Ādolfs Hitlers

Ādolfs Hitlers bija NSDAP līderis, no 1933. līdz 1945. gadam Vācijas kanclers, valdības galva, valsts galva un diktators.

Vadīja Vāciju laikā, kad tā atguvās no sakāves Pirmajā pasaules karā un Lielās ekonomiskās krīzes, īsā laikā atjaunoja ekonomiku un armiju, tādējādi ļaujot Vācijai kļūt par vienu no varenākajām un kareivīgākajām Eiropas valstīm.

Hitlera centieni izveidot Lielvāciju, anektējot Austriju un iebrūkot Čehoslovākijā un Polijā, bija viens no Otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem. Totālā kara taktikas izmantošana gan no ass valstu, gan sabiedroto puses noveda pie lielas Eiropas daļas iznīcināšanas. Hitleru bieži min kā atbildīgu par tā laika Vācijas rasu politiku, holokaustu, kā arī miljonu civiliedzīvotāju nāvi un piespiedu pārvietošanu. Lai gan viņš cerēja izveidot tūkstošgadu Reihu, savu dzīvi beidza izdarot pašnāvību kopā ar savu sievu Evu Braunu bunkurā Berlīnē.

Ādolfs Hitlers ir dzimis 1889. gada 20. aprīlī Braunavā pie Innas — mazā pilsētiņā uz Austrijas un Vācijas robežas, kas tolaik ietilpa Austroungārijas valstī.

Skolas pirmajās klasēs Hitleram bija labas sekmes, taču tās pasliktinājās 6. klasē, kad viņš mācījās Lincas reālskolā. Pats Hitlers sapņoja kļūt par gleznotāju, taču viņa tēvs vēlējās, lai Ādolfs iet viņa pēdās un kļūst par ierēdni.

1903. gada 3. janvārī, 65 gadu vecumā Hitlera tēvs Aloizs Hitlers mirst. 16 gadu vecumā Hitlers pamet skolu un dodas uz Vīni ar mērķi kļūt par mākslas studentu.

1907. un 1908. gadā Hitleru divreiz neuzņem Vīnes Mākslas akadēmijā "talanta trūkuma" dēļ, ko viņš smagi pārdzīvoja. Hitleram ieteica kļūt par arhitektu, jo viņam labi padevās arhitektoniskas skices un zīmējumi.

1913. gadā, 24 gadu vecumā, Hitlers atstāj Vīni un dodas uz Vāciju. Sākoties Pirmajam pasaules karam viņš brīvprātīgi piesakās dienestam Vācijas armijā un tiek nosūtīts uz fronti, kurā viņš pilda ziņneša pienākumus, aktīvi neiesaistoties karadarbībā. Viņš uzdienas līdz kaprāļa pakāpei (augstāku pakāpi viņš nevarēja saņemt pēc reglamenta, jo nebija Vācijas pilsonis) un par varonību kaujas laukā saņēma Dzelzs krustu, kas bija Vācijas augstākais militārais apbalvojums.

1918. gadā viņš saindējas gāzu uzbrukuma laikā un kara beigas sagaida Pāzevalkas slimnīcā.

1919. gadā Hitlers iestājas nelielā politiskā partijā ar nosaukumu Vācu strādnieku partija. Tur viņš sevi parāda kā talantīgu oratoru un ātri vien iekaro popularitāti. 1921. gadā, viņš kļūst par partijas līderi. Partija nomaina nosaukumu uz Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku partija (NSDAP, vācu: Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei).

1923. gadā Hitlers neveiksmīgi mēģina izdarīt valsts apvērsumu, kas iegājies vēsturē kā Alus pučs. Viņu tiesā par valsts nodevību un viņam piespriež 5 gadu ieslodzījumu Landsbergas cietumā, taču vēlāk sodu samazina un viņu atbrīvo jau pēc nepilna gada. Ieslodzījuma laikā Hitlers saraksta grāmatu Mana Cīņa (vācu: Mein Kampf).

