Negaidīts pavērsiens 2. Pasaules kara gaitā - pēc 2 gadu sadarbības Vācija iebrūk sabiedrotās - PSRS teritorijā. Plāns Barbarosa

1939. gada 1. septembrī uz savstarpēja līguma pamata sabiedrotās Vācija un PSRS sāka 2. Pasaules karu, iebrūkot Polijā. Divu gadu laikā abas sabiedrotās gan sadarbojoties, gan atsevišķi, ieņēma kaimiņvalstu teritorijas, tikmēr pārējā pasaule karā neiesaistījās.

"Barbarosas" plāns bija Vācijas kara plāns pret PSRS Otrajā pasaules karā. Tā mērķis bija līdz 1941. gada beigām, sakaujot Padomju Savienības bruņotos spēkus, ieņemt Padomju Savienības teritoriju no valsts rietumiem līdz Urālu kalniem, sasniedzot A—A (Arhangeļska—Astrahaņa) līniju.

 "Barbarosas" plāns tika nosaukts Frīdriha I Barbarosas vārdā.

Vairāki vēsturisko dokumentu pētnieki uzskata, ka Vācija sākusi "apsteidzošu karu"- ņemot vērā PSRS bruņošanās tempu pieaugumu 1940.-41. gados, militārā spēka pārgrupēšanu Baltijā, tiek uzskatīts, ka PSRS bija paredzējusi iebrukumu Vācijā 1941. gada jūlijā.

Par labu šai versijai liecina arī PSRS bruņojuma sastāvs un sākotnējie milzīgie zaudējumi- PSRS armijai bija ievērojams dzīvā spēka un tehnikas pārsvars, taču tā bija sagatavota tikai uzbrūkošam, ne aizsardzības karam. Tāpat, par labu šai versijai liecina PSRS paniskā nevēlēšanās joprojām atklāt jebkādus dokumentus, kuri būtu saistāmi ar kara sākumu, tai skaitā Nacistu- Komunistu pakta esamību, Baltijas okupāciju, poļu virsnieku Katiņas slepkavības. 

1941. gada jūnijā. sākoties plānam Barbarosa, PSRS Sarkanās Armijas aktīvā dienestā bija 303 divīzijas un 22 atsevišķās brigādes- kopā 6,8 miljoni kareivju. Pie Rietumu robežas PSRS bija sakoncentrējusi 3,2 miljonu dzīvā spēka. Pēc dokumentālām ziņām, PSRS armija bija apgādāta ar 29,899 tankiem, taču faktiski pieejami bija ap 17,000 tanku (pārējie bijuši "uz papīra"). Nedaudz atšķiras vēsturnieka M. Meļtjuhova (Михаил Мельтюхов) dati, taču arī tie parāda padomju spēku pārākumu pierobežā 22.06.1941:

Vācija: tanki- 4364, lielgabali un mīnmetēji- 42601, lidmašīnas  4795

PSRS: tanki- 15687, lielgabali un mīnmetēji- 59787, lidmašīnas  10743 

Vācijā plānošana tika uzsākta 1940. gada 18. decembrī, slepenā sagatavošanās un militārā operācija ilga no 1941. gada jūnija līdz decembrim. Lai arī taktiskā līmenī vācieši guva uzvaru, realizējot šo plānu, tomēr stratēģiskā līmenī padomju puse saglabāja nepieciešamo bruņoto spēku un militārā ražošanas kompleksa apjomu, kas tai ļāva turpināt cīņu pret vāciešiem.

Plāna īstenošana tika uzsākta 1941. gada 22. jūnijā, kad vairāk nekā 3,9 miljoni Ass valstu karavīru iebruka PSRS 2900 km plašā frontes līnijā, kas ir lielākais uzbrukums karu vēsturē.

Papildu karavīriem tika iesaistīti 600 000 mehāniskie transportlīdzekļi un 750 000 zirgi.

Pirmajās 2 nedēļās vācieši pamatā ieņēma nevis "vēsturiskās PSRS" teritorijas, bet gan karoja 1939.-1940.g. PSRS okupētajās Baltijas valstīs un Austrumpolijā, kur komunistu pastrādāto noziegumu dēļ vietējie iedzīvotāji ne tikai nepretojās jaunajam okupantam, bet pat nereti atklāti to atbalstīja,  PSRS okupantus padzenot pat pirms vāciešu ierašanās. Pirmajos kara mēnešos tas vācu pusei papildus radīja maldus priekšstatu par PSRS, kā viegli sakaujamu pretinieku. 

