Lenija Rīfenštāle

Lenija Rīfenštāle pilnā vārdā Helēna Berta Amālija Rīfenštāle (Leni Riefenstahl, Helene Bertha Amalie Riefenstahl) piedzima Berlīnē un bija vācu balerīna, aktrise, kinorežisore, fotogrāfe, populārākā propagandas filmu kinorežisore Trešajā reihā, apgrozījusies augstākajās valsts elites aprindās.

Kalpodama ideoloģiskam mērķim - glorificēt nacionālsociālismu, nacistisko Vāciju, demonstrēt indoģermāņu rases dzīves priekšrocības un pārākumu, Rīfenštāle, acīmredzami pēc dabas būdama kino valodas izpratnes ģēnijs, pārkāpa ideoloģijas rāmi un izveidoja mīta cienīgus kino šedevrus, kļūstot par pasaules kino režijas klasiķi.

Viņa nekad nav bijusi Nacionālsociālistiskās Vācu strādnieku partijas (t.s. nacistu) partijas biedre.

Rīfenštāle bija otrā režisore, kas filmēšanā nodarbināja vairākus operatorus, uzstādot rekordu - Olympia vienlaikus filmēja 42 kameras. 

Viņa izgudroja vairākus tehniskus jauninājumus, kā panākt attēla ekspresivitāti, Olimpisko spēļu uzņemšanā iesaistīja īpaši klusus aeroplānus, arī dirižabļus (lai netraucētu sporta sacensību norisi), virs stadioniem izbūvēja troses kameru pārslīdēšanai, ieraka tās zemē.

Pats ekstrēmākais, ko Rīfenštāle atļāvās pieprasīt, - lai vairāki sportisti speciāli ērtākas un izteiksmīgākas filmēšanas vajadzībām atkārto savu sniegumu Berlīnē - uzreiz pēc sacensībām (leģendārais amerikāņu vieglatlēts Džesse Ouens filmējoties pārspēja pats savu Berlīnes olimpisko rekordu tāllēkšanā par 8 centimetriem, bet šo rezultātu neviens, protams, neieskaitīja...).

Žurnāls «Time» Leniju Rīfenštāli nodēvējis par vienu no visietekmīgākajām un iespaidīgākajām māksliniecēm XX gadsimtā. 

Japāņu starptautiski pazīstamākā kinoseja - kulta režisors Takeši Kitano 2008. gada jūnijā viesojās Maskavā un VGIK (Krievijas Valsts kino institūta) studentiem nolasītajā lekcijā atzinās, ka pasaules kinematogrāfā viņam ir tikai divi režisori, kurus Kitano godīgi varētu nosaukt par kinomaģijas ģēnijiem - Sergejs Eizenšteins un Lenija Rīfenštāle.

Rīfenštāle, pēc japāņu meistara domām, atstājusi absolūtu un pilnīgāko kino izteiksmes līdzekļu un iespēju "mācību grāmatu", kura joprojām nepārspēta. Padomju studentiem viņas vārds bija pilnīgi svešs un nedzirdēts.

Lenija Rīfenštāle arī konservatīvo britu "Sight and Sound" kino enciklopēdijā nodēvēta par "pasaules kino dokumentālisti Nr.1".

Pusaudzes un jaunības gados Leniju saistījis teātris un dejošana - profesionālo karjeru sāka kā baletdejotāja un aktrise. Baletu apguvusi Jevgeņijas Eduardovas studijā. Ar solo deju programmu guva panākumus Vācijā, Šveicē, Čehijā.

1924. gadā iepazinās ar kinorežisoru Arnoldu Fanku, kurš uzaicināja viņu filmēties. Lenija tēloja galvenās lomas filmās "Svētais kalns" (1926.), "Lielais lēciens" (1927.), "Picpalas baltā elle" (1929.), "Vētras pār Monblānu" (1930.).

28 gadu vecumā viņa pievērsusies kinorežijai. Ar saviem pirmajiem darbiem (savu pirmo pašas režisēto filmu "Zilā gaisma" (vācu: Das Blaue Licht), kuru gan režisēja, gan tajā spēlēja, pabeidza 1932. gadā), no kuriem strāvojusi jaunības vitalitāte, režisore iepatikusies Ādolfam Hitleram, kurš 1933. gadā uzaicināja Rīfenštāli režisēt filmu par nacistu ikgadējo kongresu Nirnbergā. Ir dažādas privātas liecības, kurās tiek apgalvots, ka Lenī nav bijusi tikai Vadoņa jūsmas objekts, bet viņus saistīja daudz tuvākas attiecības. Vairākos pētījumos Lenī tiek ierindota Hitlera mīļāko sarakstā.