Hitleram iznākot no cietuma, viņa partija bija nožēlojamā stāvoklī, un viņam vajadzēja pielikt daudz pūļu lai to atjaunotu. Par pagrieziena punktu viņa ceļā uz varu kļuva Lielā depresija, kas aizsākās ar Ņujorkas fondu biržas krahu 1929. gadā.

Ar katrām nākamajām Reihstāga vēlēšanām Hitlera partijas ietekme pieauga un 1933. gada 30. janvārī prezidents Pauls fon Hindenburgs uztic Hitleram veidot Vācijas valdību. Drīz vien Hitlers ar dažādiem līdzekļiem palielina varu līdz kļūst par absolūtu diktatoru.

1939. gada septembrī Hitlera vadītā Vācija vienojas ar PSRS un abas valstis iebrūk Polijā, ko mēdz uzskatīt par Otrā pasaules kara sākumu.

1945. gada 30. aprīlī, kad ir skaidrs, ka karš Vācijai ir zaudēts, Hitlers ar savu sievu Evu Hitleri izdara pašnāvību Fīrera bunkurā Berlīnē. PSRS pārstāvji deklarēja, ka tie atrada Hitlera mirstīgās atliekas, kuras atpazina pēc žokļa, taču tiešu pierādījumu tam nav.

Pēc tām fragmentārajām ziņām, kādas ir pieejamas, Hitlers Vīnes periodā daudz lasīja (kā bezdarbniekam, viņam bija daudz brīva laika), taču visai haotiski, kas raksturīgi neizglītotiem autodidaktiem: senā Roma, Austrumu reliģijas, joga, okultisms, hipnoze, astroloģija, Karla Maja piedzīvojumu romāni, teozofija, aizrautīgi vācis puslegālus žurnālus un brošūras, ko Vīnē izdeva dažādas opozīcijā visam esošas organizācijas. Lielu ietekmi uz viņa retoriku atstāja antisemītiskas ievirzes izdevums "Ostara", kuru izdeva Georgs Lancs.

Privātajā dzīvē izteikts atturībnieks: nesmēķēja (Trešais reihs ir pirmā valsts, kurā dzima kampaņa par smēķēšanas ierobežošanu ar ideju nākotnē šo parādību izskaust pavisam), praktiski nelietoja alkoholu, pārliecināts veģetārietis.

Hitlera domas par sabiedrību šajā laikā izveidojās un tā arī palika diezgan primitīva sociāldarvinisma līmenī, bet viņa uzskati ārpolitikas jomā veidojās stiprā ģeopolitikas teoriju iespaidā. (Par ģeopolitikas pamatlicējiem uzskata F. Ratcelu un R. Čellenu.

Pirmais savus galvenos darbus izdeva jau 19. gadsimta beigās: 1887. gadā "Politiskā ģeogrāfija" un 1891. gadā "Antropoģeogrāfija". Čellena galvenais darbs - "Mūsdienu lielvalstis" - iznāca 1914. gadā. 20. gadsimta sākumā un pirmajos gados pēc kara šīs grāmatas vāciešu nacionāli noskaņotajās aprindās bija visai populāras.) Biogrāfi liecina, ka Hitlers jaunībā ļoti aizrāvies ar ģeopolitiku, tiesa, lasot nevis oriģinālizdevumus, bet gan pārstāstus ģeopolitikas epigoņu brošūrās, kas bija visai izplatītas Vīnē un Minhenē.

