Arturs Pormals

Latvijā dzimis, trimdā nonācis  ASV uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks. Pēc nonākšanas trimdā, dienējis ASV "zaļā beretēs", gatavots operācijai krievu okupētajā Latvijā.

Fr! Livonica filistrs

Kureļa grupas dalībnieks, tolaik vēl nepilngadīgs 17 gadus vecs jaunietis. Pēc Kureļa grupas sagūstīšanas - Vācu nacionālsociālistiskā režīma koncentrācijas nometņu ieslodzītais. Artūra brāļi ar ieročiem rokās palika cīnīties par Latvijas neatkarību arī pēc atkārtotas krievu okupācijas.

"Latvijas 17. komunistu vēstules" (dokumenta, kas apliecināja komunistiskā režīma pārkrievošanas politiku Latvijā ) no Latvijas tiešais kurjers komunistu okupācijas gados.

Zemessargs.

Cilvēks ar vienmēr viennozīmīgi skaidru attieksmi un stāju- par Latviju, latviskumu...

***

No A. Pormaļa biogrāfijas:

...esmu dzimis 1926.gada 25.novembrī Jaunjelgavā, kas toreiz bija apriņķa pilsēta. Mans tēvs darbojās apriņķa valdē. Piecus gadus vēlāk mūsu ģimene, kurā augām četri dēli un divas meitas, pārcēlās uz Seces pagasta Staltāniem - vectēva mājām. Mūsu bērnība Secē pagāja darbos, jo saimniecības 42 hektārus apstrādāja pašu ģimene.

Lielu prieku darīja iespējas svētdienās ar velosipēdu aizbraukt uz Staburagu un papeldēties Daugavā.

Pamatskolas gados darbojos 720. Vīgatnes mazpulkā "Staburags". Pamatskolu beidzu pirmā krievu okupācijas gada beigās.

Vācu okupācijas laikā apmeklēju Jaunjelgavas komercskolu.

1944.gada 9.augustā devāmies bēgļu gaitās. Pie Skrīveriem iestājos ltn.Roberta Rubeņa vadītajā Kureļa grupā. Vāciešiem atkāpjoties uz Kurzemi, arī Kureļa vienība pārcēlās uz Kurzemi Usmas ezera rajonā.

Kad vācieši aplenca galveno galveno Kuraļa štābu, ltn. Rubenis, kura rotas bija izvietotas Ilziķu rajonā, lika mums izbraukt apgādes auto mašīnu uz Pūri. Pie Talsu pagrieziena ceļu aizsprostoja vieglā vācu automašīna. Ceļa malā bija uzstādīti ložmetēji, un mums pavēlēja izkāpt. Gadījās, ka mūsu grupas priekšā biju es un V.Stiliņš, leģionāra formas tērpā. Vācu virsnieks panāca uz priekšu un izrāva Stiliņam revolveri, kas bija pie jostas.

Vēlāk citi teica, ka šis bijis ģenerālis Jekelns, kas gribējis Stiliņu nošaut, jo kureliešos leģionāri nedrīkstēja būt. Mūs noveda uz Talsiem, kur pratināja vācu SD, pēc tam nosūtīja uz Liepājas cietumu.

27. kamerā atrados kopā ar Asmusu, Bergu un Stiliņu. Ltn.R.Rubeņa vadītais bataljons bija uzsācis cīņu ar vāciešiem, kurā 18.XI R.Rubenis krita. Liepājā tiesāja kureliešu virsniekus, un astoņi ar vācu karatiesas pavēli 1944.g. 20.XI tika nošauti.

1944. gada 25. novembrī mūs stingrā apsardzībā uzlādēja uz kuģa, kas devās uz Vāciju. Mēs, kādi desmit no Rubeņa bataljona, tikām novesti uz Dancigas cietumu, vēlāk mūs pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Kad šeit interesējās, vai starp mums neesot šoferi, es arī pierakstījos, jo tēva mājās biju braucis uz traktora.

1944. gada 12. decembrī mani nosūtīja uz šoferu skolu Muiggelheimā pie Kopenikiem. Man laimējās būt kopā ar V.Asmusu un J.Bergu.