Rīfenštāle sākotnēji nevēlējās uzņemties filmas veidošanu, jo vēlējās turpināt darbu pie pilnmetrāžas filmu veidošanas. Taču Hitlers turpināja uzstāt un rezultātā tapa kinofilma "Ticības uzvara" (vācu: Der Sieg des Glaubens) (1934.) par 1933. gada nacistu partijas kongresu. Tomēr filmas veidošanas laikā radās dažādi tehniski sarežģījumi, turklāt Rīfenštālei bija jāsagatavojas filmas uzņemšanai pāris dienu laikā un filmas veidošanā jaucās nacistu partijas locekļi, īpaši Jozefs Gēbelss, kurš vēlējās, lai filmu izdotu Propagandas ministrija.

Lai gan filmai bija labi panākumi, tajā daudz vietas bija atvēlēts SA vadītājam Ernstam Rēmam, kurš 1934. gada jūnijā t.s. garo nažu naktī tika nogalināts. Uzvarētāji vēlējās izdzēst Rēma vārdu no vēstures, tāpēc tika pavēlēts iznīcināt visas liecības par viņa eksistenci, tajā skaitā arī Rīfenštāles filmu (esot saglabājusies vismaz viena tās kopija, kas ļauj novērtēt Rīfenštāles izmantoto izteikti inovatīvu kameras rakursu lietojumu).

Hitlers augstu vērtēja Rīfenštāles talantu un pasūtīja (apsolīja sniegt savu personīgo atbalstu un atturēt nacistu organizācijas, sevišķi Propagandas ministriju, no jaukšanās filmas veidošanā, kas apgrūtināja uzņemšanas grupas darbu pie iepriekšējās filmas) kinofilmu par nākošo 1934. gada VI nacionālsociālistiskās partijas kongresu. Režisore nevēlējās pieredzēt šī fiasko atkārtojumu un ieteica citu režisoru - Valteru Rutmanu, taču Hitlers to noraidīja un atkārtoti uzstājīgi lūdza Rīfenštāli veidot filmu, līdz viņa beidzot piekāpās.

Tapa kinofilma "Triumph des Willens" ("Gribas triumfs") (1935., 2 h 20 min), kurā atainots 1934. gada Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku Partijas (t.s. nacistu) kongress Nirnbergā un glorificēts Ādolfs Hitlers. Filma atnesa režisorei pasaules slavu.

Viņas nākošā kinofilma «Olympia» (1938., 4 h) par 1936. gada Berlīnes olimpiskajām spēlēm tiek uzskatīta par pasaules dokumentālā kino stūrakmeni. Olympia (filma uz ekrāniem parādījās jūlijā un uzreiz kā "izcils vācu kinematogrāfa paraugs, ārkārtīgi suģestīvs mākslas darbs" tika pirmizrādīta visā Eiropā, ASV un pat PSRS) demonstrē Vāciju kā 1936. gadā Berlīnē notikušo olimpisko spēļu viesmīlīgo saimnieci un vācu tautas spēku sportā, dzīvē, it visā. Pat kareivīgi kreisā intelektuāle Sūzena Zontāga, lamādama Rīfenštāli par "nepiedodamu pilsonisko koķetēriju ar fašismu", nespēj atturēties no apbrīnas, ka "Olimpiju raksturo nevainojama kadra un ritma izjūta, filmai piemīt spēcīga kinomaģija, kas balstās mitoloģiskajā domāšanā". 

Stenlijs Kubriks Olimpiju noskatījās 14 reizes, kad strādāja pie sava Mehāniskā apelsīna.

Krievu režisors Elems Kļimovs, kam pieder viena no padomju laika labākajām filmām par olimpiskajām spēlēm (Sports, sports, sports), atzinās: "Es šo filmu vienlīdz ienīstu un dievinu - tā ir sātaniska pilnība, cilvēka ķermeņa kulta "Augstā dziesma"."

Ar Olimpiju Rīfenštāle radīja jaunu žanru - sporta filmu kā nevis ekspresīvu reportāžu, bet pilnmetrāžas sāgu - mākslas filmu par sporta tēmu.

Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gēbelss pretojās Hitlera idejai, lai Berlīnes olimpiādi filmētu Rīfenštāle, un pina dažādas intrigas pat pēc olimpiādes, kādēļ filmas montāža ieilga par diviem gadiem (kaut arī režisore strādāja pie montāžas 14 stundas dienā), jo "viņa pārvērtīs filmu par kaut ko vairāk nekā mūsu galvenais mērķis - Vācijas varenības atklāsme pasaules priekšā". 

Filmā ir fiksēti kadri, kā barons Kubertēns sveicinās ar fīreru, kā, Vadoni (führer) sveicot, plaukšķina lielāko Eiropas valstu vadītāji un pat sportisti no nacionālajām komandām svētku parādē mēģina attēlot kaut ko līdzīgu Sieg Hail! izstieptajam rokas sveicienam.

Pateicoties Rīfenštālei un viņas Olympia, cilvēces kolektīvajā atmiņā - kinematogrāfā - iemūžināts arī kadrs ar Hitlera nicīgo grimasi tuvplānā, kad melnādainais atlēts Džese Ouvens izcīna pirmo no savām četrām Berlīnes zelta medaļām. Pretīguma grimasi fīrera sejā nevar nepamanīt, tomēr režisore, montējot filmu, to nav izgriezusi. Viņa kā patiesa māksliniece vienkārši nevarēja šo kadru izņemt, tādējādi ar mēmu epizodi pasakot ārkārtīgi daudz.

No uzfilmētā materiāla tika izveidota arī 1936. gada olimpisko spēļu oficiālā filma "Stadiona dievi", kuru pirmo reizi spēļu vēsturē pārraidīja televīzija.

2003. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja nopirka Rīfenštāles uzņemto 1936. gada olimpisko spēļu oficiālo filmu "Stadiona dievi", un SOK prezidents Žaks Roge atzina, ka šis darbs noteikti ir visu laiku slavenākā filma, kas uzņemta olimpisko spēļu laikā.

1939. gadā izmēģināja spēkus kā kara korespondente, taču šo nodarbi pēc okupētās Polijas apmeklējuma pameta un distancējās no politikas.

1940. gadā sāka darbu pie Eižena d'Albēra operas "Ieleja" (Tiefland) ekranizācijas. Tā kā galvenā varone ir čigāniete, par kuras sirdi cīnās divi pielūdzēji, filmas uzņemšanā tika iesaistīti statisti čigāni, kas bija ieslodzīti Leopoldskron koncentrācijas nometnē - pēc filmas pabeigšanas statisti tika nosūtīti atpakaļ uz ieslodzījumu, kur gandrīz puse no tiem gāja bojā (pēc kara Rīfenštāli vairākkārt vainoja to "izmantošanā").

50. gadu sākumā viņai izdevās atgūt no Francijas varas iestādēm konfiscētos filmas Tiefland materiālus un tos samontēt - kinofilma pirmizrādi piedzīvoja 1954. gadā.

Tā kā filmēšana viņai bija liegta, Rīfenštāle pievērsās fotogrāfēšanai.

1956. gadā viņa devās uz Āfriku, kur Londonas Pretverdzības biedrības uzdevumā sāka strādāt pie dokumentālās filmas par moderno vergu tirdzniecību "Black Cargo". Projekts tika pārtraukts, kad viņa cieta smagā autokatastrofā Kenijā.

1962. gadā viņai izdevās pievienoties Vācijas Nansena biedrības rīkotai ekspedīcijai uz Sudānu, kur viņa pameta ekspedīciju un gandrīz gadu nodzīvoja ciltī pie nūbiešiem, tos filmējot un fotogrāfējot. Jau nākamajā gadā viņa rīkoja pati savu ekspedīciju, fotogrāfēt šo cilti. 1974. gadā Rīfentāle rīkoja nākošo savu ekspedīciju, meklēt  Nūbas kalnos civilizācijas mazskartās kau ciltis. Pirmie viņas veiktie nūbiešu fotouzņēmumi tika publicēti 1969. gadā žurnālā Stern.

