Modris Zihmanis

Esmu dzimis Tērvetes pagasta "Lāčplēšos" — kādreizējā barona Bīstera lopu muižiņā, kuru jaunās brīvvalsts valdība piešķīra tēvam — Lāčplēša kara ordeņa kavalierim (?).

Šai jaunsaimniecībai bija arī saimniecības ēkas un tā joprojām saglabājusi savu vēsturisko nosaukumu — "Bīstermuiža".

Tēvu Cēsu kaujā ievainoja celī, vēlāk kāja vairs nelocījās, un veiksmīgs zemes rūķis no viņa neiznāca. Pagastā dibināja aizsargu nodaļu un tēvu ievēlēja par tās priekšnieku.

Māte bija inteliģenta un skaista sieviete, un viņai patika apgrozīties pagasta saviesīgās dzīves virpulī. Svētki, svinības, banketi, masku balles. Tēvs, būdams invalīds, nedejoja, tāpēc māte jo vairāk tika aplidota, radās nesaskaņas.

Ģimenē biju ceturtais bērns un kādā ģimenes strīdā tēvs, būdams afekta stāvokī, paņēma mani, trīs mēnešu vecu bērnu, un ziemas naktī noveda pie vecmammas. Viņa kļuva par manu otro māti, audzināja un skoloja, kristīja un iesvētīja.

Ziemā mācījos Annas Brigaderes pamatskolā, bet vasarās, jau no agrīnākajiem gadiem, gāju ganos. Arī man, guži kā pārējiem kalpu bērniem, tika ierādīta sava dobīte, lai varētu sacensties, kuram izaug lielāks kālis vai kuplāks cukurzirnis.

1943.gadā iestājos Jelgavas valsts tehnikumā, bet pēc pilsētas nopostīšanas turpināju mācības Rīgas Industriālajā politehnikumā. Bija pirmie grūtie pēckara gadi ar Baigā gada atmiņām un jauni represiju vilņi. Daudzās skolās sāka veidoties pretpadomju organizācijas, arī mūsējā.

1946.gadā novadnieks un draugs Pēteris Kļaviņš pavēstīja, ka viņš iesaistījies Latvijas jaunatnes Triju zvaigžņu organizācijā, kas darbojās Celtniecības tehnikumā un vēl citās skolās. Arī es labprāt tajā iestājos, jo mūsu posmā bija vēl divi pazīstami zēni no bijušā Jelgavas tehnikuma. Izplatījām skrejlapas un aicinājumus pretpadomju garā, vēlāk paši tās pavairojām, uz kaut kur nočieptas rakstāmmašīnas. Savas jaunības maksimālisma īpaši aizrāvušies un varbūt pat nepiesardzīgi bijām Latvijas valsts un reliģiskajos svētkos, "orgāni" nonāca uz pēdām, pienāca ziņas par pirmajiem arestiem.

Mēs ar Kļaviņu neriskējām vairs turpināt mācības savās Rīgas skolās un

1947.gada nogalē pārgājām uz nelegālu dzīvi un jau 1948.gada pavasarī iekļāvāmies Latvijas Nacionālo partizānu apvienības Kārļa Kraujas (segvārds) nodaļā, ar ko bija uzturēti sakari.

Vēlāk uzzināju, ka esmu atskaitīts no Rīgas Industriālā politehnikuma IV kursa skolas neapmeklēšanas dēļ. Tā beidzās mana civilā karjera.

Četrdesmito gadu nogalē mūsu nacionāla partizānu nodaļa bija lielākā Zemgales novadā. Bunkurā (54m2) ziemojām 27, bet bija vēl vairāki nelegāļi, kas ziemas mēnešos slēpās pie radiniekiem vai paziņām. Mūsu pazemes mītnēm bija elektriskās strāvas ģenerators mīnu tālvadības nodrošināšanai, grodu aka, plīts, satiksmes ejas un palīgtelpas — produktu novietnei un tualetei. Izdevām grupas biļetenu "Brīvības balss".

1949.gada 17. marta rītā bunkuru aplenca čekas karaspēks, vairāku stundu ilgajā kaujā krita 15 latviešu un lietuviešu partizāni. Pēcpusdienā bunkuru uzspridzināja un aizdedzināja, 9 nosmakušos un ievainotos sagūstīja.

