Rabindranats Tagore

Rabindranats Tagore  bija bengāļu dzejnieks, dramaturgs, romānu rakstnieks un komponists, kura darbi spēcīgi ietekmēja bengāļu literatūru un mūziku 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā.

1913.g. viņš  saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kā pirmais Nobela prēmijas laureāts no Āzijas.

Dokumentāla filma par R. Tagori

***

Indiešu (bengāļu) dzejnieks un gara darbinieks Rabindranats Tagore ir dzīvojis un strādājis 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Indija, zeme ar miljoniem iedzīvotāju un tūkstošgadu kultūru, toreiz vēl atradās Anglijas pakļautībā, kas lepojās ar Indiju kā skaistāko pērli angļu karaļa kronī.

 R. Tagore (Thākūri) dzimis Bengālijas štata galvaspilsētā Kalkutā 1861. gadā senā slavenā dzimtā, kuras saknes iesniedzās 10. gadsimtā. Bengālijas dzīvē un tās kultūras attīstībā šai dzimtai ir bijusi liela ietekme, jo tās locekļi ir bijuši gan tieslietu speciālisti un literāti, gan mākslinieki un ierēdņi, gan zinātnieki, gan reliģijas darbinieki.

Rabindranata tēvs toreiz bijis ievērojams cilvēks un ir aizrāvies ar seno rakstu pētīšanu un arī iemācījis dēlam sanskritu (sena indiešu valoda, kurā sarakstīti senie svētie raksti). Skolā viņš ir iemācījies citas valodas un iepazinis moderno zinātņu pamatus. Bērnībā Rabindranats ir aizrautīgi lasījis visu, kas vien bijis pieejams, bet īpaši sajūsminājies par eposu ,,Rāmājana” un svētajiem rakstiem ,,Upanišada”. Tas arī kļūst par pamatu Rabindranata pasaules uzskatam.

Zēnu audzināja vienkāršībā un pieticībā. Blakus literatūrai bērna dvēselē vēl mājoja divas lielas mīlestības - mīlestība uz māti, kas izauga pat līdz dievināšanai, un mīlestība uz dabu.

,,Mans prieks sniedzās līdz neprātam, kad es ieraudzīju, piemēram, mākoņus citu pēc cita pie debesīm paceļamies.”

Mājās valdīja garīgā rosme: notika teātra izrādes, komponēja, ģimene izdeva savu literāro žurnālu. Rabindranats ļoti agri sāka rakstīt. Uzrakstīto iespieda ģimenes žurnālā. Agrā jaunībā sacerētajam viņš pats vēlāk nekādu vērību nepievērsa, visu uzrakstīto uzskatīdams tikai par vingrinājumiem.

 Literārā darbība

R. Tagores brieduma gadu literārā darbība iedalāma divos lielos posmos.

Pirmais posms bija tā sauktais Šilaīdas posms, kas ilga apmēram desmit gadu: viņš bija apprecējies, pārvaldīja tēva īpašumus Šilaīdā. Šeit klusumā dzejnieks sacerēja dziesmas, kas apkopotas dzejas krājumā ,,Dārznieks”. Viņš pievērsās arī reliģiskiem motīviem un radīja pamatu grāmatai ,,Gitandžali”. Iedziļinoties bērnu pasaulē, Tagore sacerēja bērnu dzeju ,,Mēnessirpis", bet blakus visam tam vēl tapa publicistika, apceres, patriotiskā dzeja, stāsti un noveles, drāmas (,,Upuris”, ,,Tumšā mitekļa valdnieks”), romāni (,,Katastrofa”, ,,Māja un Pasaule”).

Indijas literatūrvēsturnieki pilnīgi pamatoti šo laiku nosauca par Rabindranata Tagores laikmetu indiešu literatūrā.

Otrs daiļrades posms veidojās tad, kad Tagore apmetās Šantiniketonā netālu no Kalkutas, kur viņš nodibināja savu skolu (meža skolu). Sākumā tajā bija daži skolēni, vēlāk uz tās pamata izauga vesels izglītības centrs ar mākslas skolu un universitāti. Viņš vēlējās radīt skolu, ,,lai tā būtu māja un templis, dzīves gudrības avots un gara attīstības līdzeklis, pieķeršanās zemes dzīvei un traukšanās pretī Dievam”. Skolā bija vieta visu kastu un reliģiju bērniem.

Te tapa krājuma ,,Gitandžali” dziesmu lielākā daļa. Par šo grāmatu Tagore 1913. gadā saņēma Nobela prēmiju. Īsā laikā dzejnieks bija kļuvis slavens visā pasaulē. Iegūtos līdzekļus viņš ziedoja Šantiniketānas skolai.