1973. gadā nāca klajā fotoalbums "Nūbieši - cilvēki no citas zvaigznes" - par devumu Sudānas kultūras dokumentēšanā un popularizēšanā Lenijai piešķīra Sudānas pilsonību, bet 1975. gadā Rīfenštāles fotoalbums kļuva par Sudānas valdības oficiālo diplomātisko dāvanu. XX gs. septiņdesmito gadu otrajā pusē Rīfenštāle beidzot izpelnījās vairākas starptautiskas kinobalvas (ceremonijas bieži pārtrauca holokausta upuru aizstāvju protesti).

1978. gadā iznāca pirmais Rīfenštāles zemūdens fotogrāfiju albums "Koraļļu dārzi". Tam sekoja "Zemūdens brīnumi". 2002. gadā, viņas 100. dzimšanas dienā, notika Rīfenštāles filmas "Zemūdens iespaidi" pirmizrāde, kas bija viņas pēdējais lielais darbs.

Viena no Lenijas mīļākajām nodarbēm pēc 70 gadu vecuma bijusi niršana.

1974. gadā, uzdodot sevi par 20 gadiem jaunāku, viņai izdevās iegūt niršanas sertifikātu. Nākamajos 26 gados (līdz 98 gadu vecumam) okeāna dzelmē viņa nolaidusies turpat 2000 reižu gan prieka pēc, gan nodarbojoties ar zemūdens fotografēšanu un filmēšanu. Vēl 100 gadu vecumā aktīvi nodarbojās ar zemūdens niršanu, peldēšanu un bija aktīva natūrisma jeb nūdisma piekritēja.

2000. gadā viņa pārcieta helikoptera katastrofu Sudānā, kur bija devusies fotografēt. Pēc dažiem mēnešiem viņa jau nodarbojās ar zemūdens peldēšanu Indijas okeāna Maldivu salās.

1991. gadā viņa publicēja savus memuārus, bet 1993. gadā britu televīzija uzņēma par viņu dokumentālo filmu "The Wonderful, Horrible Life of Leni Riefenstahl" ("Brīnumainā un briesmīgā Lenijas Rīfenštāles dzīve").

2002. gadā salaulājusies ar Horstu Ketneru.

Mirusi 2003. gada 8. septembrī miegā, 101 gada vecumā savās mājās Bavārijas pilsētā Pokingā (Pöcking).  Apglabāta Minhenes Meža kapos.

Radošā darbība

Pusaudzes un jaunības gados Leniju saistījis teātris un dejošana — profesionālo karjeru sāka kā baletdejotāja un aktrise. Baletu apguvusi Jevgeņijas Eduardovas studijā. Ar solo deju programmu guva panākumus Vācijā, Šveicē, Čehijā.

1924. gadā iepazinās ar kinorežisoru Arnoldu Fanku, kurš uzaicināja viņu filmēties. Lenija tēloja galvenās lomas filmās "Svētais kalns" (1926.), "Lielais lēciens" (1927.), "Picpalas baltā elle" (1929.), "Vētras pār Monblānu" (1930.). 28 gadu vecumā viņa pievērsusies kinorežijai. Ar saviem pirmajiem darbiem (savu pirmo pašas režisēto filmu "Zilā gaisma" (vācu: Das Blaue Licht), kuru gan režisēja, gan tajā spēlēja, pabeidza 1932. gadā), no kuriem strāvojusi jaunības vitalitāte, režisore iepatikusies Ādolfam Hitleram, kurš 1933. gadā uzaicināja Rīfenštāli režisēt filmu par nacistu ikgadējo kongresu Nirnbergā.