1945. gada 25. janvārī noliku šofera eksāmenus, 29.janvārī braucām uz Itāliju. Pa radio ziņoja, ka krievi ieņēmuši Frankfurti pie Oderas. Iedomājos, cik tur trūka, ka būtu saņēmuši mani gūstā. Itālijas dienvidos (pie Sabināres) saņēmām jaunas dīzeļa automašīnas ar noslēpumainu kravu. Neviens nedrīkstēja mašīnām tuvoties, izņemot šoferus. Mūs apsargāja speciāla vienība - vīri garos, pelēkos mēteļos, kuri nekad neatkāpās no kravas mašīnām.

1945. gada 17. februārī pie Brennera pārbraucām Itālijas un Austrijas robežu. Austrijā pie Kufšteinas kravas mašīnas iebraucām dziļā kalnu aizā un atstājām mūsu pavadoņu rīcībā. Bijām norīkoti darbos pie "Todt" organizācijas blakus ciemā, St.Valentīno.

1945. gada 6. aprīlī saņēmu mātes vēstuli no Kurzemes. Tā bija izsūtīta 6. februārī no Kandavas. Tā bija atbilde uz vēstuli, ko biju rakstījis no Berlīnes Ziemassvētkos. Bija zināms mierinājums, jo tagad Latvijā zināja, ka Kurzemē vācieši nebija mani nošāvuši.

1945. gada 2. maijā Itālijā karš bija beidzies. Saņēmām pavēli braukt uz dienvidiem, sasniedzām Bolzāno pilsētas tuvumā kādu mežu, kur iekārtojāmies uz pagaidu mītni.

1945. gada 15. maijā mūsu 8 latviešu vīru grupa vienojās, ka pietiek karot. Bolzāno sameklējām amerikāņu komandantu un izstāstījām, ka gribam braukt pie citiem latviešiem uz Vāciju.

Mūs novietoja mazā pilsētiņā Aversā, kādus 15 km no Neapoles, kur bija iekārtots milzīgs gūstekņu centrs. Mans gūstekņa numurs bija 81G-411795.OT. Kopā bijām liels bars latviešu.

Pienāca latviešu svētku diena - 1945.gada 18. novembris. Vakarā salasījāmies visi kopā, šo to pārrunājām un nolasījām "Laika" speciālnumuru, veltītu 18. novembrim. Nometnes pārvalde atkal mūs pierakstīja kā nevāciešus. Lēnām mūsu grupa saruka: daži latvieši aizbrauca darbos, un likās, ka mūs kaut kā izbārsta un izkliedē.

1946. gada janvāra sākumā mani un Emīlu Plikausi aizveda uz darba nometni "Maintenance", kur labojām automašīnas, jo sarakstos biju joprojām šoferis. (Plikausis bija rakstnieka Saulīša [visticamāk -Saulieša, īstajā vārdā, Augusta Plikauša] radinieks. Viņš pēc Itālijas gūsta atgriezās Vācijā un vēlāk aizbrauca uz Brazīliju.) Kaut kur tuvumā bija citi latvieši: I. Garais, A. Gilners, J. Krīvāns, Z. Kelms un Freimanis. Vēlāk mani kopā ar vāciešiem pārsūtīja darbā tālāk uz dienvidiem, pie Fogio pilsētas, kur amerikāņi būvēja milzīgu lidlauku. Lielāko tiesu ar smago mašīnu pievedu materiālus celšanai. Kad darbi pie lidlauka beidzās, manu gūstekņu grupu norīkoja uz Romu. Kopā ar vāciešiem kādu laiku sabiju arī Livorno tuvumā un Pizā.

1947. gada 16. maijā amerikāņi mūs atbrīvoja Heilbrona nometnē. Iedeva dzelzceļa biļeti uz Eslingeni. Mūsu vidū bija Vilis Rutkis un vēl daži, kuri kara laikā bijuši ieslodzīti Dahavas koncentrācijas nometnē kā pretestības kustības (pret vācu okupāciju) dalībnieki. Tā kā mēs nebijām latviešu DP nometnēm ne vajadzīgi, ne arī vēlami, tad liela daļa no mums V. Rutka vadībā aizbraucām uz Rein-Maine lidlauku strādāt būvgrupā "Rīga". Lidlaukā mūsu grupas darbus vadīja Andrejs Bergs. Vēlāk V. Rutks, kā jau angļu valodas pratējs un mūsu "vadonis", bija nokārtojis iespēju ar 1948. gadu pāriet uz "8850. transporta un darba rotu", ko komandēja kapt. A.Lauva. Šajā darba rotā, nēsājot melno uniformu, nostrādāju gandrīz divus gadus.