1913. gadā daži Tagores dzejoļi jau tika pārtulkoti arī latviski.

1901. gadā Tagore nodibināja savu skolu un pārcēlās uz dzīvi laukos - Šāntiniketonā, kur 1920. gadā tika atvērta Visvabārati universitāte.

Tagore ir arī vairāk nekā 2000 ļoti populāru dziesmu autors un atzīts gleznotājs.

Tagores balss ieraksts

R. Tagores darbu klāsts dažādos literatūras žanros ir milzīgs - ap simts sējumu. Apmēram puse no tiem ir pārtulkota angļu valodā un ar tās starpniecību izgājusi pasaulē.

Tagore sapņoja par tautu brīvību un cilvēces brālību. Viņš par to arī cīnījās, bet viņa ieroči bija tikai gara spēks un pārliecība, ka cilvēcība ir augstāka par visu. Viņš kategoriski nostājās pret. varmācību un asinīm. Viņa lielais sapnis bija garīgi tuvināt atšķirīgos Austrumus un Rietumus. Dzejnieks vairākkārt apceļoja daudzas pasaules valstis, lai lekcijās un priekšlasījumos sētu cilvēkos savas humānās idejas sēklu. Tagore nodzīvoja astoņdesmit gadus un aizgāja no dzīves 1941. gadā.

 Dzeja.

Latviski lasāmi atdzejojumi no šādiem R. Tagores krājumiem:

• ,,Dārznieks”,
• ,,Gitandžali”,
• ,,Mēnessirpis”,
• ,,Pļaujas laiks”,
• ,,Gāju putni”,
• ,,Iemīļotā veltes”,
• ,,Viņā krastā”,
• ,,Nepastāvīgais”.
• Atsevišķi minama dziesma ,,Spārnu mūzika” (tā atrodama izlasē ,,Lirika”, 1977).
•  

Tagore ir dziļi nacionāls dzejnieks, bet ar pasauli viņu saista vispārcilvēciskās humānisma idejas un kultūras ideāli.

R. Tagores dzeja izaug no indiešu reliģijas, filozofijas un literatūras, no dzejnieka paša jūtīgās sirds. Indiešu filozofija mēģina aptvert Visumu, izprast visa sākumu un jēgu, cilvēka un kosma attiecības. Indiešu filozofijā dominē doma par pasaules vienību, tās centru Dievu (Višna, Brahma). Tā, piemēram, Tagores iemīļotajā ,,Upanišadā” pasaule tiek uzskatīta par viena pirmsākuma pārvēršanās rezultātu. Šī pirmsākuma vārds ir Brahma. ,,Gars ir viņa daba, elpa - viņa miesa, gaisma viņa augums, taisnība viņa padoms.” Indiešu filozofija balstās uz atzinumu, ka pēc nāves dvēsele pāriet no vienas būtnes otrā. Reliģiski filozofiskās atziņas caurvij Senās Indijas literatūru (vēdas, brahmaņu, džainistu un budistu svētos rakstus).

Šādā pasaules izjūtā sakņojas indiešu dzīvesveids - pieticība, askēze, bijība pret dzīvību, fatālisms, arī citādas izpausmes. Šī pasaules izjūta lielā mērā caurauž arī Tagores dzeju.

Eiropieša uztverē šīs dzejas īpašo raksturu vispirms rada Indijai piederīgā tēlu pasaule - lotosa un mango ziedi, sievietes ar ūdenskrūzēm pie upes vai akas, noputējis ceļinieks. Bet tā dziļākā būtība izpaužas savdabīgi smalkajā pasaules redzējumā, attieksmē pret Dievu, dabu, bērnu, sievieti; pateicības un apbrīnas pilnā attieksmē pret dzīvību, mīlestību; pazemībā un klusā dvēseles spēka cildinājumā; atziņā par visa mūžīgumu un nāvi tikai kā pāreju citā veidā; par cilvēku kā Visuma daļu, par pasauli kā Dieva rotaļu. Pasaule un dzīve Tagorem ir svēta, jo tajā viņš saskata Dieva izpausmi. Tas ļauj pasaulē skatīties ar prieku un pasargā no izmisuma arī likteņa triecienos. Tās ir galvenās līnijas, kas caurstrāvo Tagores dzeju, kas neskaitāmos veidos un niansēs iegūst aizvien jaunus vārdus un izteiksmes variantus.