Līdz ar rasistiskajām teorijām, Hitlera pasaules uzskata izveidē liela loma bija vācu nacionālismam, kas Austrijā strauji pieņēmās spēkā pēc 1907. gada vēlēšanu likuma, kas tā paplašināja vēlētāju loku, ka vācu minoritāte strauji zaudēja savas pozīcijas. Vācu nacionālistus Vīnē tai laikā pārstāvēja panģermāņu partija, kuru vadīja Georgs fon Šēnerers. Acīmredzot rasu teoriju druskas un sevis identifikācija ar apspiesto vācu nāciju, likās jaunajam Hitleram aktuālas un viņu ietekmēja, citādi viņš visdrīzāk būtu pievienojies sociāldemokrātiem vai komunistu kustībai. Taču "Mein Kampf" viņš raksta: „Visvairāk mani no viņiem attālināja to naidīgā pozīcija attiecībā uz cīņu par vācu gara saglabāšanu un pretīgie centieni panākt slāvu biedru labvēlību.“

Tā kā ebreji bija plaši pārstāvēti Eiropas kreiso partiju vadībā, tad Hitlers asociēja ebrejus ar sev naidīgo komunistisko ideoloģiju. Tā, piemēram, sarunā ar Nobela prēmijas laureātu Maksu Planku viņš teicis:

"Man nav nekas pret ebrejiem kā tādiem. Diemžēl liela viņu daļa ir komunisti, bet komunisti ir mani ienaidnieki, ar kuriem es cīnos... Tas ir atkarīgs no pašiem ebrejiem - norobežoties no komunistiem. Taču viņi to nedara. Tāpēc man neatliek nekas cits kā cīnīties pret viņiem visiem."

Tas netraucēja Hitleram vēlāk, jau aktīvi darbojoties politikā un pārveidojot Vācu strādnieku partiju par Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju (NSDAP), aktīvi meklēt rūpnieku un baņķieru (no kuriem liela daļa bija ebreji) finansiālo atbalstu.

Viņš bija visai biežs viesis Minhenes fabrikantu Behšteinu ģimenē, saņēma finansiālu palīdzību no Bavārijas izdevējiem Hanfštengliem (Ernsts Hanfštengls vienu brīdi pat bija NSDAP preses sekretārs, Hitlera tuvs draugs, 30. gados emigrēja uz ASV, kur kara gados bija Baltajā namā konsultants nacisma jautājumos).

Caurskatot Hitlera 30. gadu runas, nekur neredz kādu konsekvenci, bija tikai divi pamatlozungi: antikomunisms un vispasaules ebreju sazvērestība, kas tika mainīti, atkarībā no situācijas. Viņš gan idejās, gan valsts pārvaldē visu laiku improvizēja, atkarībā no laika, vietas, apstākļiem un auditorijas. "Mein Kampf" viņš ne tikai nerūpējās par grāmatas satura loģiku, bet arī par to, lai viņa izteikumi vienā lappusē nebūtu pretrunā ar izteikumiem citā lappusē.

Lai pievilinātu strādnieku masu, nācās izmantot antikapitālistiskus lozungus; vidusslānim (skolotājiem, ierēdņiem, amatniekiem, sīktirgotājiem), kuri krīzes gados visai spēcīgi izjuta ebreju konkurenci, imponēja antisemītisms; uzņēmējiem patika tēzes par nacionālā kapitāla attīstību un ārvalstu kapitāla ietekmes samazināšanu.

Tie, kas lepojās ar savu izcelsmi, pieķērās aristokrātisma slavinājumiem šajā darbā, strādnieki priecājās par atbalstu "sabiedrības sāls — darbaļaužu" interesēm, nacionālisti bija sajūsmā par klajo nacionālismu, itālieši citēja fašisma virsnacionālajai kopībai veltītās rindas, uzņēmēji un baņķieri ar gandarījumu pievērsa uzmanību Hitlera uzslavām "radošajam kapitālam". Katrs varēja atrast sev ko vēlējās.