Rīfenštāle sākotnēji nevēlējās uzņemties filmas veidošanu, jo vēlējās turpināt darbu pie pilnmetrāžas filmu veidošanas. Taču Hitlers turpināja uzstāt un rezultātā tapa kinofilma "Ticības uzvara" (vācu: Der Sieg des Glaubens) (1934.) par 1933. gada nacistu partijas kongresu. Tomēr filmas veidošanas laikā radās dažādi tehniski sarežģījumi, turklāt Rīfenštālei bija jāsagatavojas filmas uzņemšanai pāris dienu laikā un filmas veidošanā jaucās nacistu partijas locekļi, īpaši Jozefs Gebelss, kurš vēlējās, lai filmu izdotu Propagandas ministrija. Lai gan filmai bija labi panākumi, tajā daudz vietas bija atvēlēts SA vadītājam Ernstam Rēmam, kurš 1934. gada jūnijā t. s. garo nažu naktī tika nogalināts. Uzvarētāji vēlējās izdzēst Rēma vārdu no vēstures, tāpēc tika pavēlēts iznīcināt visas liecības par viņa eksistenci, tajā skaitā arī Rīfenštāles filmu (esot saglabājusies vismaz viena tās kopija, kas ļauj novērtēt Rīfenštāles izmantoto izteikti inovatīvu kameras rakursu lietojumu). Hitlers augstu vērtēja Rīfenštāles talantu un pasūtīja (apsolīja sniegt savu personīgo atbalstu un atturēt nacistu organizācijas, sevišķi Propagandas ministriju, no jaukšanās filmas veidošanā, kas apgrūtināja uzņemšanas grupas darbu pie iepriekšējās filmas) kinofilmu par nākamo 1934. gada VI nacionālsociālistiskās partijas kongresu. Režisore nevēlējās pieredzēt šī fiasko atkārtojumu un ieteica citu režisoru — Valteru Rutmanu, taču Hitlers to noraidīja un atkārtoti lūdza Rīfenštāli veidot filmu, līdz viņa beidzot piekāpās. Tapa kinofilma "Triumph des Willens" ("Gribas triumfs") (1935., 2 h 20 min), kurā atainots 1934. gada Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (t. s. nacistu) kongressNirnbergā un glorificēts Ādolfs Hitlers. Filma atnesa režisorei pasaules slavu.

Viņas nākamā kinofilma Olympia (1938) par 1936. gada vasaras olimpiskajām spēlēm tiek uzskatīta par pasaules kino stūrakmeni. Olympia (filma uz ekrāniem parādījās jūlijā un uzreiz kā "izcils vācu kinematogrāfa paraugs, ārkārtīgi suģestīvs mākslas darbs" tika pirmizrādīta visā Eiropā, ASV un pat PSRS) demonstrē Vāciju kā 1936. gadā Berlīnē notikušo olimpisko spēļu viesmīlīgo saimnieci un vācu tautas spēku sportā, dzīvē, it visā. Pat kareivīgi kreisā intelektuāle Sūzana Zontāga, lamādama Rīfenštāli par "nepiedodamu pilsonisko koķetēriju ar fašismu", nespēj atturēties no apbrīnas, ka "Olimpiju raksturo nevainojama kadra un ritma izjūta, filmai piemīt spēcīga kinomaģija, kas balstās mitoloģiskajā domāšanā". Stenlijs Kubriks Olimpiju noskatījās 14 reizes, kad strādāja pie sava Mehāniskā apelsīna. Krievu režisors Elems Kļimovs, kam pieder viena no padomju laika labākajām filmām par olimpiskajām spēlēm (Sports, sports, sports), atzinās: "Es šo filmu vienlīdz ienīstu un dievinu — tā ir sātaniska pilnība, cilvēka ķermeņa kulta "Augstā dziesma"." Ar Olimpiju Rīfenštāle radīja jaunu žanru — sporta filmu kā nevis ekspresīvu reportāžu, bet pilnmetrāžas sāgu — mākslas filmu par sporta tēmu. Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss pretojās Hitlera idejai, lai Berlīnes olimpiādi filmētu Rīfenštāle, un pina dažādas intrigas pat pēc olimpiādes, kādēļ filmas montāža ieilga par diviem gadiem (kaut arī režisore montēja 14 stundas dienā), jo "viņa pārvērtīs filmu par kaut ko vairāk nekā mūsu galvenais mērķis — Vācijas varenības atklāsme pasaules priekšā".[3] Filmā ir fiksēti kadri, kā barons Kubertēns sveicinās ar fīreru, kā, Vadoni (führer) sveicot, plaukšķina lielāko Eiropas valstu vadītāji un pat sportisti no nacionālajām komandām svētku parādē mēģina attēlot kaut ko līdzīgu Sieg Hail! izstieptajam rokas sveicienam. Pateicoties Rīfenštālei un viņasOlympia, cilvēces kolektīvajā atmiņā — kinematogrāfā — iemūžināts arī kadrs ar Hitlera nicīgo grimasi tuvplānā, kad melnādainais atlēts Džese Ouvens izcīna pirmo no savām četrām Berlīnes zelta medaļām. Pretīguma grimasi fīrera sejā nevar nepamanīt, tomēr režisore, montējot filmu, to nav izgriezusi.

