Augusts Eglītis
- Dzimšanas datums:
- 00.00.1896
- Miršanas datums:
- 10.09.1966
- Tēva vārds:
- Pēteris
- Papildu vārdi:
- Эглит, Август Петрович
- Kategorijas:
- 1. Pasaules kara dalībnieks, Komunists, Ministrs, Policists, Represiju organizators, īstenotājs, atbalstītājs, Čekists, Ģenerālis
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Norādīt kapsētu
Augusts Eglītis bija PSRS VDK darbinieks, Latvijas PSR Iekšlietu ministrs (jeb komisārs, 24.03.1944- 17.01.1951). Komunistisko represiju organizētājs un īstenotājs Kaukāzā un Latvijā. Latvijā darbu sācis kā milicijas pulkvedis, no 9.7.1945- ģenerālmajors. Apbalvots ar daudziem komunistiskā režīma apbalvojumiem, tai skaitā ar 4 Sarkanā karoga un vienu Darba Sarkanā karog ordeņiem. Vairums augstāko PSRS apbalvojumu saņemti tieši par darbību okupācijas dienestu sastāvā Latvijā.
Par bērnību nav daudz zināms. Dzimis Mazstraupē
1909. gadā viņš pabeidzis 3. klases vietējā lauku skolā.
1914. gada oktobrī skaitās iestājies Komunistiskajā partijā.
No 1915. gada augusta līdz 1917. oktobrim bijis militārā dienestā Krievijas armijā; dienējis Sanktpēterburgā un Carskoje Selo, līdz boļševiku apvērsumam aktīvā karadarbībā nav bijis iesaistīts.
No 1917. gada oktobra līdz 1918. gada janvārim Sarkano strēlnieku sakaru departamenta vadītājs Carskoje Selo un Pulkovo,
no 1918. gada janvāra līdz 1919. gada aprīlim Latvijas 1. Austrumu frontē sakaru departamenta vadītājs
no 1919. gada aprīļa līdz 1920. gada aprīlim dienējis Dienvidaustrumu frontē
Kopš 1920. gada aprīļa strādājis Valsts drošības dienestos, 11. armijas ČK nodaļas priekšnieka vietnieks Baku
no 1921 gada jūlija līdz 1922. gada jūnijam Baku izvietotās armijas ČK īpašās nodaļas komandieris (priekšnieks)
no 1922. gada jūnija līdz 1923.gada martam pilda Aizkaukāza un Gruzijas ČK Tbilisi komandiera pienākumus
no 1923.gada marta līdz 1927. gada septembrim Aizkaukāza un Gruzijas ČK / GPU komandants un departamenta vadītāja vietnieks
1927. gadā absolvējis Politehniskā institūta Tbilisi Strādnieku fakultāti.
No 1927. gada septembra līdz 1930. gada septembrim studējis Militāri politiskās zinības Ļeņingradas akadēmijā, vēlāk ierēdnis Speciālās OGPU 21. nodaļas filiālē Novosibirskā.
no 1931. gada decembra līdz 1933. gada augustam OGPU Politikas nodaļas vadītājs Rietumsibīrijas apgabalā
no 1933. gada augusta līdz 1934. gada septembrim PP OGPU / NKVD Rietumu apgabala padomē (vēlāk Smoļenskas) departamenta (nodaļas) vadītājs
no 1934. gada septembra līdz 1937. gada jūlijam Saratovas NKVD politiskā departamenta vadītājs
no 1936. gada 2. decembra vecākais leitnants milicijā.
PSRS AP 2. sasaukuma deputāts.
No 1937. gada līdz 1941. gadam bijis Saratovas milicijas priekšnieka vietnieks. Pagaidām nenoskaidrotā veidā pret latviešiem vērstā PSRS kompartijas genocīda akcijas viņu nebija skārušas, taču iespējams, palīdzējis dienests ČK sastāvā Gruzijā, no kuras nāca pats Staļins un daudzas Staļina "uzticības personas".
Līdz 1940.g. jūlijam Gorkijas dzelzceļa milicijas priekšnieka vietnieks.
Pēc Latvijas okupācijas, no 1940.g. augusta līdz 1941, gada jūlijam - Latvijas dzelzceļa milicijas priekšnieka vietnieks.
Sākoties karam, līdz pat 1943. gada februārim pārcelts atpakaļ uz Gorkiju
No 1943. gada februāra līdz 1944. gada 24. martam Amūras dzelzceļa milicijas priekšnieks
No 1944. gada 24. marta līdz 1951. gada 17. janvārim LPSR tautas Iekšlietu komisārs (vēlāk ministrs).
