan ir izdevies apzināt tikai vienu no tiem, kurš iespiests 1945. gada augustā. Apjomā nelielā, tikai divas lappuses biezā partizānu avīze iznāca ar devīzi "Tēvzemes brīvībai". Kā tās izdevējs ir parakstījies latviešu nacionālo partizānu kaujas vienības štābs "Vilkači". Mūsdienās ir izdevies noskaidrot, ka laikraksta redaktors bija Seces pagasta iedzīvotājs Jānis Brenards, kurš pievienojās brāļu Pormaļu partizānu grupai 1945. gada vasarā. Čekas krimināllietās saglabātais "Vilkaču Sauciena" 2. numurs ir veltīts starptautiskās situācijas analīzei un prognozēm par Latvijas likteni tuvākajā nākotnē. Paužot nelokāmu uzticību Latvijas neatkarības atjaunošanai un vienlaikus iluzori cerot uz Rietumu sabiedroto atbalstu, tajā vēstīts:
"Par brīvu un nacionāli neatkarīgu Latviju runā Apvienoto Nāciju statūtu 76. pants. Droša ķīla tam ir mūsu nacionālo valstsvīru piedalīšanās Apvienoto Nāciju konferencē. Mūsu bijušās Latvijas brīvvalsts sūtniecības nav likvidētas Anglijā, ASV, Zviedrijā utt. Latviešu tautas nacionālai neatkarībai pamati likti 1918. – 1919. gadā. Neviena pret latviešiem lojālā brīvvalsts nav domājusi un nedomā to apstrīdēt vai liegt atbalstu arī tagad. Sabiedroto valdības ir paziņojušas palīdzības plānu Baltijas jaunuzbūvē pirmā piecgadē pēc okupācijas karaspēka izvākšanās [..] Šī ir tikai daļa no mūsu rīcībā esošajiem faktiem par politiskā stāvokļa īstenību, bet pietiekoši, lai dotu ticību Brīvai Latvijai un orientētu Jūs īstā nacionālā stājā. Šis laiks prasa totāli nacionālu latvieti, kurš zina nešaubīgi ceļu uz mērķi un to ietur, spītējot visām pašreizējām politiskām vētrām un anarhijām."
Brāļu Pormaļu partizānu grupa izdeva arī apmēram trīsdesmit patriotiska satura nelegālos uzsaukumus "Maksa par latviešu apcietināšanu", "Norādījumi", "Latvieši", "Visiem mežziņiem", "Latviešu tautai", "Vilkaču aicinājums", "Nelaimīgie latvju dēli, kuri slāpst nost sarkanās armijas rindās" un vairākus citus.
Lai ierobežotu un pārtrauktu "Vilkaču" grupas darbību, uz Seces – Sērenes – Sēlpils apkārtni nosūtīja LK(b)P CK pakļauto kaujinieku specgrupu, kas darbojās saskaņā ar bijušo sarkano partizānu vadītāju Otomāra Oškalna un Vilhelma Laiviņa iepriekš sagatavoto izlūkošanas plānu.
Par brāļu Pormaļu nodošanu padomju drošības iestādes pat bija izsludinājušas 10 tūkstošus rubļu lielu atlīdzību. Tās arī centās iefiltrēt grupā vietējos ziņotājus, kuri piegādāja informāciju par partizānu skaitlisko sastāvu un apbruņojumu. Izskanēja arī viltus aicinājumi legalizēties, kuri daudzus vēlāk tāpat nepaglāba no aresta, tiesas un izsūtīšanas.
1945. gada novembrī "Vilkači" bija ierīkojuši partizānu bunkuru Seces meža Druvenieku apgaitā. Čekistiem ar viltu to izdevās ieņemt, nogalinot un ievainojot vairākus partizānus. Dzīvi palikušie izklīda un turpināja darboties mazākās grupās.
1946. gada 11. augustā nodevības rezultātā čekisti ielenca brāļus Pormaļus vietējā mežsarga Bogdanova mājās. Paulis atstāja mājas pa sētas durvīm, sašaujot kādu vietējo iznīcinātāju, bet Jānim izdevās izglābties, atmuguriski izkrītot kopā ar logu un visiem tā rāmjiem un pa rudzu lauku nonākot mežā.
1946. gada 16. oktobrī, partizānu grupas vadītāju Pauli Pormali čekistiem tomēr izdevās ievilināt lamatās, un viņš krita pie Seces pagasta "Taimiņu" mājām. Pastāv versija, ka šāvējs varēja būt bijušais vācu drošības policijas un SD virsleitnants, bēdīgi slavenās Arāja komandas vadītāja vietnieks Boriss Kintslers, kurš pēc kara savas gaitas turpināja čekas dienestā un kopā ar kādu bijušo partizānu mēģināja nodibināt sakarus ar "Vilkaču" vadītāju.
Saskaņā ar čekas norādi Pauļa mirstīgās atliekas iznīcinātāji pārveda uz Sunākstes mežniecību, kur vietējiem iedzīvotājiem nācās piedalīties viņa atpazīšanā. Pēc sejas viņu nevarēja pazīt – tā bija sakropļota, jo šauts bija no mugurpuses galvā. Brālim Jānim izdevās izglābties un nokļūt Kurzemē, kur viņš iestājās Kabiles nacionālo partizānu grupā.
Viņu aizturēja tikai 1947. gada decembrī Mārupes pagastā.
1948. gada 8. augustā Baltijas kara apgabala kara tribunāls Jāni Pormali notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem ieslodzījumā. Astoņpadsmit garus gadus viņš pavadīja padomju vergu nometnēs Vorkutā, Taišetā, Druskā un Mordovijā un Latvijā varēja atgriezties tikai 1965. gadā.
***
LPSR iekšlietu ministra vietnieks pulkvedis Sieks un LPSR IeM nodaļas cīņai pret bandītismu priekšnieks pulkvedis Ritikovs 1946. gada 18. oktobra pilnīgi slepenajā ziņojumā LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim rakstīja:
"1946. gada 17. oktobrī IeM Jēkabpils apriņķa nodaļas operatīvā grupa atklāja un, aizturēšanas brīdī viņam pretojoties, nogalināja bandas barvedi, agrāk vācu izpletņu lēcēju un tā saucamā Jēkabpils bandītu pulka komandieri Pauli Pormali [..] Pormalis kopš 1945. gada veica daudzus pārdrošus uzbrukumus pagastu izpildu komitejām un kooperatīvās tirdzniecības tīklam Jēkabpils apriņķa lauku apvidos. [..]"
Godinot latviešu nacionālo partizānu varonību, 1993. gadā uzstādīja un iesvētīja krustu pie "Vilkaču" bunkura, bet 2004. gada 20. augustā pie Seces vidusskolas atklāja pieminekli Seces pagasta politiski represētajiem un nacionālajiem partizāniem
Fragmentu autors: Uldis Neiburgs
