Rīgu okupē vācu karaspēks

Latvijas teritorijas krievu komunistu okupācijas nomaiņa ar vācu nacionālsociālistu okupāciju sākās 1941. gada 22. jūnijā, kad vācu kara aviācija pulksten 4:00 no rīta sāka uzlidojumus Ventspilij un Liepājai. Tika bombardēti Latviju iepriekš okupējušās padomju armijas, gaisa spēku aerodromi, štābi, karaspēka koncentrācijas vietas. Latvijas teritorijā iebruka vācu armijas grupējuma "Ziemeļi" daļas ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēba vadībā, vēršot triecienu četros virzienos: uz Liepāju, Daugavpili, Krustpili un Rīgu.

Vācu karaspēka pēkšņais uzbrukums pārsteidza padomju spēkus, un tie haotiski atkāpās, neizrādot būtisku pretestību. Nozīmīgākās kaujas notika Liepājā, kur 23. jūnijā ielenkumā nonāca ģenerāļa Nikolaja Dedajeva komandētās Sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzijas apakšvienības un kara flotes daļas.

23. jūnijā tika ieņemta Krustpils,

26. jūnijā - Daugavpils,

27. jūnijā -Tukums,

28. jūnijā - Līvāni, bet kara desmitajā dienā

(1. jūlijā) vācieši bija jau Rīgā.

Nekādas nopietnas kaujas nenotika. 8. jūlijā vācu armija bija okupējusi visu Latvijas teritoriju. Uz PSRS aizbēga aptuveni 15—21  tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Pēc H. Stroda datiem, kas balstīti uz PSRS arhīvu informāciju aizbēguši pat 53,000 cilvēku, tas skaitā daudzi ebreji. Šie dati gan nav precīzi, turklāt daļu ebreju komunisti izsūtīja uz PSRS GULAG nometnēm nedēļu pirms vācu iebrukuma.

Varas vakuums (interregnum) Latvijā ildzis apmēram pirmās desmit dienas — no 1. līdz 11. jūlijam. Šajā laikā pēc savas iniciatīvas un uz savu roku izveidojās latviešu komandantūras (apmēram 129 partizānu grupas), kas ar padomju varas iestāžu aizbēgšanas pirmajām stundām nodibinājās kādos trīsdesmit svarīgākajos centros ar tālākiem sīkākiem atzarojumiem, mēģināja pārņemt varu. Notika izrēķināšanās ar kolaborantiem, kuri bija aktīvi sadarbojušies komunistiskajiem okupantiem, bet nereti tika represēti arī tādi, kurus turēja aizdomās par padomju okupācijas režīma atbalstīšanu. Jaunākajā zinātniskajā literatūrā minēts, ka “pašattīroties” pašaizsardzībnieki (Selbstschutz) nogalināja vismaz 6000 "aktīvistu", bijis arī gana daudz personiskās izrēķināšanās un atriebības upuru.Vācijā nacistu ieviestos drošības arestus (Schutzhaft) bez tiesas lēmuma izmantoja visā Latvijas teritorijā.

Aktīvistu aresti, kā liecina laika liecinieki, sākumā parasti notika:

• pēc boļševiku okupācijas laikā cietušo (nacionalizēti īpašumi, atlaisti no darba, izvesto piederīgie u.c.) vai arī tādu, kuri izlikās par cietušajiem, norādījuma.
• Otrkārt, aktīvistu aresti notika pēc pagasta vai pilsētas “jaunās vadības” sastādītajiem sarakstiem.
• Treškārt, arestēja pēc pašaizsardzības vadītāju rīkojuma.
• Ceturtkārt, arestēja cilvēkus, ar kuriem centās nokārtot personiskus pārinodarījumus vai personisku nepatiku.

1941. gada jūlijā V. Štālekera ieceltais Rīgas prefekts Roberts Štiglics ziņoja Latviešu drošības policijas un SD priekšniekam Krauzem tikai jūlija pirmajās deviņās dienās vien Rīgā bija arestētas vai aizturētas 1192 personas.

Jānis Limbēns (1919), kurš 1941. gada jūlijā brīvprātīgi iestājās Arāja komandā, liecināja čekai, ka komanda 1941. gada vasarā katru nakti arestējusi 30—40 cilvēku.

