Pēc Polijas iekarošanas abi sabiedrotie - PSRS un Vācija rīko kopēju militāru parādi

Otrā Pasaules kara priekšvakarā, abās kara aizsācējvalstīs- Vācijas un Krievijas (PSRS) politikā valdīja ultrakreisi politiskie režīmi. PSRS jau kopš 1917. gada varu bija sagrābuši "internacionālsociālisti"- Krievijas sociāldemokrātiskās partijas "boļševiku" frakcija  (komunisti), Vācijā - paaudzi vēlāk- 1933. gadā pie varas demokrātiskā ceļā bija nonākusi Vācijas Nacionālsociālistiskā strādnieku partija. Ideoloģiski starp partijām vienīgā būtiskā atšķirība pat nebija politiska (valstiski ekonomiska), bet gan tikai retorikā (bet ne praksē) par nacionālo jautājumu. Krievijā (PSRS) jau sākot ar 1929. gadu, pretēji deklarētajiem "internacionālajiem" mērķiem tika uzsākta Vācijai identiska "valstskrievnācijas' veidošanas politika- sākotnēji organizējot masveida badu krieviem interesējošajos lauksaimniecības apgabalos (Kazahijā, pēc tam Ukrainā), lai pēc šo zemju pamatiedzīvotāju iznīcināšanas, tajos varētu veidot krievu apgabalus (rusificēt). Sākot ar 1937. gadu Krievija jau vairs pat neslēpa PSRS pārkrievošanas politiku- tika uzsāktas genocīda akcijas pret vairāk kā 50 PSRS esošajām mazākumtautībām, kuras "atklātā tekstā" dēvēja par "nacionālajām operācijām". Tajās masveidā tika apšauti daudzu nekrievu nāciju pārstāvji, un genocīdu faktu viennozīmīgi apstiprina ne tikai operāciju nosaukumi, bet arī statistika,- piemēram, no arestētajiem latviešiem tika nošauti vairāk kā 80%, bet "PSKP (NKVD) poļu operācijas" laikā- pat vairāk kā 90%.

Sekojoši, 1939. gada augustā, noslēdzot komunistu- nacsociālistu paktu, Vācijas un Krievijas politiski tuvie režīmi vienojās par Eiropas pārdali, kura aizsākās ar Polijas iekarošanu un okupāciju.