No uzfilmētā materiāla tika izveidota arī 1936. gada olimpisko spēļu oficiālā filma "Stadiona dievi", kuru pirmo reizi spēļu vēsturē pārraidīja televīzija. 2003. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja nopirka Rīfenštāles uzņemto 1936. gada olimpisko spēļu oficiālo filmu "Stadiona dievi", un SOK prezidents Žaks Roge atzina, ka šis darbs noteikti ir visu laiku slavenākā filma, kas uzņemta olimpisko spēļu laikā.

1939. gadā izmēģināja spēkus kā kara korespondente, taču šo nodarbi pēc okupētās Polijas apmeklējuma pameta un distancējās no politikas. 1940. gadā sāka darbu pie Eižena d'Albēra operas "Ieleja" (Tiefland) ekranizācijas. Tā kā galvenā varone ir čigāniete, par kuras sirdi cīnās divi pielūdzēji, filmas uzņemšanā tika iesaistīti statisti čigāni, kas bija ieslodzīti Leopoldskron koncentrācijas nometnē — pēc filmas pabeigšanas statisti tika nosūtīti atpakaļ uz ieslodzījumu, kur gandrīz puse no tiem gāja bojā (pēc kara Līfentāli vairākkārt vainoja to "izmantošanā"). 50. gadu sākumā viņai izdevās atgūt no Francijas varas iestādēm konfiscētos filmas Tieflandmateriālus un tos samontēt — kinofilma pirmizrādi piedzīvoja 1954. gadā.

Tā kā filmēšana viņai bija liegta, Rīfenštāle pievērsās fotografēšanai. 1956. gadā viņa devās uz Āfriku, kurLondonas Pretverdzības biedrības uzdevumā sāka strādāt pie dokumentālās filmas par moderno vergu tirdzniecību "Black Cargo". Projekts tika pārtraukts, kad viņa cieta smagā autokatastrofā Kenijā. 1962. gadā viņai izdevās pievienoties Vācijas Nansena biedrības rīkotai ekspedīcijai uz Sudānu, kur viņa pameta ekspedīciju un gandrīz gadu nodzīvoja pie nūbiešiem, tos filmējot un fotografējot. Jau nākamajā gadā viņa rīkoja pati savu ekspedīciju, fotografēt šo cilti. 1974. gadā Līfentāle rīkoja nākamo savu ekspedīciju, meklēt Nūbas kalnos civilizācijas mazskartās kau ciltis. Pirmie viņas veiktie nūbiešu fotouzņēmumi tika publicēti 1969. gadā žurnālāStern. 1973. gadā nāca klajā fotoalbums "Nūbieši — cilvēki no citas zvaigznes" — par devumu Sudānas kultūras dokumentēšanā un popularizēšanā Lenijai piešķīra Sudānas pilsonību, bet 1975. gadā Rīfenštāles fotoalbums kļuva par Sudānas valdības oficiālo diplomātisko dāvanu. XX gs. septiņdesmito gadu otrajā pusē Rīfenštāle beidzot izpelnījās vairākas starptautiskas kinobalvas (ceremonijas bieži pārtrauca holokausta upuru aizstāvju protesti).

1978. gadā iznāca pirmais Rīfenštāles zemūdens fotogrāfiju albums "Koraļļu dārzi". Tam sekoja "Zemūdens brīnumi". 2002. gadā, viņas 100. dzimšanas dienā, notika Rīfenštāles filmas "Zemūdens iespaidi" pirmizrāde, kas bija viņas pēdējais lielais darbs.

Filmogrāfija

• Das Blaue Licht (1932.)
• Der Sieg des Glaubens (1934.)
• Triumph des Willens (1935.)
• Tag der Freiheit: Unsere Wehrmacht (1935)
• Olympia (1938.)
  • 1. daļa "Fest der Völker"
  • 2. daļa "Fest der Schönheit"
• Reportage der Truppenparade von Adolf Hitler in Warschau (1939. — reportāža par armijas parādi Varšavā)
• Arno Breker — Harte Zeit, starke Kunst (1944.)
• Atlantik-Wall (1944.)
• Tiefland (1940.-1944. — pirmizrāde 1954. g.)
• Impressionen unter Wasser (2002.)

Wikipedia

Google

Ieraksts tapis, pateicoties fotomeistara Gunāra Bindes ieteikumam, kā arī enciklop'dijas Nekropole.info atbalstītāja Normunda Naumaņa pētījumam.