Pensijā no 1951. gada 23 februāra
Dienesta pakāpes:
25.07.1937, milicijas kapteinis
- 11.02.1943, milicijas apakšpulkvedis
- 30.04.1943, milicijas pulkvedis
- 03.04.1944, Valsts drošības komitejas komisārs
- 09.07.1945, ģenerālmajors
Apbalvojumi
Ordeņi:
- 12.05.1943 NKVD Nopelniem bagātais darbinieks
- 20.09.1943 Ordenis Goda zīme
- 03.11.1944 Sarkanā Karoga ordenis
- 12.05.1945 Ļeņina ordenis
- 31.05.1945 Sarkanā Karoga ordenis
- 31.05.1946 Lielā Tēvijas kara 1. pakāpes ordenis
- 24.08.1949 Sarkanā Karoga ordenis
- 20.07.1950 Darba Sarkanā Karoga ordenis
- 30.01.1951 Sarkanā Karoga ordenis
3 medaļas
***
Darbība Latvijā.
Tā kā 1944.gadā un 1945.gada pirmajā pusē čekistu kaujas operācijas pret partizāniem Latvijā bija mazefektīvas, PSRS Iekšlietu tautas komisariāts un Valsts drošības tautas komisariāts 1945.gada 22.martā izdeva pavēli par "nacionālistiskās pagrīdes vienota centra un tās bruņoto bandu likvidēšanu". Tomēr visa 1945.gada laikā pavēles īstenošana bija nesekmīga.
Tāpēc Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas Ludzas apriņķa sekretārs Ogurcovs 1945. gada 1.jūlijā ziņoja LK(b)P centrālajai komitejai, ka, lai gan apriņķī darbojas 730 iznīcinātāji un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Iekšējā karaspēka bataljons, šie spēki apriņķī nespēj atrast bruņotās pretošanās vadītājus un izvilināt partizānus no biezajiem mežiem, kas partizāniem kalpo kā patvērums.
Arī LPSR iekšlietu komisārs Augusts Eglītis 1945.gada 28.augustā uzsvēra, ka Jēkabpils un Daugavpils apriņķos, kur īpaši aktīvi darbojās Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) dalībnieki, vietējās apriņķa daļas ar partizāniem cīnās neefektīvi. Labāka situācija nebija arī Ilūkstes apriņķī, kur darbojās LTS(p)A Ilūkstes pulks: partizānu darbības rezultātā 1945.gada jūnijā un jūlija sākumā Ilūkstes apriņķī tika sagrautas 5 ciemu padomju ēkas, viena pagasta izpildu komiteja, iznīcināti 15 piena savākšanas vietas, 2 zirgkopības punkti un sviesta ražotne, bet pagastos nopietni tika apdraudēti padomju varas saimnieciskie pasākumi kopumā.
1945.gada 1.septembrī tika izdota PSRS drošības komisāra vietnieka Bogdana Kobulova, LPSR iekšlietu komisāra A.Eglīša un drošības komisāra Alfona Novika pavēle par operatīvo sektoru izveidošanu cīņai pret nacionālajiem partizāniem Latvijā. Taču arī 1946.gada sākumā čekistu kaujas operāciju kvalitāte uzlabojās salīdzinoši maz. Lai gan aktīvākajos partizānu darbības rajonos tika radītas pat jaunas operatīvās grupas partizānu apkarošanai, čekistu kaujas operācijas gada sākumā LPSR Iekšlietu ministrija neatzina par veiksmīgām.
Vēl 1946.gada 12.jūlijā ministrija secināja, ka Tukuma, Talsu un Ventspils apriņķī partizāni netiek iznīcināti un tiem pat netiek nopietni sekots tūlīt pēc partizānu veiktajām akcijām. Tomēr laika gaitā iegūtā pieredze noteica, ka 1946.gada augustā un septembrī Iekšlietu ministrijas apriņķu daļas varēja atskaitīties par veiksmīgām operācijām. Valmieras, Valkas, Alūksnes, Viļakas, Rēzeknes, Daugavpils, Ilūkstes, Jēkabpils un Cēsu apriņķī čekistu kaujas operācijas no 1946.gada jūlija sāka nopietni gatavot uz operatīvās informācijas pamata, kas noveda pie apmēram 100 partizānu izsišanas no ierindas. Kuldīgas un Tukuma apriņķī čekistu kaujas operācijās 1946. gada decembrī tika sagūstīta un iznīcināta Kurzemes nacionālo partizānu apvienības vadība.
No 1946.gada LPSR drošības iestādes pret nacionālajiem partizāniem plaši sāka izmantot aģentus kaujiniekus un no tiem veidotās specgrupas. Viņus iefiltrēja tieši partizānu grupās, kur viņi partizānus nogalināja vai sagūstīja.
