Benito Mussolīni

Benito Amilkare Andrea Mussolīni bija Itālijas premjerministrs un diktators no 1922. līdz 1943/1945. gadam, viens no fašisma ideoloģijas izstrādātājiem.

Musolīni savu politisko karjeru sāka kā sociālists, kas nav pārsteidzoši, jo ģimenē šo kreiso populistu kustību cienīja un viņa vārdi Amilcare un Andrea ir doti par godu pazīstamiem itāļu sociālistiem.

Lai izvairītos no iesaukšanas itāļu armijā, Musolīni bēga uz Šveici (kur tika aizturēts par klaidonību) un vēlāk uz Austroungāriju, kur no 1909. gada strādāja sociālistu avīzē. Pēc atgriešanās Itālijā, viņš sāka strādāt par redaktoru itāļu sociālistu lielākajā avīzē Avanti! (Uz priekšu!).

Daļa revolucionāro sindikālistu 1914. gadā pameta sociālistus strīdā par Itālijas iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā.

Šī grupa 1914. gada oktobrī izveidoja Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista, kurai pievienojās arī Musolīni. Viņš uzskatīja ka karš stiprinās relatīvi nesen (1870. gadā) izveidoto Itālijas karalisti.

Kad Itālija pievienojās Sabiedrotajiem, lai cīnītos ar Vāciju, Musolīni pieteicās armijā un kādā kaujā tika ievainots, metot granātu. Itālija karā laikā piedzīvoja vairākas smagas sakāves un gaidītās uzvaras triumfa vietā valsts pēc kara pārdzīvoja smagu krīzi, kā arī pieaugošu sociālistu un komunistu aktivitāti. Dienesta laikā Musolīni ieguva kaprāļa pakāpi.

Fašistu politiskā partija tika izveidota 1919. gada pavasarī. 

1921. gadā Musolīni tika ievēlēts parlamentā.

Izmantojot savu harizmu, kontroli pār masu medijiem, kā arī savu politisko pretinieku apspiešanu, viņš radikāli pārveidoja līdz tam pastāvējošo Itālijas valsts iekārtu un izveidoja pirmo fašistisko valsti. Iepazinis "kreiso" kustību - komunistu un sociālistu populismu, kas apvienojumā ar sociālo "ienaidnieku" likvidāciju radītu valstī tikai haosu vai tobrīd populāro anarhistu arbības politisko bezmērķību, to iebiedēšanai no armijas veterāniem tika izveidotas paramilitāras fašistu vienības (tautā sauktas par Melnkrekliem). Valstī valdošie politiķi nespēja stabilizēt situāciju un fašisti tiem šķita pieņemama alternatīva kārtības ieviešanai. 

 

1922. gada 28. janvārī karalis Vittorio Emanuele IIIuzaicināja Musolīni kļūt par premjerministru.

Pretēji leģendai, Musolīni nekļuva par premjerministru Marša uz Romu (Marcia su Roma) dēļ. Lai nodrošinātu stabilitāti valstī, karalim bija jāizvēlas starp sociālistiem vai fašistiem, un viņš izvēlējās fašistus. 

Vittorio Emanuele III palika armijas virspavēlnieks un saglabāja tiesības atlaist premjerministru (ko arī izdarīja 1943. gadā).

Pirmajos varas gados Musolīni vadīja koalīcijas valdību, kurā iekļāvās arī nacionālisti, liberāļi un populisti. Viņš nostiprināja valsts kontroli un veicināja valsts un fašistiskās partijas institūciju saplūšanu. Fašistu paramilitārās vienības tika integrētas Itālijas bruņotajos spēkos. Izmantojot varas dotās priekšrocības, lai traucētu citām partijām, 1924. gada aprīļa vēlēšanās fašistu partija ieguva vairākumu parlamentā.

Sociālistu deputāta Džakomo Mateotti, kurš bija aicinājis anulēt vēlēšanas, slepkavība izraisīja nopietnu Musolīni valdības krīzi, taču vājā opozīcijas un karaļa reakcija deva signālu Musolīni, ka viņa pozīcijas nav apdraudētas.

