Vācijas okupācijas spēkus Rīgā bez cīņas nomaina PSRS okupācijas spēki un paliek 50 gadus

Rīgas atkārtoto padomju okupāciju uz vairākām nedēļām aizkavēja latviešu leģiona varonīgās cīņas pie Mores.

Šajā laikā vācu karaspēka vienības paspēja evakuēties no Igaunijas un pārdislocēties arī no Rīgas.

Kādēļ oficiāli par pilsētas ”atbrīvošanas” dienu pasludināja 13. oktobri?

Izrādās, tā bijusi Staļina ideja.

2. Baltijas frontes štāba priekšnieks Leonīds Sandalovs savos 1965. gada memuāros ”Grūtās robežas” (”Трудные рубежи”) atstāsta telefonsarunu ar PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietnieku ģenerāli Alekseju Antonovu. Tas viņam minētajā dienā skaidrā tekstā pavēstījis:

”Dažu apsvērumu dēļ ”Augstākais” [Staļins] ir nolēmis šodien pavēlē paziņot par Rīgas atbrīvošanu.”

Sandalova iebildes, ka puse pilsētas vēl ir pretinieka rokās, netika ņemtas vērā. Staļina vārds bija likums. Dienas noslēgumā Maskavā bija jāskan lielgabalu salūtam par godu Rīgas ieņemšanai. Un tas skanēja.

”Varonīgais” amfībiju reids pāri Ķīšezeram un izfantazētas cīņas ”par katru namu” pilsētā, lai piešķirtu militārā ziņā necilajai ”Rīgas atbrīvošanai no fašistiskajiem iebrucējiem” cienījamu tēlu, – padomju gados fantāzija netika žēlota.

65 gadus vecie notikumi pie Rīgas ir tikai sīka Otrā pasaules kara epizode, taču, pat tajā ielūkojoties, var redzēt, kā padomju gados tika konstruēts mīts par ”Lielo Tēvijas karu”, kurā patiesībai nav nekādas nozīmes un visu nosaka ideoloģijas un propagandas normas. Ja vajadzēja, uzvaras varēja izdomāt, patiesi asiņainas kaujas atstāt neievērotas, bet neveiksmes un pat kara noziegumus,- noklusēt. Komunisti iegribām pakļāva pat notikumu datumus. Gadiem ilgi un joprojām tiek apgalvots, ka padomju armija Rīgu ieņēmusi 1944. gada 13. oktobrī. Taču tas neatbilst patiesībai. Minētajā oktobra dienā krievi tikai pamazām ”apguva” Latgales priekšpilsētu un Mežaparku, kur 12. oktobra vakarā pēc Ķīšezera šķērsošanas amfībijās bija izcēlies viens bataljons. Literārajiem izpušķojumiem, ka desanta operācija notikusi zem ”fašistu ložu krusas”, maigi sakot, nav pamata, jo vāciešu Mežaparkā vispār nebija.

Vāciešus 13. oktobrī būtu bijis grūti atrast pat visā Daugavas labā krasta Rīgas daļā, jo pēdējās vācu sedzējvienības pārcēlās uz Pārdaugavu agrā rītā, pirms tam paspējot uzspridzināt tiltus, krastmalu, iespējams, nodedzināt pasta un telegrāfa ēku, sapostīt pilsētas dzīvei svarīgās komunikācijas. Vāciešiem nebija nekādas vēlmes aizkavēties nevajadzīgās ielu kaujās, jo galvenais uzdevums bija atkāpties uz Kurzemi, izvedot no iespējamā ielenkuma pēc iespējas vairāk karavīru un tehnikas.

Kam pieder Rīga, šajā situācijā bija otrās vai pat trešās šķiras jautājums. To kā varonības stāstu pasniedza pionieriem, jo komunistiem nekā cita vērā ņemama, pie kā pieķerties, nebija. Cīņās, kurās arvien lielāku lomu spēlēja latviešu leģionāri, komunistiskie okupanti guva ievērojamus dzīvā spēka un tehnikas zaudējumus.

”Rīgas ieņemšana bija tikai ģeogrāfisks mērķis galvenā uzdevuma – vācu armijas grupas ”Ziemeļi” iznīcināšanas – paveikšanā. Tomēr Rīgas ieņemšanas aprakstīšanā bija nepieciešama ”odziņa”. Desantoperācija tādai derēja, kaut nebija nekas unikāls. Vienīgā ”problēma”, ka nekādas kaujas tur nenotika,” norāda Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins. 

Rīga krievu- Sarkanās armijas rokās pilnībā nonāca tikai 15. oktobrī ap pusdienlaiku, kad pēdējās vācu vienības atstāja Pārdaugavu.

fragmenti no Viestura Sprūdes publikācijas