Komunistu represiju ne tikai 1939-1941.g. jaunokupētajās, bet arī pašā Krievijā, padomju propagandas, kas 2 gadus vāciešus bija popularizējušas kā "veiksmīga sociālā eksperimenta" un PSRS draudzīgu valsti, un nožēlojamā dzīves līmeņa dēļ pašā PSRS līdz 1941. gada beigām pēc mūsdienu vēsturnieku aprēķiniem 3,8 miljoni PSRS karavīru (tai skaitā 63 ģenerāļi) bija padevušies gūstā, bet apmēram 1,5 miljons- dezertējušu un tikai milzīgā Krievijas teritorija un iedzīvotāju skaits ļāva pēc būtības izveidot jaunus bruņotos spēkus.

Kā secināms no jaunatklātiem dokumentiem, Staļins kara sākumā bija meklējis iespējas pārtraukt karu, lai saglabātu savu amatu un pretī Vācijai piedāvājis Baltiju, Ukrainu, Baltkrieviju "un ne tikai". 

Galvenās nacistu režīma kļūdas, kas to noveda pie sakāves, bija nacionālā politika, Austrumeiropas pamatiedzīvotāju (tai skaitā milzīgās ebreju kopienas iznīcināšana, kas gadsimtiem dzīvoja nacistu ieņemtajās bijušās Polijas-Lietuvas republikas, vēlāk- Krievijas "nometinājuma joslā" vai krievu komunistu izraisītā bada pamatīgi izpostītajā Ukrainā) interešu neievērošana, cīnīšanās 2 frontēs (piemēram, pret britiem), kā arī Krievijas milzīgo platību un neierobežoto resursu ignorance. Ja britu vietā tiktu bombardētas Urālu un Sibīrijas rūpnīcas, PSRS tiktu sakauta.

Maz ticams, ka nacistiem, pat uzvarot PSRS, to vara būtu ilgi noturējusies,- jau 1945. gadā ASV sāka izmantot atomieročus, un tie pārliecināja par vāciešiem pat daudz kareivīgākos japāņus. 

Vācijas iebrukuma PSRS rezultātā gāja bojā 95% Vācijas armijas karavīru no visiem 1941.—1944. gadā mirušajiem karavīriem, kā arī 65% no Sabiedroto valstu karavīru nāves gadījumiem visa kara laikā.

Vācijas - PSRS iebrukumu rezultātā 2. Pasaules karā valstis zaudēja ievērojamus cilvēku skaita zaudējumus; visvairāk cieta Polija (>17%), Baltkrievija (14%), Lietuva (>14%), Latvija (>12%). PSRS kopumā zaudēja ap 14% no iedzīvotāju skaita ( ~20 miljonu), kurš tajā bija sākoties vācu iebrukumam

Vienlaikus jāņem vērā apstāklis, ka ticamas PSRS statistikas par bojāgājušo iemesliem nav, un ļoti iespējams, ka "kara zaudējumos" vāciešiem tiek "pierakstītas" to miljonu Austrumeiropas iedzīvotāju nāves, kuras patiesībā radīja pati PSRS vienotā aliansē ar vāciešiem "pārdalot Eiropu", 1939-1941. gan turpinot trīsdesmitajos gados PSRS iesākto etnocīdu politiku pret nekrievu tautām. Piemēram, pēc Austrumpolijas okupācijas tikai no tās 1939.-1940. g. tika izvesti vairāki miljoni poļu, no kuriem daudzi mira PSRS radīto apstākļu dēļ, vai tika tieši nošauti, kā poļu virsnieki Katiņā, vai latviešu virsnieki- citos GULAGa poligonos. Tā kā daudzi tālaika materiāli Krievijā ir iznīcināti, vai joprojām nav pieejami, patiesību, iespējams, nekad neuzzināsim.

2. Pasaules kara laikā tika okupēti maksimāli tikai ap 4-5% pašas Krievijas teritorijas, attiecīgi abi režīmi- gan vācu, gan krievu 4 gadus cīnījās citu tautu teritorijās, pašu teritoriju infrastruktūrai sākotnēji praktiski neciešot.