1949. gada 15. novembrī es karavīru grupā, kas bija no Itālijas gūsta laikiem (J.Bergs, H.Frišs, R.Dombrovskis, A.Pormals, B.Rozenlils, A.Voroņka, V.Rutks un A.Roze), ar kuģi "USAT Gen. M.B.Stewart" iebraucu Jaunorleānā, lai veselu gadu strādātu Misisipi štata fermā Vancē pie mistera Jandella. Strādājām tikai ar mašīnām. Apstrādājamā platība mums bija daudz lielāka, nekā fermas melnajiem strādniekiem. To vajadzēja ar kultivatoriem vismaz vienreiz nedēļā apart. Kad fermeris nopirka toreiz vislielāko ASV kāpurķēžu traktoru, man ar to bija jāizgāž visi saaugušie koki, krūmi un vītnes lielā kaudzē dedzināšanai.

Nolīgtā gada beigās mēs, četri draugi, devāmies uz Čikāgu, ko sasniedzām kādā 1951.gada janvāra dienā. Mans pirmais darbs bija tēraudlietuvē, strādāju arī auto fabrikā. Tad saņēmu no valdības ziņu, ka jāiet dienēt amerikāņu armijā.

1952. gada 24. jūnijā uzvilku jau ceturto formas tērpu un aizgāju drasēt jaunam kara kungam. Nobeidzu izpletņu lēcēju skolu un mani ieskaitīja vispirms 82. izpletņu lēcēju divīzijā, kas

1953.gada 20. janvārī soļoja prezidenta D. Eizenhauera amatā ievešanas parādē Vašingtonā. Vēlāk sniegainajos Amerikas ziemeļos saņēmu pavēsti, ka esmu pārskaitīts uz "Special forces" (vēlāk šī vienība dabūja nosaukumu "Green Berets"). "Zaļās beretes" tika dibinātas viena iemesla dēļ: sabiedrotie baidījās no krievu iebrukuma Eiropas Rietumos.

Šeit trenēja tos cilvēkus, kurus iefiltrēja Latvijā 50. gados. Vienībā biju kopā ar Leonīdu Brombergu, kuru nometa amerikāņu lidmašīna Ķemeru tuvumā 1954.g. 6. maijā. Nodevības dēļ L.Brombergs tika ievilināts čekas nagos. Sodīts ar 25 gadu katorgu Sibīrijā.

50. gadu otrajā pusē atstāju regulāro armijas dienestu, pārcēlos uz Čikāgu un iestājos universitātē. Sākumā studēju komerclietas, bet vēlāk darbā bija nepieciešamas arī tieslietu zināšanas un es mācījos jurisprudenci.

Trūcīgo angļu valodas zināšanu un ierobežoto līdzekļu dēļ dzīve nebija viegla. Maģistratūru nobeidzu vakaros 1971.gadā ar MBA grādu.

Darbā strādāju samērā atbildīgā amatā. 60.gadu sākumā aktīvi darbojos ASV Republikāņu partijā kā Ilinoisas latviešu republikāņu kluba prezidents. Izmantoju savu pazīšanos ar ASV Senāta ārlietu komisijas priekšsēdētāju Čārlzu Persiju, lai viņš padomju valsts apmeklējumā iegrieztos Rīgā un informētos par okupācijas sekām un to iespaidu uz latviešu tautu.

Viņš bija ļoti pretimnākošs latviešiem, un, kad radās nepieciešamība reklamēt "17 komunistu vēstuli" ASV Senātam un ASV valdībai, ņēma tur aktīvu dalību.

Uz Latviju sāku braukt jau 1968.gadā. Neskatoties uz toreiz pieņemto standartu, ka uz Latviju nevajag braukt, man bija pienākums pret tuviniekiem - no Sibīrijas bija atgriezušies māte un brālis Jānis. Latvijas braucienos, kaut bija aizliegts, vienmēr apmeklēju sava tēva atstātās lauku mājas.