Saturiski Tagores dzejā var saskatīt tos ,,mūžīgos tematus”, kas ir visas pasaules visu laiku dzejā: mīla, dzīvības brīnums, daba, Dievs, pazemības un sirdsskaidrības tikums, tēvzeme. Bet tas viss atklājas tikai Tagorem raksturīgā pieejā un izteiksmē - aktīvā domu plūdumā pussaistītās, pusnesaistītās vārsmās. Dzejnieks atklāj sevī esošo pasauli. Kādreiz jautāts par to, kā saprast vienu vai otru viņa dzeju, vai arī lūgts kaut ko paskaidrot, Tagore atbildējis:

,,Vai tad dzeju raksta, lai kaut ko izskaidrotu? Jūtas tiecas gūt sev ārēju formu dzejoļa veidā.”

Tagores dzeja ir saistīta ar reliģiju. Dzejnieks daudz domā par Visumu, par Dieva esamību un tā izpausmi, par dzīvības un nāves noslēpumu. Viņš savā dzejā atzīst, ka jūt to visu, jūt Dieva klātesamību sevī un dabā, bet būtiskie jautājumi paliek bez atbildes.

Tagores balss ieraksts

,,Un tomēr brīnos, kā tas nāk, ka tevi neredzu, Lai gan es tevi visur meklēju? Meža, kalnu, jūras un pērkoņa grāviena mūzika; Dienas, vakara un nakts, miega un atmodas dziesma, Pavasara, lietavu un rudeņu dziesma, Dzīvības un nāves balss; Gaismas atēna lielajā tumsā, kas apņem visu pasauli; Zemes, mēneša, saules un planētu un neskaitāmu zvaigžņu mūzika - Viss tevī - kas tu pasaules vidū esi, Tas viss tevī apvienots, kaut es nezinu kā...”

(No krājuma ,,Rīta dziesmas”)

Alegorisks tēls jauj nojaust mūžību, Visumu un bezgalību.

,,Ak, lidojošie gulbji, šonakt jūs esat atvēruši man klusuma durvis. Pret zvaigžņu spārnu trīsām aizšalc Gaismas sauciens tumsā. Esmu dzirdējis neskaitāmas cilvēka sirds balsis neredzami lidojam no neskaidrās pagātnes uz vēl blāvo, neuzziedējušo nākotni. Esmu dzirdējis pats savās krūtīs šos klaidu putnus lidināmies, kas līdz ar neskaitāmiem citiem laižas dienu un nakti caur gaismu un tumsu no krasta uz nezināmo krastu.”

Lielais pasaules Visuma izplatījums izskan spārnu mūzikā:

,,Ne šeit, ne šeit, bet kaut kur tālu viņpus visa.”

(No dziesmas ,,Spārnu mūzika”)

Tās ir domas, kas nodarbinājušas dzejniekus.

Savdabīgu intonāciju mīlas lirikā Tagore rada, daudzās variācijās un atkārtojumos tēlodams jūtu smalkumu, kautrību, kas neļauj vārdos pateikt to, kas pārņēmis sirdi.

,,Bij krēsla, un nebija vēl aizdegts gaismeklis. Es nevērīgi savus matus pinu. Tad jaunais ceļinieks saulrieta mirdzā savos ratos piebrauca. Tam zirgi bija putās sabraukti un tērps ar ceļa putekļiem. Pie manām durvīm izkāpis, viņš gurdā balsi jautāja: ,,Kur viņa mīt?” Es ļoti kautrējos un nevarēju pasacīt: ,,Es esmu viņa, jaunais ceļiniek, es pati esmu tā…”

(No krājuma ,,Dārznieks”)

Ar īpašu maigumu R. Tagore tēlo māti un bērnu. Bērns ir brīnums, kas ieradies no nezināmām pasaules dzīves straumēm. Viņa maigumā ir atplaucis mātes jaunības skaistums, un tagad viņš meklē patvērumu un drošību mātes rokās, ar to darīdams laimīgu arī māti. Šais dzejoļos skan dzejnieka līksme par dzīvību un viņa nespēja atbildēt uz jautājumu par dzīvības brīnumu. Tas gluži vienkārši ir, un cilvēks par to var būt pateicīgs un justies laimīgs.

,,No kurienes es esmu atnācis, kur gan tu mani pacēli?” bērns mātei jautā.

------------------------------

No mūžu mūžiem tevi savā klēpī auklēja tas nemirstīgais Gars, kas mūsu mājā valdīja.

------------------------------

Tu, debess izraudzītais mīlulis un saules lēkta dvīņu brālītis, pa pasaulīgās dzīves straumi iries šurp,

līdz beidzot apstājies pie manas sirds...”

(No krājuma ,,Mēness sirpis”)

Reizēm Tagores dzeja ir aforistiska, īpaši krājumā ,,Gāju putni”, reizēm tajā runā zemteksti, mājieni, nojausmas:

,,Liec redzēt ērkšķus arī tam, kam ir acis lai redzētu rozi.”

