Īles kauja

27 Latvijas un Lietuvas patriotu grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja (Visvaldis Brizga). 

Jelgavas apriņķa Lielauces pagasta Īles un Zebrenes tuvumā 300 m ziemeļos no "Priedīšu" mājām bāzējās Kārļa Kraujas apvienotā latviešu - lietuviešu 30 partizānu grupa. Viņi savai mītnei bija izvēlējušies un izveidojuši 45 m garu pazemes bunkuru ar vairākām ejām.

1949.gada 17.marta agrā rīta tumsā čekas sevišķo uzdevumu karaspēka 36. kājnieku pulka trieciengrupa 150 cilvēku sastāvā NKVD virsnieka vadībā tuvojās "meža brāļu" mītnei.

Zemnīcā atradās 24 partizāni. Uzbrukuma dienā bunkurā nebija komandiera: Kārlis Krauja un Jūlijs Krusts ar diviem partizāniem bija aizgājuši pie attālāk dzīvojoša kurpnieka.

Bet pastāv nopietna versija (Donats GREIZIS), ka partizānu bunkura uzrādītājs bijis Krusts-Kaminskis.

Uzbrukumu sīki aprakstījis kaujas aculiecinieks Modris Zihmanis. Lūk. viņa teiktais:

"Naktī bunkurā atgriezās pieci lietuvieši (no septiņiem), kuri novēroja krievu karspēka automašīnu kustību uz Jelgavas - Auces šosejas.

Pulksten četros atskanēja trauksmes zvans. Pēc pāris desmit minūtēm posteņa vīri jau atklāja automātu uguni. Alfrēds Šķēle ("Dionijs") steidzas ar rokas ložmelēju MG-42. Atgāza bun­kura vāku un raidīja ložu kārtas, kamēr ievainots atkrita ejā.

Ielencēju lodes sijājās kā zirņi un sašķaidīja bunkura vāku. Partizāni ieceļ ložmetēju bun­kurā, lai tas netraucētu mest rokas granātas. Kad tas izdarīts, šaušana pieklust. Tūliņ atkal ierejas krievu ložmetēji un automāti, jo izmestās granātas tos neaizsniedz. Laiks iet.

Tā kā apkārtne ir nominēta, partizāni nostājas pa diviem bunkura ejā, lai pēc mīnu iedar­bināšanas dotos triecienā un izlauztos no bunkura, kamēr vēl rīta krēsla. Ir izliktas pavisam 12 mī­nas. Vīri pievieno akumulatoru mīnu sadales dēlim. Atskan grandiozi sprādzieni, bunkurs it kā palecas, no griestiem birst smiltis. Džinkst ausīs. Ārā dzirdami vaidi. Atkal sāk džinkstēt lodes. Izlauz­ties nav iespējams.

Benedikts nokomandē lietuviešus pielādēt pusautomātiskās šautenes SVT-IO un uzsākt pozīciju karu.

Pēcpusdienā nolemjam rakt zemē jaunu eju un ar 82 mm mīnmetēju izcirst sev ceļu, jo mūsu rīcībā ir 30 mīnas. Taupām patronas. Ienaidnieks sasalušajā zemē nevar ierakties, tāpēc iz­manto mīnu izrautos krāterus.

Ievaino Miku. Esam pa trīs katrā ejā. Izsviežam pa rokas granātai.

Ievainotais Šķēle lūdz, lai viņu nošauj.

Ejā ienāk Harijs Jākabsons, iziet no tās caur lūku un, izslējies visā augumā, raida tiešā tēmējumā garas mašīnpistoles kārtas. Viņš turas taisni, līdz ložmetēja kārta to burtiski nogriež, un viņš nedzīvs atkrīt atpakaļ. No izšautām patronām bunkurā sākam paši smakt savās pulvergāzēs. Pieplokam zemei atelpoties. Dāži vemj.

Lietuvietim Smilgām nervu šoks.

Lietuvietis Klonis paziņo, ka viņš nošausies.

Atskan šāviens un smags kritiens. Mūsu "Mičmanis" - Pēteris Kļaviņš arī nošaujas.

Spēcīga detonācija bunkura griestos. Tajos paveras caurums, ienesot svaiga gaisa strāvu. Pa spraugu iekšā lejas benzīns un krīt rokas granātas.

"Miks" - Voldemārs Siliņš nokrīt kā pļauts.

Platais - kontuzēts. Ārā atskan balsis abās valodās, lai lienam ārā. Gaisma ejas, tuneļa galā. Lie­nam uz to. Esam ārā. Karavīri ielaiž bunkura lūkā, uz rokām turēdami, kādu zaldātu. Īsa mašīnpis­toles kārta, un ielaistais zaldāts nedzīvs tiek izvilkts ārā.

Tas mūsu pavāra - Koha darbs. Kamēr sa­sien rokas, dzirdama vēl īsa kārta. Kohs izdzēš savu dzīvību."

Kaujā tika nogalināti 15 partizāni un sagūstīti 9 partizāni. VDM sastādītais akts liecina, ka čekisti ieguvuši šādus ieročus: 82 mm mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložme­tēju, 11 automātus, 9 šautenes, 5 pistoles.

***

1992. gadā Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs E.Upmanis un viņa domu biedri I. Zicāne un E. Būmanis neļāva vienu zārku ar 15 varonīgo partizānu mirstīgām atliekām apglabāt Brāļu kapos.

To izdarīja dzīvi palikušie partizāni un zemessargi 1992. gada 14. novembrī, pārapbedot kritušos cīnītājus Virku kapos Dobelē.

"Meža brāļu" mirstīgās atliekas iesvētī­ja katoļu mācītājs Kastitis Romanausks un prāvests Augusts Ālers. Pēdējo godu kritušajiem at­deva no GULAG-a atgriezušies cīņu biedri: Modris Zihmanis. Alfons Kalniņš un Augusts Legzdinš.