1925. gada 3. janvāra runā Musolīni uzņēmās atbildību par Mateotti slepkavību, vienlaikus nodibinot faktisku fašistu diktatūru un izbeidzot pēdējās politiskās brīvības paliekas, pabeidzot fašisma kustības un valsts saplūšanu.

Lai arī fašismam trūka konkrētas definīcijas un programmas, tas izveidoja jaunu politiski-ekonomisko sistēmu, kura vēlāk kalpoja par paraugu Hitleram un citām autoritārajām valstīm (Spānijai, Rumānijai, u. c., arī Latvijai), kuras nestabilajos 30ajos gados centās atrast alternatīvu liberālajam kapitālismam un padomju komunismam. Fašisms apvienoja korporāciju intereses, totalitārismu, nacionālismu un antikomunismu tādā valsts iekārtā, kuras mērķis bija apvienot visas šķiras valsts kapitālisma sistēmā. Taču šis bija jauns kapitālisms, tāds kurā valsts kontrolēja svarīgākās ražošanas nozares. Papildus, fašisms centās apvienot Romas impērijas pagātnes slavu ar topošās fašistu Romas impērijas sapni.

Musolīni ārpolitika bija agresīvi imperiālistiska, ar mērķi vismaz daļēji atjaunot seno Romas impēriju. Pirmais solis bija padarīt Vidusjūru par Mare nostrum (mūsu jūru). 

1923. gadā Musolīni centās iegūtKorfu salu. Drīz Albānijā tika izveidota Itālijai paklausīga valdība. Tika pastiprināta itāļu kontrole pārLībiju, kas kopš 1912. gada bija itāļu kolonija. Grieķu salā Lerosā tika izveidota liela karaflotes bāze.

1935. gadā Stresas konferencē Musolīni piedalījās antihitleriskas koalīcijas izveidošanā, kuras mērķis bija aizsargāt Austrijas neatkarību. Faktiski gan Musolīni to darīja tikai tāpēc, ka pats vēlējās palielināt Itālijas ietekmi šajā valstī.

1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā. Kara laikā itāļi pārkāpa lielu daļu līdz tam pieņemto kara normu — tika lietoti ķīmiskie ieroči, vairākas reizes bombardēti Sarkanā Krusta hospitāļi, terorizēti un slepkavoti mierīgie iedzīvotāji. Sagūstītie etiopiešu kareivji tika dzīvi izmesti no lidmašīnām. Pēc Etiopijas imperatora Haile Selasije I došanās trimdā un galīgas valsts iekarošanas, 1936. gada maijā Musolīni pasludināja, ka ir izveidota Itālijas impērija.

 

Īpaši jāatzīmē itāļu reakcija uz 1937. gada februārī Adisabebā notikušo atentāta mēģinājumu pret itāļu komandieri Graziani parādes laikā. Uzreiz pēc bumbas sprādziena apmēram trīsdesmit klātesošie etiopieši tika uzdurti uz mietiem, un fašistu melnkrekli uzsāka pilsētas iedzīvotāju spīdzināšanu un slepkavošanu. Viņi arī nodedzināja mājas ar visiem iedzīvotājiem un organizēja masu apšaušanas.

Tā rezultātā pasliktinājās Musolīni attiecības ar demokrātiskajām rietumvalstīm un viņš sāka tuvināties Hitleram. 

1936. gada 25. oktobrī tika parakstīts Itālijas-Vācijas draudzības līgums. Pēc tā parakstīšanas, Musolīni runāja par jaunas ass izveidošanu, ap kuru turpmāk griezīsies visas Eiropas valstis. Šajā ass valstu aliansē Musolīni, neskatoties uz ilgāku atrašanos pie varas, bija vājākais partneris un viņam nācās sekot nacistu politikai. Piemēram, kopējot nacistu likumus, Itālijā tika pieņemti antisemītiski likumi.

Pirmais kopējais abu valstu projekts bija atbalsts Franko dumpiniekiem 1936-1939. gada Spānijas pilsoņu karā. Musolīni uz Spāniju nosūtīja vairākus desmitus tūkstošus kareivju ar bruņutehniku.

