LPSR IeM A. Eglīša slepens ziņojums par LPSR IeM darbību 1949.gada 25.marta deportāciju akcijas laikā

Latvijas PSR iekšlietu ministra Augusta Eglīša ziņojums par LPSR Iekšlietu ministrijas darbību 1949.gada 25.marta deportācijas akcijas laikā.

[dokumenta tulkojums latviešu valodā]

PILNĪGI SLEPENI
Rīgā 1949.gada 24.aprīlī

Nr.1/383

PSRS iekšlietu ministram ģenerālpulkvedim
biedram KRUGLOVAM
Maskavā

DIENESTA ZINOJUMS

par Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas paveikto darbu saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pavēli Nr.00225 - 1949. gadā

Pēc Jūsu pavēles Nr.00225 saņemšanas mēs kopā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvaroto ģenerālmajoru biedru Ratušniju sastādījām detalizētu plānu par pavēlē noteiktajiem organizatoriskajiem un operatīvajiem pasākumiem: par operācijas laikā nepieciešamās sabiedriskās kārtības nodrošināšanu republikas pilsētās un lauku apdzīvotajās vietās; par izsūtāmo iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu aizsardzību; par kontaktu nodibināšanu ar robežapsardzības karaspēka komandantūrām un kopēju pasākumu veikšanu, lai noslēgtu valsts robežu; par ešelonu pavadīšanas grupu komplektēšanu un virsnieku sastāva izvēli; par izsūtāmo iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem; par ešelonu nodrošināšanu ar naudas un citiem materiālajiem līdzekļiem; par autotransporta mobilizēšanu Valsts drošības ministrijai un tieši mūsu vajadzībām, lai nogādātu konvoju un operatīvās grupas pie ešeloniem, un par virkni citiem ar operāciju saistītiem jautājumiem.

Saskaņā ar plānu š.g. 18.martā tika sasaukta instruktāžas apspriede ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem, bet 19.martā - ar tiem virsniekiem, kuri tika nozīmēti par iekraušanas punktu un ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem.

Viss organizatoriskais darbs pamatā tika pabeigts līdz 20.martam.

Ieskaitot virsniekus, kas bija komandēti par ešelonu priekšniekiem no kaimiņu Iekšlietu ministriju pārvaldēm, un no Maskavas atbraukušo medicīnisko personālu, ešelonu pavadīšanas grupā no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas virsnieku sastāva tika nozīmēti: par ešelonu priekšniekiem - 14 cilvēki, par priekšnieku vietniekiem operatīvajā un saimniecības darbā - 66 cilvēki, par ārstiem - 12 cilvēki un par medmāsām - 2 cilvēki, bet pavisam - 94 cilvēki.

Par ešelonu formēšanas punktu priekšniekiem tika nozīmēti - 33 cilvēki un par izsūtāmo iekraušanas punktu priekšniekiem - 32 cilvēki. Lai sagatavotu katra vagona izsūtāmo sarakstus, viņiem palīgā no LPSR Iekšlietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu aparātiem tika norīkoti 150 Iekšlietu ministrijas darbinieki no sieviešu un tehniskā personāla vidus.

Lai aizsargātu iekraušanas punktus un to rajonā nodrošinātu sabiedrisko kārtību, no virsnieku un operatīvā sastāva tika iedalīti 185 cilvēki.

Tādējādi iekraušanas un ešelonu formēšanas punktos operācijas veikšanas laikā pavisam no Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas virsnieku un operatīvā sastāva strādāja 494 cilvēki.

Konvoja un ešelonu pavadīšanas grupas nogādāja pa dzelzceļu un ar autotransportu uz vietām naktī no 23.marta uz 24.martu, izņemot uz 3 ešeloniem, kas tika formēti Rīgas apkārtnē, uz kurieni konvojs tika nogādāts tieši pirms operācijas 24.marta vakarā.

Uz vietām līdz operācijas sākumam tika nodrošināta konvoja izolācija no vietējiem iedzīvotājiem.

24.marta vakarā viss Iekšlietu ministrijas apriņķu un pilsētu orgānu un milicijas personālsastāvs tika norīkots kazarmu stāvoklī un tika uzsākti pasākumi saskaņā ar sagatavotajiem plāniem.

Saskaņā ar Jūsu dotajiem norādījumiem pēc Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas lūguma tika sniegta būtiska palīdzība, lai veiktu pašu arestēšanas operāciju izsūtīšanai, tādēļ no Iekšlietu ministrijas virsnieku, operatīvā un ierindnieku sastāva un milicijas tika izbrīvēti un operācijas laikā Valsts drošības ministrijas rīcībā nodoti 1400 cilvēki, no kuru vidus par operatīvo grupu priekšniekiem - 602 cilvēki.

