Tiek nodedzināta Rīgas horālā sinagoga

1941. gada martā, gatavoties uzbrukumam pret savu sākotnējo sabiedroto - PSRS, Hitlers uzdeva SS reihsfīreram Heinriham Himleram un Vācijas drošības dienesta vadītājam Reinhardam Heidriham organizēt ieņemtās PSRS teritorijās esošo ebreju tūlītēju, pilnīgu iznīcināšanu. Šī pasā­kuma īstenošanai tika izveidotas piecas speciālas vācu policijas un drošības dienesta rīcības grupas  Einsatzgruppen der Sichereitspolizei und des SD, saīsināti einzacgrupas.

Nacistu vadība nolēma iznīcināšanas akcijās iesaistīt arī ieņem­to teritoriju, īpaši Baltijas zemju un Rietumukrainas, vietējos an­ti­se­­mītus, R. Heidrihs, kurš vadīja visas einzacgrupas, 1941. gada jūnijā deva tām slepenu instrukciju, kurā prasīja radīt priekšsta­tu, ka šīs akcijas ir pašu lietuviešu, ukraiņu, latviešu, igauņu un balt­krie­vu pretebreju naida stihiskas izpausmes. Instrukcijā bija teikts:

Ne­likt nekādus šķēršļus pretkomunistu un preteb­reju paš­attīrīšanās vēl­mēm jauniekarotās zemēs. Gluži pretēji, tās jāpa­stiprina, neatstā­jot nekādas liecības, un, ja vajadzīgs, ievir­zāmas pareizā gultnē, nedodot šīm pašaizstāvēšanās aprindām iespēju vēlāk atsaukties uz jebkādām pavēlēm vai politiskiem so­lījumiem.

Vietējo antisemītu un nacistu citu palīgu noziedzīgās izdarī­bas pa­redzēja filmēt un foto­grafēt, lai izveidotu liecību fondu. Tam va­jadzēja palīdzēt falsifi­cēt notiekošā vēsturi, kompromitēt pakļautās tautas.

Latvijā ienāca einzacgrupa A, ko komandēja SS brigadefīrers (ģe­ne­rālmajors) jurisprudences doktors Valters Štālekers.

Tajā bija 990 vī­ru no vācu policijas, gestapo un SS ieroču šķiras karavī­riem.

Grupa bija sadalīta speciālās iznīcināšanas vienībās (Einsatz- und Son­derkomando), katrā līdz 150 masu eksekūcijām sagatavotu slepkavu.

2. jūlijā V. Arājs sāka formēt savu bruņoto vienību no vīriem, kuri atsaucās uz Pērkonkrusta aicinājumu ņemt rokās ieročus un iztī­­­rīt Latviju no žīdiem un komunistiem.

Sākotnēji vienībā pārsvarā bija dažādu studentu korporāciju biedri, pēc tam tajā ienāca daudzi de­kla­sēti, pagrimuši tipi.

1941. gadā pavisam pieteicās ap 300 per­­­sonu. V. Arāja tuvākie palīgi bija Konstantīns Kaķis, Alfrēds Dik­ma­nis, Bo­riss Kinslers. Pēc oficiālās versijas naktī uz 3. jūliju Arāja koman­da sāka arestēt, sist un aplaupīt Rīgas ebrejus.

4. jūlijā no­de­dzināja ho­rālo sinagogu Gogoļa ielā, pēc tam sinagogas Mas­kavas un Stabu ielā, un pēc liecinieku vēlāk stāstītā, tajās dienās nogalināja daudzus ebrejus, to skaitā bēg­ļus no Lietuvas.

Versijas par Lielajā sinagogā cietušo cilvēku skaitu ir ļoti dažādas. Sākot no dažiem desmitiem cilvēku, līdz 2 000 cietušajiem.

VDK ziņojumos parādījusies versija par simtiem Lietuvas ebreju, kas sadeguši Gogoļa ielas sinagogā.

Vēlāk 20. gs. 60. gados mācību grāmatās sāka izplatīt ziņu par 2 000 cietušajiem. A. Ezergailis apšauba šo versiju, vai sinagogas ēkā varētu saiet tik daudz cilvēku. Ārī jāņem vērā fakts, ka tobrīd bija komandantstunda un daudzi ebreji neizgāja uz ielām.

Pēc kara sadegušo sinagogu nolīdzināja līdz ar zemi, pagrabu, kur esot bijuši samesti bojāgājušo kauli aizbēra.

Ebreju iznīcināšanā iesaistījās arī atsevišķas latviešu paš­aiz­sar­dzības nodaļas. Piemēram, Īlūkstes apriņķī ebrejus šāva pašaiz­sardzības komandiera Oskara Baltmaņa nāves vienība, kurā bija 20 slepkavas.

Visu nogalināšanu virsvadītāji bija vācu SS un SD virsnieki.

1941. ga­da jūlijā notika Rīgas ebreju masveida nogalināšana Biķer­nieku mežā, kur gāja bojā ap 4 tūkstošiem cilvēku. Eksekūcijas va­dīja šturmbanfīreri (majori) H. Barts, R. Bacs un tikko ieceltais Rīgas SD priekšnieks Rūdolfs Lange...

***

Avoti:

http://www.am.gov.lv/lv/Ministrija/publikacijas/4430/#2-3