Kad 1971. gadā Eduards Berklavs un viņa domu biedri uzrakstīja "17 Latvijas komunistu vēstuli" - protesta rakstu pret Latvijas pārkrievošanu, ar Berklava darbabiedra Jāņa Galdiņa gādību informācija par tā eksistenci nonāca pie mana brāļa Jāņa. Brālis izkārtoja kontaktu par raksta nodošanu man Sporta pils laukumā lielā ļaužu pūlī. Ievīstītu plastikātā un avīzēs, es to aptinu ap rožu pušķa kātiem un izvedu no Latvijas. Šis nozīmīgais dokuments ar brāļu Dr. Trapānu un Dr. U.Ģērmaņa gādību tika pārtulkots dažādās valodās. To publicēja 14 valstīs daudzos desmitos laikrakstu.

70. gados šo dokumentu uzskatīja par vienu no nozīmīgākām protesta balsīm pret komunistu iekārtu Padomju savienībā. (Kad čekas virsnieks Lešinskis pārgāja Rietumu pusē un runāja Čikāgā Latviešu biedrībā, es viņam prasīju, vai baumu, ko palaidām pēc vēstules izvešanas, proti, ka vēstuli Rietumiem nodevis politbiroja biedrs Maskavā Arvīds Pelše, ir tikusi atpakaļ līdz Rīgai. Lešinskis paskaidroja, ka tā esot radījusi dažu labu neveiklu brīdi Rīgā, bet kādu gadu vēlāk viņi noskaidrojuši īsto izdevēju. Varbūt tādēļ mani nākošā braucienā Tallinā izkratīja līdz apakšbiksēm. Toreiz lielu drosmi un apķērību manā labā parādīja mūsu grupas oficiālā pavadone (gide) Jana Balode, kura pavadīja mūsu grupu uz Tallinu. Par to viņai liels paldies! Šis bija pirmais smilšu graudiņš "padomju impērijas" sabrukuma kronī. Mums visiem negaidīti nāca Latvijas brīvība. No tā laika esmu braucis uz Rīgu dažreiz pat trīs reizes gadā. Organizēju tiešu palīdzības materiālu sūtījumus trūcīgiem Latvijas bērniem, gan arī citas palīdzības akcijas.

Daudz palīdzības izdevies sniegt studentu organizācijai Fraternitas Livonica, kurā darbojās arī mūsu izcilais vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis.

1991. gadā man izdevās atgūt Mežaparkā mājīpašumu. Šai mājai ir kultūrvēsturiska nozīme, jo tajā dzīvojis dzejnieks Kārlis Skalbe. Īpašuma atgūšana radīja lielas grūtības. Daudz pateicības esmu parādā LNNK vadībai un arī iestāžu darbiniekiem, kuri nāca ar vērtīgiem padomiem un norādījumiem, cenšoties pavērt klaida tautiešiem ceļu uz mājām, kā Eduards Berklavs, Harijs Osis, Ilve Smilgiņa, Pēteris Tabūns, Juris Dobelis, Ojārs Stefans.

1994. gadā uzdāvināju karogu savam Latvijas brīvvalsts laika "720. Vīgantes - Staburaga" mazpulkam. Nākošā vasarā, apciemojot Vīgantes mazpulka sarīkojumu, tiku mīļi uzņemts un godināts no Vīgantes mazpulcēniem un viņu darbīgās, dižās vadītājas H. Čakstes kundzes.

Nu jau esmu apvilcis piekto formas tērpu, kopā ar brāli Jāni Pormalu, kurš 18 gadu pavadījis Sibirijā, esam Rīgas Zemessargu padomnieku rotas dalībnieki.

Zemessargu parādes formā 1996. gada 14. jūnijā, tautas sēru dienā, kopā ar savu rotu un viņas slaveno partizāņu komandieri Ojāru Stefanu stāvēju pie Brīvības pieminekļa.

1998. g. par nopelniem Latvijas labā esmu apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. To pasniedza prezidents G.Ulmanis Nacionālā teatrī 1998. g. 17. novembrī.

2002. gadā Rīgā izdevu grāmatu "Karakalps" par savām karagaitām visās armijās.

2003. gada 25.augustā

...

Pilns A.Pormaļa dzīvesstāsts publicēts 1999.gada 14. februārī laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis”.