Valsts drošības ministrijai sevišķa palīdzība bija nepieciešama Rīgā, kur trūka vairāk nekā puse operācijai nepieciešamo spēku. Mēs Rīgā, mobilizējot visu personālsastāvu, Valsts drošības ministrijas rīcībā iedalījām - 452 virsniekus un 244 Iekšlietu ministrijas virsnieku skolas un milicijas skolas kursantus, bet pavisam - 696 cilvēkus. No viņiem par grupu priekšniekiem tika izmantoti 287 virsnieki. Mūsu operatīvās grupas Rīgā arestēja izsūtīšanai 351 ģimeni jeb 58% no kopējā pilsētā izsūtīšanai arestēto skaita.

Apriņķos no mūsu darbiniekiem kā operatīvie grupu priekšnieki darbojās.315 virsnieku. Katrs no viņiem vidēji arestēja izsūtīšanai 3-4 ģimenes, bet pavisam - 1032 ģimenes.

Turklāt Valsts drošības ministrijai kā bruņots spēks tika nodots vairāk nekā 400 milicijas atbalsta brigāžu locekļu.

Neraugoties uz to, ka dažos apriņķos (Krāslavas, Cēsu u.c.) mūsu operatīvajām grupām tika iedalīti no iekraušanas vietām visattālākie un bandītisma skartie pagasti, visi uzdevumi tika izpildīti sekmīgi un bez jebkādiem starpgadījumiem. Pie tam, mūsu darbinieki vairākos gadījumos neaprobežojās tikai ar nepareizo adrešu vai to personu bēgšanas fiksēšanu, kuras bija paredzētas izsūtīšanai, bet tūlīt veica aktīvus pasākumus viņu atrašanai.

Tā, piemēram, Iekšlietu ministrijas Krāslavas apriņķa daļas priekšnieka vietnieks vecākais leitnants biedrs Petraņecs, konstatējis, ka kulaka Plintas ģimene operācijas priekšvakarā ir aizbēgusi, aktīvi meklējot, atrada 2 šīs ģimenes locekļus, kuri bija paslēpušies mežā labi nomaskētā bunkurā, bet viens cilvēks tika atrasts kaimiņu pagasta viensētā, paslēpies tukšā mucā.

Rīgā, pateicoties Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolas kursanta b. Rumpja modrībai, tika novērsta izsūtāmā bruņota pretošanās operatīvajai grupai. Tajā momentā, kad viņš izrāva “Parabellum” sistēmas pistoli, biedrs Rumpis ar noteiktu rīcību viņu atbruņoja, nedodot iespēju lietot ieroci.

Vairākos apriņķos Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuri izpildīja uzdevumu sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, pēc savas personīgās iniciatīvas uz ceļiem un apdzīvotajās vietās aizturēja aizdomīgās personas, kuras, kā to noskaidroja pārbaudes, bija izvairījušās no izsūtīšanas. Tā, piemēram, Cēsu apriņķa milicijas darbinieki izsūtīšanas operācijas dienās aizturēja pavisam 12 izbēgušas ģimenes - 39 cilvēkus, kā arī 31 vieninieku, Valmieras apriņķi aizturētas 2 ģimenes, no tām viena bija aizbēgusi no Rīgas apriņķa, un 2 vieninieki utt.

Mēs Valsts drošības ministrijai sniedzām arī lielu palīdzību autotransporta mobilizēšanai operācijas vajadzībām.

Rīgas pilsētā ar Iekšlietu ministrijas Valsts autoinspekcijas palīdzību tika mobilizētas 700 automašīnas un 7 apriņķos - 566 automašīnas, bet pavisam 1266.

Mobilizēšana tika veikta ar ieganstu, ka ir nepieciešams steidzami transportēt valdības kravas pavasara sējas kampaņai, un tika izpildīta organizēti un Valsts drošības ministrijas noteiktajos termiņos. Jāatzīmē, ka vairākos apriņķos, kur Valsts drošības ministrijas apriņķu daļu vadība, acīmredzot konspirācijas nolūkos, Iekšlietu ministrijas Valsts autoinspekcijas pakalpojumus neizmantoja un mobilizēšanu veica tieši ar padomju un partijas orgānu palīdzību, mobilizēšanas plāni netika izpildīti. kas iespaidoja izsūtāmo savlaicīgu izvešanu.