Musolīni arī vairs nevarēja pretoties tam, ka Hitlers 1938. gadā anektēja Austriju, un 1939. gadā sadalīja un anektēja Čehoslovākiju.

Itālijas un Vācijas alianse, ko Musolīni sauca par Tērauda paktu, tika noslēgta 1939. gada maijā. 

Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai un Otrā pasaules kara sākuma, Musolīni tomēr izlēma pasludināt, ka Itālija ir "nekarojoša" valsts, lai nogaidītu, kura no karā iesaistītajām pusēm uzvarēs.

Vācu armijai jau tuvojoties Parīzei, Musolīni pieteica karu Francijai un Lielbritānijai. 

1940. gada28. oktobrī, turpinot Balkānu kampaņu, itāļi no iekarotās Albānijas teritorijas uzbruka Grieķijai, taču grieķi pretojās tik veiksmīgi, ka itāļi zaudēja pat 1/3 Albānijas. Lai glābtu savu ass partneri no apkaunojuma, Hitlers uzbruka un iekaroja Grieķiju.

Sekojot Hitleram, Musolīni 1941. gada jūnijā pieteica karu PSRS un decembrī arī ASV.

Viņš iesaistījās 2. pasaules karā nacistiskās Vācijas pusē, kas noveda pie Sabiedroto iebrukuma Itālijā un viņa gāšanas.

1943. gada 25. jūlijā, pēc ass valstu sakāves Ziemeļāfrikā, zaudējumiem karā ar PSRS un Angļu-amerikāņu desanta Sicīlijā, lielākā daļa Musolīni līdzgaitnieku Fašistu Lielajā Padomē vainoja viņu Itālijas neveiksmēs. Tajā pašā dienā Vittorio Emanuele III paziņoja Musolīni, ka viņš tiek atcelts no premjerministra amata. Izejot no karaļa pils, Musolīni tika arestēts un nogādāts uz vientuļu viesnīcu kalnos.

Par Itālijas premjerministru tika iecelts Pjetro Badoljo, kurš paziņoja, ka "kopā ar mūsu ģermāņu sabiedrotajiem, karš tiek turpināts". Taču slepenībā tika uzsāktas sarunas ar Sabiedrotajiem par Itālijas padošanos.

45 dienas vēlāk, 8. septembrī Bodolio parakstīja pamieru ar Sabiedrotajiem un, baidoties no vāciešu atriebības, kopā ar karali aizbēga no Romas. Itālijas armija tika atstāta bez turpmākās darbības pavēlēm un praktiski sabruka — daļa kareivju devās mājās, citi padevās Sabiedrotajiem, daļa sāka partizānu cīņu pret vāciešiem, bet citi turpināja karot kopā ar vāciešiem.

Lai arī vācu armija jau līdz tam atradās Itālijā, tā tagad pārņēma pilnīgu kontroli pār Itāliju un Itālija kļuva par okupētu valsti.

Musolīni no gūsta atbrīvoja vācu specvienības kareivji, kas vientuļo kalna viesnīcu sasniedza ar planieriem. Viņš Ziemeļitālijā nodibināja Itālijas Sociālo Republiku (Repubblica Sociale Italiana), taču faktiski Musolīni bija tikai vāciešu marionete, un to lieliski saprata. Šajā laikā Musolīni sarakstīja grāmatu "Mans ceļš uz varu un tās zaudēšana".

1945. gada 28. aprīlī, pēc nāvessoda izpildes, Musolīnī līķis aiz kājām tika pakārts Milānā publiskai apskatei. Iespējams, šī notikuma iespaidā Hitlers deva pavēli savu līķi sadedzināt, lai izvairītos no līdzīga likteņa.

2004. gada novembra itāļu televīzijas aptaujā viņš tika atzīts par 34. diženāko itāli vēsturē.

Musolīni ir arī Latvijas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris par Itālijas atbalstu Latvijas Neatkarības cīņās no Kievijas un Vācijas iebrucējiem.

**** 
Dučes jaunākā dēla Romano pirmā sieva Marija (1938) ir ievērojamās itāļu kinozvaigznes Sofijas Lorēnas (1934.) jaunākā māsa.