Par galveno nacisma ideoloģijā Hitlers izvirzīja tēzi: "rase pāri visam!" "Humānistisko pasaules uzskatu šodien uzvar asiņu un rases izpratne." Tā kā par "kungu rasi" tika postulēti ģermāņi, bet "indoģermāņu rases" centrs ir Vācija, tad tai esot tiesības pretendēt uz īpašu lomu pasaulē. Augstākajai rasei vienmēr ir taisnība attiecībā pret zemāku rasi. "Augstākā rase pilda zināmu vēsturisko misiju, pakļaujot citu rasu apdzīvotās teritorijas un vēstures gaitā iznīcinot šīs rases kā nepilnvērtīgas. Turpretim, ja augstākā rase aizmirsīs savu pienākumu, izvairīsies no savas misijas, tad tā pati tiks iznīcināta. ... Vienā jautājumā es esmu ciets un auksts kā ledus - ja vācu tauta par savu pastāvēšanu nav gatava cīnīties līdz galam, lai tā pazūd no zemes virsas."

***

Vēsturnieki turpina strīdēties, vai Hitlers ir bijis Latvijā. Mūsu atbilde - ir. Malnavā. kur atradās Ziemeļu armijas grupas (Oberkommandos der Heeresgruppe Nord ) virspavēlnecības štābā 1941.gada 21. jūlijā.

To liecina Hitlera personīgās apsardzes vadītāja Pētera Hofmana žurnāla ieraksts:

July 01-21 'Wolfschanze' 21 Korsovka,HQ Army Group North 21-31 'Wolfschanze'

2nd edition of Peter Hoffmann's book Hitler's Personal Security.Protecting the Führer 1921-1945,a list of Hitler's itinerary between September 39-April 45.

Tāpat, kā liecina Malnavas lauksaimniecības skolas 1944. gada izlaiduma absolvents Viesturs Šķidra:

«Austrumu frontei virzoties uz priekšu, 1941. gada 16. jūlija rītā štābā ieradās vācu tautas vadonis fīrers Ādolfs Hitlers.

Minētajā rītā pa mūsu guļamistabas logu, kurš bija līdz ar zemes virsu un skatu uz skolas priekšu, ievērojām milzīgo apsardzību gar dzīvžoga un ceļa malu, kas stiepās gar skolotāja Vagulāna māju.

Karavīri stāvēja ik pa 10 soļiem. Ejot brokastīs, kāds smiedamies noteica: «Būs laikam Hitlers ieradies!» Un tā arī bija! Pēc brokastīm gājām darbā. Man kopā ar vairākām meitenēm bija jākaplē skolas dārzā.

Tai laikā pa gaisu slēgtā aplī nepārtraukti joņoja deviņas vācu izlūku Meseršmita lidmašīnas. Acīmredzot Hitlers bija ieradies laikā, kad ēdām brokastis.

Pirms viņa prombraukšanas ap pulksten 10 no rīta no skolas puses atskanēja skaļi un ilgstoši «Heil!» saucieni. Pēc tam Ādolfs Hitlers ar putekļu mēteli mugurā un savu šoferi sešu riteņu vaļējā apvidus mašīnā aizbrauca gar skolas dārzu pa Goliševas ceļu uz lidlauku.

Neievērodami mūsu izkaplētās dobes, vācu karavīri ar fotokamerām rokā skrēja no skolas puses dārzam cauri virzienā uz lidlauka pusi, lai varbūt vēlreiz redzētu jeb nofotografētu savu augstāko vadoni.

To redzēdams, arī es un varbūt kādas meitenes skrējām līdzi. Diemžēl līdz lidmašīnām netikām. Jau pa gabalu varējām redzēt, ka lidmašīnu propelleri griezās un drīz pēc tam gaisā pacēlās divas Junkera lidmašīnas un aizlidoja dienvidu, respektīvi, Rēzeknes virzienā.

Visi deviņi meseršmiti tās pavadīja. Vācu karavīri, jautāti par Hitlera ierašanos šeit, to noliedza, un tikai nākošajos Ziemassvētkos, kad skolā tos atzīmējām pirms došanās brīvdienās, ielūgtais vācu pārvaldes pārstāvis no Kārsavas atļāvās mums teikt, ka Malnavā ir viena no vietām Latvijā, kur bijis viņu vadonis Ādolfs Hitlers.»