Operācijas laikā apstiprinājās mūsu rīcībā esošās ziņas, ka iedzīvotāji jau iepriekš zināja par gaidāmo izsūtīšanu. Pasākuma atklāšanu varēja radīt tas, ka Valsts drošības ministrija savus operatīvos darbiniekus un Valsts drošības ministrijas karaspēku izsūtīja jau 7-10 dienas pirms operācijas, nenodrošinot viņu pilnīgu izolāciju no iedzīvotājiem.

Uz vietām nosūtītie kareivji un darbinieki brīvi staigāja pa viensētām un apdzīvotajām vietām, kas, bez šaubām, varēja izraisīt piesardzību un aizdomas.

Tā, piemēram, Bauskas apriņķī pēc Valsts drošības ministrijas operatīvās grupas ierašanās sāka izplatīties baumas par bijušo šucmaņu un aizsargu gaidāmo izsūtīšanu uz Sibīriju, bet Bauskas pilsētā mūsu darbinieki izņēma vairākas skrejlapas, kurās ar roku bija rakstīti šādi vārdi: “Nāvi boļševikiem un viņu rokaspuišiem! Sitiet krievus, lai neviens no viņiem Bauskā nepaliktu dzīvs! Gudža (bandītu grupas vadītājs) atrodas Bauskā un vadīs uzbrukumu.” Paraksts: “Bauskas komiteja”.

Ilūkstes, Rēzeknes, Ludzas un citos apriņķos vairākas dienas pirms operācijas bija novērojams, ka daļa iedzīvotāju pastiprināti iepērk sāli, sērkociņus, velteņus un produktus. Ludzā vairāki izsūtāmie operatīvās grupas sagaidīja jau apģērbušies un sakravājušies.

Pamatojoties uz mūsu rīcībā esošajiem faktiem, var domāt, ka par gaidāmo operāciju iedzīvotājus, iespējams, brīdināja arī daži Valsts drošības ministrijas darbinieki. Tā, piemēram, 2 nedēļas pirms operācijas pie Daugavpils apriņķa Līksnas pagasta Veikulēnu sādžā dzīvojošā kulaka Donata Rubina no Rīgas atbrauca viņa radinieks - Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieks vecākais leitnanta Rubins. Pēc tam kulaks Rubins izpārdeva savu mantu un 10 dienas pirms operācijas no sādžas aizbēga.

Tā paša pagasta Lielo Mukānu sādžā dzīvoja kulaks, bijušais aizsargu apakšvienības komandieris Ludvigs Mukāns, pie kura bieži ciemos atbrauca Valsts drošības ministrijas Daugavpils apriņķa daļas darbinieks Garkuļs. Pirms operācijas kulaks Mukāns aizbēga.

Tādu faktu, kad izsūtīšanai paredzētie jau pirms operācijas savu mantu aizveda vai likvidēja, bet paši aizbēga, visos republikas apriņķos ir ļoti daudz.

Daudzās saimniecībās mājās bija palikuši tikai vecīši, sievietes un bērni, bet ievērojama daļa darbaspējīgo vīriešu bija aizbēgusi jau pirms operācijas. Tā, piemēram, Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30% no izsūtīšanai paredzētā darbaspējīgo vīriešu skaita. Valkas apriņķī no ešelonā Nr.97 327 iekrautajiem izsūtāmajiem vīrieši bija tikai 26%, no kuriem 40% bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzas pilsētā aizbēga 20 no izsūtīšanai paredzētajām ģimenēm un daudz vieninieku - jauniešu.

Tas noveda pie tā, ka operācija būtiski ievilkās. Tikai 4 ešelonus bija iespējams nosūtīt diennakts laikā kopš operācijas sākuma. Pārējie 28 ešeloni nostāvēja no 2 līdz 4 diennaktīm, jo Valsts drošības ministrija, nesavākusi noteikto “limitu” pēc galvenajiem sarakstiem, bija spiesta turpināt operāciju pēc rezerves sarakstiem un nodarboties ar aizbēgušo meklēšanu.

Par operācijas nepietiekamo sagatavotību liecina arī vairāki fakti par sarakstos minētajām “mirušajām dvēselēm”. Tā, piemēram, Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta sarakstā kā pret padomju varu noskaņotais kulaks bija iekļauts Andrejs Veceļs. Operācijas laikā noskaidrojās, ka Veceļs nomiris jau 1928.gadā. Daugavpilī kā kulaku vajadzēja izsūtīt Labunski, kurš jau 1948.gadā bija notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem.

Ludzā, Rēzeknē un citās pilsētās vairākos gadījumos pēc norādītajām adresēm meklētās personas nekad nebija dzīvojušas vai jau pirms vairākiem gadiem bija aizbraukušas uz citiem apriņķiem un rajoniem. Rīgā no 406 adresēm, kuras bija iedotas mūsu operatīvajām grupām, 25 izrādījās nepareizas - un norādītās ģimenes tur nekad nebija dzīvojušas.