Pašaizsardzības vienības gandrīz visos Latvijas novados bija nodibinātas līdz ar Vācijas armijas ienākšanu, tomēr plašākas aktīvistu nošaušanas akcijas visā Latvijā sākās tikai pēc kādām trim nedēļām. Aktīvistus šāva parasti vakarā vai naktī, taču reizēm arī dienā. Nošaujamos transportēja uz nošaušanas vietu gan ar automašīnām, gan pavēlēja iet kājām. Nereti rokas tika sasietas uz muguras. Parasti vietējie pašaizsardzībnieki aktīvistus uz nošaušanas vietu konvojēja un šāva paši. Šāva pie četrus, sešus metrus platiem grāvjiem, turklāt pašiem aktīvistiem dažkārt bija sev jāizrok kaps. Rokot bedri, zeme meta uz trim pusēm, bet ceturto atstāja brīvu nošaujamo nostādīšanai. Šāds rakums un bedres platums bija paredzēts, lai novērstu iespēju pārlēkt pāri bedrei. Bēgšanas mēģinājumi notikuši, taču parasti tie bijuši nesekmīgi.

No sabiedrībā zināmākajiem upuriem jāmin arhitektu Kirtu, vēsturnieku Dubkovu un J.Aberbergu-Augškalnu, Latvijas vēstures institūta direktoru J. Liekni, inženieri Polonski, mūziķi Ardeivu, Latvijas Operas un baleta teātra galveno mākslinieku J.Aiženu, skolotāju E. Liekni-Vitenbergu, ārsti Lidiju Kirhenšteinu u.c.

Rīgas komandanta pulkveža Valtera Ulleršpergera pavēle jau pirmajā okupācijas dienā 1941. gada 1. jūlijā uzdeva “Rīgā noorganizēt palīgpolicijas (Hilfspolizei) dienestu. Palīgpolicijas darba nozīme ir sarkanbaltsarkana lente ap kreiso roku un dienesta apliecība.

Par palīgpolicijas priekšnieku iecelts pulkvedis Voldemārs Skaistlauks (1892.—1972.). Naktīs izsludināja komandantstundu.

Pulkvežleitnantu Voldemāru Veisu (1897.—1944.) iecēla par kārtības dienesta pagaidu priekšnieku. Šīs kārtības dienesta, jeb t.s. policijas vienības bija paredzēts izmantot militāro objektu apsardzībai, kaujās ar padomju partizāniem. Līdzīga nacionālo partizānu komandēšanas pārņemšana notikusi arī citās Latvijas pilsētās.

Pulkvedis A. Plensners 1941. gada 3. jūlijā saņēma kara flotes C grupas pavēlnieka kontradmirāļa Franča Klasena pavēli “pārņemt nacionālo latviešu pašaizsardzības organizāciju vadību”.

1941. gada 2.—3. jūlijā, kad Liepājā ieradās Plensners, nacistiskās okupācijas režīma uzdevumā partizānus pārkārtoja par pašaizsardzību, Latvijas apriņķu priekšgalā noliekot profesionālas militārpersonas. Gan tieši atsaucoties uz vācu pavēlniecību, gan no publicētajiem pirmajiem latviešu pašaizsardzības rīkojumiem redzam, ka pašaizsardzība pildīja vācu armijas pavēlniecības rīkojumus.

Vācijas armijas komandantūrām oficiāli bija jāstāv nomaļus no šīm akcijām, atstājot tās drošības policijai un pašaizsardzības vienībām. Vācijas armijas militāro komandantūru uzdevums bija “zemes drošība un nomierināšana”, pārbaudot iedzīvotājus un tos nomierinot. Šīm komandantūrām bija atļauts iejaukties civiliedzīvotāju dzīvē, lai Vācijas armijas vienības nodrošinātu un nomierinātu “zemi”.

Latviešu pašaizsardzības vienības tika likvidētas, izpildot ģenerālmajora Valtera Štālekera (1900—1942) 1941. gada 8. jūlija rīkojumu (ar to pašu rīkojumu aizliedza valkāt Latvijas armijas formastērpu).

1941. gada 24. jūlijā tika izplatīts karalauka komandantūras rīkojums, kas uzdeva pašaizsardzībai un palīgpolicistiem nodot ieročus, “ciktāl pēdējiem ar īpašām apliecībām un zaļām rokas saitēm nav dotas tiesības ieroču turēšanai. Sarkanbaltsarkano rokas saišu nēsāšanu, sākot ar 1941. gada 25. jūliju, aizliegt.”