Vai arī

,,Noklāj putna spārnus ar zeltu, un viņš nekad vairs nepacelsies gaisā.”

(No krājuma ,,Gāju putni”)

Izteiksme ir tieša, precīza, runājot par atmodināmo tēvzemi:

,,Kur domas nepazīst baiļu, kur galvu tur augstu paceltu;

---------------------------

Kur vārdi plūst no patiesības dziļumiem, -

---------------------------

Tur, zem brīvās debess, mans tēvs, ļauj atmosties :manai dzimtenei!”

(No krājuma ,,Gitandžali”)

Līdzīgā izteiksmē dzejnieks pauž cilvēka pilnības ilgas un lūdz, lai sirdī tiktu iznīcinātas vājības ar visu sakni, lūdz, lai pietiktu spēka pārciest priekus un bēdas, lai mīla kļūtu pilnīga, lai netrūktu spēka neatstumt nabagos un lai netrūktu spēka nelocīt ceļus varas priekšā.

Dzejnieks ļauj katram ieiet viņa jūtu un domu pasaulē un rast tur veldzi un mierinājumu, un bagātināt savu dvēseli.

Tagore un latviešu kultūra.

Pirmie Tagores darbu tulkojumi parādījās 1913. gadā. Tomēr īsti latviešu kultūras apritē Tagore ienāca 20., 30. gados, kad sabiedrībā modās liela interese par Austrumu kultūru un literatūru.

Par R. Tagores popularitāti Latvijas lasītājos liecina latviski izdoto viņa darbu bibliogrāfija. Visvairāk Tagori ir tulkojis (no angļu valodas) Kārlis Egle un Rihards Rudzītis.

 

3. R. Tagores atstātais literārais mantojums

 

Galvenā iezīme Tagores dzīvē un darbībā ir dažādu pasaules reģionu kultūras mantojuma ģeniāla sintēze.

Dzeju Tagore sācis publicēt 1875.gadā. Pirmie nozīmīgie viņa darbi ir:

muzikāla drāma ,,Vālmiki gēnijs” (1881),

dzejoļu krājums ,,Rīta dziesmas” (1883),

viencēliena luga ,,Dabas atriebība” (1884).

Atšķirībā no saviem priekšgājējiem un citiem laikabiedriem Tagore ?ajos sacerējumos tuvinājis daiļradi dzīvei, lauzis jaunu ceļu visas Indijas estētikā.

19. gs. 90. gados Tagore dzīvojis laukos un labi iepazinis tautas vairākuma dzīvi, radījis daudzus mākslinieciski nozīmīgus stāstus, kuros uz vispārējā romantiskā dzīves redzējuma fona vērojamas arī reālisma iezīmes. Šajā t. s. Šilaidas periodā Tagore sarakstījis dzejoļu krājumus:

• ,,Zelta laiva” (1893),
• ,,Raibā” (1896),
• ,,Ražas ievākšana” (1896).

90. gados izveidojās Tagores pasaules uzskats, kam raksturīga dzīves un cilvēku mīlestība, optimisms, tieksme apgūt jaunas idejas un mākslinieciskas vērtības, internacionālisms un vēlēšanās redzēt brīvu Indiju.

Dzejoļu krājumā ,,Veltes” (1901), romānos ,,Gruzis acī” (1902) un ,,Laivas grimšana” (1905), bet it īpaši publicistikā Tagore mēģinājis nekritiski izmantot Indijas tradicionālās idejas un ticējumus cīņā par nacionālu patstāvību, vēlākajos darbos kritiski sevi pārvērtējis (romānos ,,Gora”, 1907 - 1910, ,,Māja un pasaule”, 1915 - 1916).

Tagore apceļoja daudzas zemes, propagandēdams Indijas kultūru. Sarakstījis dzejoļu krājumu ,,Dzērves” (1914 - 1916), lugas ,,Brīvā straume” (1922) un ,,Sarkanie oleandri” (1926). ?ajos un citos darbos Tagore nosodījis Rietumu civilizāciju.

1930. gadā dzejnieks apmeklējis Krieviju un sarakstījis Bengālē joprojām ļoti populārās ,,Vēstules par Krieviju”, kurās augsti novērtējis galvenos valsts sasniegumus.

No pēdējo gadu darbiem īpaši nozīmīgi ir dzejoļu krājumi:

• ,,Robežjosla” (1938),
• ,,Vakara gaismeklis” (1938),
• ,,Pēdējie dzejoļi” (1941).

Tiem raksturīgs skaudrs dzīves skatījums, asa tā laika politisko notikumu uztvere un nepārprotama nostāšanās miera un progresa spēku pusē.

***