Heincs Guderians

Heincs Vilhelms Guderians (vācu: Heinz Wilhelm Guderian, dzimis 1888. gada 17. jūnijā, miris 1954. gada 14. maijā), dēvēts arī par "Ašo Heincu" (Schneller Heinz) - Vācijas impērijas, reihsvēra, vērmahta virsnieks, ģenerālpulkvedis, stratēģis, kara teorētiķis, viens no motorizēto armijas vienību kaujas taktikas izveidotājiem.

Apbalvots ar 1. un 2. šķiras Dzelzs krustiem, Bruņinieka krustu ar ozollapām.

Biogrāfija

Dzimis 1888. gada 17. jūnijā, Kulmā, tolaik Vācijas impērijas virsnieka ģimenē.

1913. gadā aprecējies ar Margarētu Hornu. Viņiem bija divi dēli (jaunākais, Heincs Ginters, vēlāk kļuva par bundesvēra ģenerālmajoru).

1937. gadā sarakstījis divas stratēģijai veltītas grāmatas: "Uzmanību, tanki!" (Achtung— Panzer!) un "Bruņutanku karaspēka daļas un to sadarbība ar citām ieroču šķirām".

Miris 1954. gada 14. maijā Švangavā, Bavārijā.

Militārā karjera

• 1908. gadā absolvēja Mecas (Metz) karaskolu, saņēma leitnanta dienesta pakāpi un tika ieskaitīts kā apakšvirsnieks 10. jēgeru bataljonā (Jägerbatallion) Hanoverē, kura komandieris bija Heinca tēvs.
• 1911. gadā - papildu apmācība 3. sakaru bataljonā.
• 1914. gadā absolvēja Berlīnes Kara akadēmiju kā virsleitnants.
• 1915. gadā paaugstināts par kapteini. Pirmā pasaules kara laikā dienēja štābos frontēs pie Marnas un Verdenas, ieņemot dažādus amatus, pats kaujās nepiedalījās.
• 1918. gadā mācījās ģenerālštāba virsnieku sagatavošanas kursos Sedan (Generalstabslehrgang Sedan), kur esot parādījis spilgtu talantu atrisināt taktiskas problēmas nestandarta situācijās. Pēc kursu pabeigšanas un spīdoši nokārtotiem gala eksāmeniem saņēma virspavēlniecības štāba virsnieka statusu (jaunākais štāba virsnieks Vācijas armijas vēsturē).
• 1919. gadā tika pieņemts reihsvērā, kurā saskaņā ar Versaļas miera līgumu varēja būt tikai 100 000 militārpersonu. Komandēja dažādas autotransporta vienības, kuru pamatfunkcijas bija loģistika.
• 1927. gadā paaugstināts par majoru.
• 1929. gadā bija pieredzes apmaiņā Zviedrijā, apgūstot tanku STRV m/21 un m/21-29 (vācu tanka LK II zviedru versijas) bataljonu kaujas taktiku. Pēc tam, Rapallo līguma ietvaros, jau būdams visu reihsvēra motorizēto daļu komandieris-inspektors kā arī taktikas pasniedzējs Kara akadēmijā, mācījās tanku karaspēka komandēšanu slepenajā vermahta skolā "Kama" pie Kazaņas PSRS.
• 1931. gada februārī paaugstināts par apakšpulkvedi.
• 1933. gadā paaugstināts par pulkvedi.
• 1934. gadā Ādolfs Hitlers, pēc vieglo tanku Panzer I manevru apmeklējuma, iecēla Guderianu par jaunveidojamās 2. tanku divizijas (ko vēlāk pārveidoja par 2. tanku armiju) komandieri un drīz paaugstināja par ģenerālmajoru.
• 1936. gadā paaugstināts par ģenerālleitnantu un kļuva par 16. armijas korpusa komandieri.
• 1941. gada ziemā paaugstināts par ģenerālpulkvedi, kļūstot par 2. tanku armijas komandieri.
• 1943. gada februārī bruņutanku karaspēka virsinspektors.
• 1944. gada jūlijā iecelts par sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandieri.

Dalība karā

• 1938. gadā Austrijas anšlusa laikā Guderiana vadītais korpuss īstenoja strauju reidu uz Vīni (manevra laikā 1/3 daļa tanku apstājās ceļā nesasniedzot galamērķi, kas kalpoja par iemeslu nopietnai bruņutanku un motorizēto vienību revizijai un tehniskai modernizācijai).
• 1939. gadā kā 19. motorizētā korpusa komandieris piedalījās Polijas kampaņā, Sudetijas anšlusā.
• 1940. gadā kā 19. motorizētā korpusa (1., 2. un 10. tanku divizijas, motorizēto kājnieku pulks "Lielvācija") komandieris piedalījās Francijas kampaņā. Te Guderians plaši pielietoja t.s. zibenskara (Blitzkrieg) taktiku, taču ne vienmēr savu darbību saskaņoja ar štābu un armijas grupas virspavēlnieku Evaldu fon Kleistu, iedzīvojoties neprognozējama un nedisciplinēta virsnieka slavā. 16. maijā, pašā kampaņas karstumā, Guderianu pat atcēla uz brīdi no korpusa komandiera posteņa (par nepakļaušanos pavēlei).
• Karadarbībā pret PSRS piedalījās no pirmās dienas, būdams 2. tanku armijas komandieris armijas grupas "Centrs" sastāvā Brestā. Piedalījies Minskas un Smoļenskas ieņemšanā, Kijevas katla izveidošanas manevrā. Par patvaļīgu savu tanku evakuāciju no bīstamām pozīcijām armijas grupas virspavēlnieks Ginters fon Klūge atstādināja Guderianu no tanku armijas komandiera posteņa un atvaļināja no armijas.
• 1943. gada februārī Guderianu atkal iesauca armijā, ieceļot par bruņutanku karaspēka virsinspektoru. Te viņam bija liela loma tanku tehniskās konstrukcijas mezglu uzlabošanā.
• 1944. gada jūlijā pēc 20. jūlija atentāta pret Hitleru, viņu iecēla par sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandieri, taču 1945. gada martā pēc strīda ar Hitleru, Guderianu atvaļināja no armijas pavisam.
• 1945. gada maijā viņu arestēja ASV karavīri un aizveda uz Nirnbergu, kur viņš bija liecinieks Nirnbergas starptautiskajā kara tribunālā. PSRS viņam izvirzīja apsūdzības kara noziegumos, taču pierādījumu trūkuma dēļ tiesvedība netika uzsākta.
• 1946. gadā Guderianu ieslodzīja cietumā Allendorfā, pēc tam Noištatē, bet 1948. gadā atbrīvoja.

Avots: wikipedia.org