No 1945.gada līdz 1953.gadam Latvijā darbojās vismaz 64 LPSR drošības iestāžu aģenti kaujinieki, kuri nogalināja 167 un sagūstīja 58 nacionālos partizānus, turklāt pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju par karadarbības vešanu - nodevīgi nogalinot un pret partizāniem pielietojot narkotiskus līdzekļus. Lai arī salīdzinājumā ar kopējo nogalināto (2407) un arestēto (4370) nacionālo partizānu skaitu to partizānu skaits, kurus noslepkavojuši aģenti kaujinieki, ir neliels, jāņem vērā, ka aģenti kaujinieki tika sekmīgi izmantoti partizānu centralizēto organizāciju - LNPA, LTS(p)A un Kurzemes nacionālo partizānu apvienības - vadības iznīcināšanā un aizturēšanā.
A.Eglītis 1947.gada 22.marta slepenajā ziņojumā padomju Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam (premjerministram) Vilim Lācim raksta
"Kopā likvidēti kontrrevolucionārās bandītiskās nacionalistiskās pagrīdes dalībnieki: 16 643 cilvēki, legalizēti 7 797 cilvēki."
***
Vēl 1953.gadā cīņai pret partizāniem Latvijā izveidoja 12 operatīvās grupas. Iedzīvotāju izbrīnu vai sajūsmu raisīja fakts, ka vairāk nekā 10 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām mežos vēl mita partizāni.
Viņus 1955. un 1956.gadā VDK no nelegālā stāvokļa varēja izvest tikai ar solījumiem, ka legalizēšanās gadījumā viņiem nedraud represijas.
Fragmenti, Ritvars Jansons 14.06.2005
***
ģenerālmajors Eglītis Augusts Pētera d. (1896.g.), iekšlietu ministrs;
Avoti: wikipedia.org, news.lv
Nav pesaistītu vietu
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Alfons Noviks | Darba biedrs | ||
2 | Alberts Bundulis | Darba biedrs | ||
3 | Augusts Kirhenšteins | Darba biedrs | ||
4 | Vilis Lācis | Darba biedrs | ||
5 | Ivans Zujāns | Darba biedrs | ||
6 | Sergei Kruglov | Darba devējs | ||
7 | Jānis Lukašēvics | Darba ņēmējs | ||
8 | Lavrentijs Berija | Komandieris | ||
9 | Alberts Sieks | Cīņu biedrs |
14.06.1941 | PSRS genocīda turpinājums pret nekrievu tautām. 1941.g. 14. jūnija deportācija
Krievijas cara valdības praktizētās genocīdu (etnocīdu) operācijas pret Krievijas māzākumtautībām boļševiki atsāka praktiski jau 10 gadus pēc savas varas nodibināšanas Padomju krievijā. Lai gan tās tika pasniegtas kā "šķiru cīņa", badā, izsūtījumā, cietumos boļševiku represēto mazākumtautību pārstāvju % no nācijas kopskaita pat vairākas reizes pārsniedza "titulnācijas"- krievu represēto %. Genocīda prakse tika attiecināta arī uz Krievijas ("PSRS") jaunokupētajām teritorijām. Kopumā 1941. gadā deportēja 0,74% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tika izsūtīti 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita. 81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija latvieši.
02.03.1945 | Latviešu cīņas pret padomju okupāciju. Stompaku (Stampaku) kauja
23.02.1946 | Zūru kauja
Nevienlīdzīgās cīņas pret padomju otrreizējo okupāciju pēc 2. Pasaules kara ilga līdz pat 1956.-57. g. Viena no šādām kaujām notika Zūru mežniecībā, pie "Vārnu valka", netālu no Dzelzkalnu mežsarga mājām.
14.12.1946 | Komunistiskās partijas izpildstruktūra- VDK iznīcina latviešu mežabrāļu Krēmeru grupu
1945. gada sākumā partizānos devās tā laika inteliģence, zemnieki, kas Latvijas brīvvalsts laikā bija iekopuši savas saimniecības, patriotiskā jaunatne, kas neizvēlējās ceļu evakuēties uz Rietumiem un pamest dzimto zemi. Cesvaines pusē par partizānu komandieri izvirzījās Kārlis Krēmers, kas devās mežā kopā ar savu tēvu, brāli un māsu. Krēmeru dzimtai piederēja plaša saimniecība un ķieģeļu ceplis. Krēmera grupā ap 40 nacionālo partizānu galvenais mērķis bija nepieļaut padomju varas nostiprināšanos Cesvainē un apkārtējos pagastos. Bruņotā pretošanās padomju režīmam tika sagrauta tikai pēc 9 gadu cīņām. Daudzi nacionālie partizāni tolaik netika apbedīti kapsētā, jo viņus dēvēja par bandītiem.
22.03.1947 | LPSR Iekšlietu ministra slepens ziņojums Vilim Lācim par nacionālajiem partizāņiem
17.03.1949 | Īles kauja
1949. gada 17. martā 24 "mežabrāļi", kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo PSRS okupācijas spēku- Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.