Sekoja čeka, cietums, kara tribunāls, nāvessodus aizvietoja ar 25 ieslodzījuma gadiem. Nokļuvu Džezkazganas akmens lauztuvēs Kazahijā, Stepes lēģerē ar speciālo režīmu. Trijos mēnešos zaudēju pusi no sava svara, divreiz nokļuvu distrofiķu slimnīcā, koridorā, jo visas palātas bija pārpildītas ar izģindeņiem. Kad organisms atguva daļu zaudētās miesas, mani iedalīja šahtinieku brigādē. Krāvām atspridzināto vara–svina rūdu vagonetēs, rijām amanola gāzes un kvarca putekļus — silikozes izraisītājus, un brigadieri, lielākoties kriminālisti, mūs nodzina līdz pēdējam.

Sākot ar 1952.gadu, Gulaga nometņu politieslodzītie organizēja slepenas pretošanās grupas. Gada laikā pa vienam vien tika novākti čekas vagoni — brigadieri un atmaskotie stukači. Tie bija "pakļuvuši" zem ritošo vagonešu riteņiem vai "iekrituši" atspridzinātās rūdas tilpnēs. Tagad katrs pats varēja tērēt spēka kalorijas pēc saviem ieskatiem un spējām. Sākās tā saucamā lēģeru atmoda.

Neilgi pēc Staļina nāves, 1953.gada pavasarī, baltieši otrajā Lieldienu dienā neizgāja darbā. Ar viņiem solidarizējās ungāri, pievolgas vācieši, poļi un pat bijušie Polijas jeb rietumu ukraiņi, kuri reliģiskos svētkus svin pēc vecā stila. Streika pieteikšanai nebija pamatojuma – kristieši būdami, svinējām savus svētkus un tā arī skaidrojām pārsteigtajai un apjukušajai lēģera administrācijai. Darbā negājēju bija vairāki simti, visiem nepietiktu vietas ne soda barakā, ne karceros. Un tikai vēlāk daži aizdomās turētie organizatori tikai aizsūtīti uz citu nometni. Lieldienu streiks cēla baltiešu autoritāti pārējo ieslodzīto vidū, stiprināja pašapziņu un konsolidēja tālākiem notikumiem.

1953.gada rudenī pienāca ziņas par politieslodzīto streikiem Vorkutas ogļu šahtās un streikotāju apšaušanu. Streiks bija ieildzis, Ļeņingradas ogļu krājumi izsīkuši, draudēja apstāties rūpnīcas. Šīs ziņas gan satrauca, gan mobilizēja, un kad nākamā pavasara 16. maijā tuvējā Kingiras nometnē izcēlās streiks ar ekonomiskām un politiskām prasībām, steigšus izveidojām šahtinieku streika komiteju un ar kingiriešiem solidarizējāmies. Tos, uz kuriem krita aizdomas, streika pirmajā dienā izolēja un itin drīz tikām, nosūtīti uz Verhnijuraļskas cietuma politisko izolatoru. Kingiriešu streiks pārauga par sacelšanos, ko pēc 40 dienām noslāpēja padomju tanki un automātisti, bija vairāki simti upuru.

Pēc atsēdētā gada Urālu cetumā atpakaļ uz šahtām mūs vairs nesūtīja, jo bijām izpelnījušies buntavnieku statusu. Aizvizināja uz Austrumsibīrijas taigu un divos naktī izsēdināja kādā kokapstrādes kombināta lēģerī Čunas pilsētiņā. Nākamajā rītā no šā lēģera 3000 ieslodzītajiem neviens vairs neizgāja darbā. Tad zonā ienāca čekas automātisti un mūs, visus 40 cietumniekus, aizvizināja uz Bratskas rajona specrežīma nometni Nr.308.

Tur mūs sagaidīja 500 Vorkutas un Noriļskas nometņu streikotāji. Bet viņi negāja darbā, jo uzturēja spēkā iepiekšējās prasības. Rudenī lēģeri izformēja, kādu pusi nosūtīja uz tuvējo 307. nometni, kur apstākļi bija vēl sliktāki. Sāka salt, bet ziemas apģērbs nebija vēl piesūtīts. Iziet meža darbos vasaras drēbēs atteicāmies, bet, kad atveda bojātus produktus, nonesām tos pie apsardzes namiņa ar pavadrakstu priekšniekam: "Mišin, izbaro tos savām cūkām!"

Nākamajā rītā zonas radiotīklā atskanēja priekšnieka pavēle, ka par sistemātisku un ļaunprātīgu atteikšanos no darba tiekam sodīti ar minimālo uzturdevu. Tas nozīmēja, ka garantēto 700 g vietā saņemsim vien 400 g maizes. Novājinātajiem oganismiem tā bija lēna izdzišana. Streika komitejas latviešu pārstāvniecībai izraudzīja mani, sēdes notika aiz slēgtām durvīm. Lielā vienprātībā nolēmām pieteikt bada streiku, ja jāiet bojā, tad ar pašcieņu. Baltiešu barakā mitām 80 cilvēku, atdevām savu graudu cukura trūcīgo devu, kam tāda bija sataupīta, slimo un vājinieku uzturēšanai pie dzīvības. Saskaitījām graudus. Lūdzām pieteikties priekšniecībai cilvēkus, kam pietrūkst fiziskas vai morālas gatavības bada streikam un paziņojām čekas uzraugiem, ka no šā brīža negarantējam viņu drošību, ienākot nometnes zonā. Sastādījām patruļu grafiku tuvākajām dienām, aiz izcirtumā pamestiem celmiem izveidojām posteņus vārtu tuvumā, lai ar akmeņiem un sprunguļiem atvairītu iespējamo uzraugu tuvošanos, kamēr ieradīsies mūsu pieprasītā komisija no Ozerlaga pārvaldes.

Komisija ieradās piektajā dienā, kad jau gulējām uz lažām vārgi un nevarīgi. Ne jau uz pārrunām, bet lai veiktu piespiedu ēdināšanu. Pirmā pagadījās krievu baraka. Čekas ārsta klātbūtnē ieslodzītajiem atlauza žokļus un ievadīja mannā tumi vai buljonu. Dažiem, kas enerģiskāk pretojās, tika izlauzti zobi, kādam buljons iekļuva elpojamā vadā. Jaunākie, sakopojuši pēdējos spēkus, rausās kājās, kāds jūrnieks nokliedzās "polundra!" Un vīri, kas vien spēja ieročus cilāt, rāva no lažām dēļus un devās uzbrukumā. Burzmā mannas kastrolis apgāzās, bēgošajiem čekistiem slīdēja kājas, kaujas laukā palika pulkveža Jevstegņejeva karakula papaha. Ar to mākslīgajai ēdināšanai bija pielikts punkts, divas dienas neviens vairs nerādījās. Septītajā dienā lēģeri izformēja. Ko balstot, ko uz nestuvēm. Mans ceļaposms tagad noslēdzās Vladimiras cietuma politizolatorā, kam sekoja stingrā režīma nometne. Tā pagāja pieci atmiņām bagātākie ieslodzījuma gadi, kad neko smagāku par karoti rokā netiku turējis. Cietumos iemācījos krievu un angļu valodu, orientējos spāņu un vācu valodā.

Pēc gadiem nokļuvis ciešamākos apstākļos, pabeidzu lēģera vidusskolas izlaidumklasi ar teicamnieka diplomu, man samazināja sodu, un pēc 15 katorgas gadiem sveiks un vesels atgriezos dzimtenē. Taču pie iestājeksāmenu kārtošanas universitātē netiku pielaists. Tas nozīmēja, ka arī uz publicēšanos ceļš man bija slēgts.

Gandarījums? — Ka mani patriotiskie dzejoļi bija ieguldījums lēģeru pretošanās kustībā. Un ka ungāri un poļi, mājās atgriezušies, lika lietā mūsu pieredzi. Budapeštas sacelšanās, Prāgas pavasaris un poļu "Solidaritāte" bija likumsakarīgs padomijas politieslodzīto centienu turpinājums, kas sadrupināja sarkano impēriju un pavēra ceļu baltiešu atmodai. Arī cilvēktiesību aizstāvju grupai "Helsinki–86" un Latvijas Tautas frontei. Še vietā pieminēt demokrātijas tribūnus Solžeņicinu un Saharovu, kas iznesa Gulaga vārdu tālu pasaulē, kā arī Gunāru Astru — mūsu Atmodas priekšvēstnesi.

Modris Zihmanis

***

Nacionālais partizāns, "Daugavas Vanagu" biedrs, rakstnieks, "Goda Liepājnieks" un Viestura ordeņa saņēmējs.   Par spīti piedzīvotajām kara šausmām, izturētajiem čekistu uzbrukumiem, varonīgi aizvadītajām cīņām un vēlāk sekojošām represijām, Modris Zihmanis spēja saglabāt gaišumu un sirdsmieru.   Neuzvarēts ne miesā, ne garā.   Saruna ar viņu skatāma Edvīna Šnores filmā "Unknown War: Baltic Resistance".   Atvadīšanās notiks sestdien, 13. martā, plkst. 13.00 Liepājas Centrālajos kapos. Nacionālā apvienība izsaka visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem un domubiedriem.

***

1997. gada 29. oktobra Ordeņa domes lēmums. Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiras virsnieks

***

2018. gada 19. oktobrī Ordeņu kapituls lēmis piešķirt Viestura ordeņa V šķiru un iecelt par ordeņa kavalieri Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Modri Zihmani,