Sarakstos bija ierakstītas arī tādas personas, kuras nebija pakļautas izsūtīšanai. Tā, piemēram, operatīvā grupa, kas Kalupes pagastā ieradās izsūtīšanai paredzētās pilsones I.Ivanovas mājā, tur sastapa viņas dēlu, Padomju armijas virsnieku majora dienesta pakāpē. Izrādījās, ka vēl 3 pilsones Ivanovas dēli dien Padomju armijā.

Naujenes pagastā sarakstā bija iekļauts D.Krūmiņš, Tēvijas kara dalībnieks, kuram ir valdības apbalvojumi.

Vairākos gadījumos kulaku ģimeņu sarakstos bija ierakstīti strādājošie kalpi.

Bija arī gadījumi, kad izsūtīja sievietes - daudzbērnu mātes, kurām bija valdības apbalvojumi, un Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības biedrus.

Vairākos gadījumos mūsu iekraušanas punktu priekšnieki ar Valsts drošības ministrijas iekraušanas komandantu un partijas apriņķu komiteju sekretāru palīdzību pārbaudīja saņemtos iesniegumus par nepareizu izsūtīšanu un panāca to personu atbrīvošanu, kuras bija paņemtas kļūdas dēļ. Taču vairumā gadījumu Valsts drošības ministrijas komandanti pret tādiem iesniegumiem izturējās formāli un tos noraidīja bez pārbaudes, galvenokārt tikai izrādot interesi par “limita” izpildīšanu.

Pārpratumus un nesaprašanos ar Valsts drošības ministrijas darbiniekiem radīja arī nekārtīgi sastādītie izsūtāmo ģimeņu saraksti ar neskaidriem uzvārdiem, bez vecuma, dzīvesvietas norādes utt., pēc kuriem pieņemšanu nevarēja izdarīt, uz ko tomēr pastāvēja Valsts drošības ministrijas pārstāvji.

Ne vienmēr izsūtāmajiem bija iespēja savākt un paņemt līdzi viņiem atļauto bagāžu, jo Valsts drošības ministrija sagatavošanās laiku bija noteikusi vienu stundu, kura uz vietām patvaļīgi tika saīsināta līdz 45 minūtēm, bet dažas operatīvās grupas to samazināja pat līdz 15 minūtēm. Tādēļ vairākos gadījumos ešelonu un iekraušanas punktu priekšnieki bija spiesti atteikties no to cilvēku pieņemšanas, kuri bija izvesti bez pietiekama apģērba, gultas piederumiem un produktiem, un pieprasīt atļautās bagāžas atgādāšanu. Taču Valsts drošības ministrijas darbinieku formālās izturēšanās dēļ ne vienmēr to izdevās panākt.

Vairākos apriņķos Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu vadības un Valsts drošības ministrijas starpā radās pārpratumi, kas ietekmēja operācijas saskaņoto gaitu un kuru iemesls bija tas, ka valsts drošības orgāni, veicot operācijas sagatavošanu, slēpa no Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu vadības savus pasākumus, to vidū savus aprēķinus par mūsu orgānu personālsastāvu. Tas noveda pie tā, ka, sākot operāciju, viņi, atsevišķos gadījumos izdarot spiedienu uz Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem ar partijas apriņķu komiteju palīdzību (Gulbenes, Ventspils u.c. apriņķi), pieprasīja, lai viņu rīcībā nodotu gandrīz visu Iekšlietu ministrijas personālsastāvu, nerēķinoties ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu plāniem sabiedriskās kārtības nodrošināšanā un iekraušanas punktu darbā.

Ilūkstes apriņķi Valsts drošības ministrijas apriņķa daļa bez Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas priekšnieka atļaujas iekļāva operācijā vienīgo Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas automašīnu [..].

Vairākos apriņķos, neraugoties uz pastāvošo norunu, ka milicijas iecirkņu pilnvarotie pagastos operācijai netiks piesaistīti, jo viņiem bija uzdota sabiedriskās kārtības nodrošināšana, Valsts drošības ministrijas darbinieki viņus tomēr patvaļīgi izmantoja izsūtāmo konvojēšanai. Tas noveda pie tā, ka vairākos pagastos operācijas dienās nebija neviena mūsu darbinieka.

Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšnieku darbu un savlaicīgas informācijas saņemšanu par stāvokli apriņķī un iekraušanas punktos ārkārtīgi apgrūtināja tas, ka pēc PSRS valsts drošības ministra vietnieka ģenerālleitnanta biedra Ogoļcova rīkojuma visi Iekšlietu ministrijas telefoni apriņķos tika atslēgti un Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšnieku telefona sarunas bija ierobežotas.

Šī cēloņa dēļ mēs nevarējām savlaicīgi saņemt informāciju par iekraušanas punktu darbu un laikus šo darbu normalizēt.

Šajā jautājumā Valsts drošības ministrijas darbinieku patvaļa dažos apriņķos ieguva izkropļotas formas. Tā, piemēram, Ogres apriņķī visi Iekšlietu ministrijas apriņķa daļas telefoni bija pilnīgi atslēgti 2 diennaktis, pat sarunām ar Valsts drošības ministrijas apriņķa daļu un partijas apriņķa komiteju. Daugavpils apriņķī biju atslēgti pilsētas un apriņķa milicijas priekšnieku, cietuma priekšnieka un Iekšlietu ministrijas karaspēka garnizona priekšnieka telefoni [..]. Aizputes un citos apriņķos Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem sarunas apriņķa iekšienē bija atļautas, taču sarunas ar ministriju divas diennaktis bija aizliegtas.

Pēc mūsu izsaukumiem no Rīgas vairākos apriņķos savienoja nevis ar Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu priekšniekiem, bet gan ar Valsts drošības ministrijas apriņķu daļām vai partijas apriņķu komitejām.

Mūsu vairākkārtējie lūgumi šajā sakarā Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas vadībai un ģenerālleitnantam biedram Ogoļcovam stāvokli neizmainīja, un tikai 26.marta vakarā sakari ar vairumu Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu tika atjaunoti.

Tāds stāvoklis radīja zināmu nervozitāti Iekšlietu ministrijas apriņķu daļu darbu un attiecībās ar Valsts drošības ministrijas vietējiem orgāniem.

Neraugoties uz to, ka iepriekšminēto cēloņu dēļ vairuma ešelonu iekraušana aizkavējās par divām un vairāk diennaktīm, visā šajā laikā nevienā iekraušanas punktā un ešelonā nekādu starpgadījumu un incidentu nebija.

[..]

Sakarā ar izsūtīšanu iedzīvotāju vidū sāka izplatīties dažādas provokatoriskas, pretpadomju baumas. Tā, piemēram, Rēzeknes apriņķī izplatās baumas, ka tas ir tikai sākums, jo no Latvijas esot jāizved 70% latviešu, bet viņu vietā uz Latviju pārvietošot iedzīvotājus no citām republikām.

Visās vietās izsūtīšanu, atsaucoties uz izsūtīšanu 1941.gadā, saista ar it kā iespējamo karu tuvākajā nākotnē.

Pilsētās izplatās arī baumas, ka galvenokārt izsūta vecīšus, vecenītes un bezdarbniekus.

Daugavpils apriņķī vairākos pagastos tūdaļ pēc operācijas sākās masveidīga iesniegumu iesniegšana par iestāšanos kolhozos.

[..]

Mūsu darbinieki iekraušanos punktos saņēma vairākus izsūtāmo iesniegumus par atsevišķu Valsts drošības ministrijas darbinieku un kareivju marodierismu, veicot arestēšanu.

Tā, piemēram:

Talsu apriņķī Stendes stacijā no izsūtāmās tika saņemts iesniegums par to, ka viņai no mašīnas nozagts maiss ar produktiem.

Veicot pasākumus, mūsu darbinieki noskaidroja, ka maisu nozaguši divi Valsts drošības ministrijas kareivji un mašīnas šoferis [..].

Jelgavas stacijā tika saņemts iesniegums par to, ka Valsts drošības ministrijas darbinieki, kas veica arestus izsūtīšanai, no viena pilsoņa paņēmuši 400 rubļu, bet vienai pilsonei atņēmuši pulksteni [..].

Jēkabpils apriņķī, Daugavas stacijā, pēc iesēšanās vilcienā pilsonis J.Bērziņš atklāja, ka no 2 maisiem viņam nozagts apģērbs, kura vietā maisi piebāzti ar kūtsmēsliem. Kā tika noskaidrots, Valsts drošības ministrijas darbinieku un kareivju operatīvā grupa pēc pilsoņa Bērziņa aresta izsūtīšanai nogādāja viņu savākšanas punktā, bet ar viņa mantām aizbrauca uz citu viensētu un šajā laikā arī izdarīja mantu zādzību.

[..]

Visos iekraušanas punktos ešelonu sastāvi tika padoti savlaicīgi, iekārtoti un labā stāvoklī, izņemot 5 ešelonus (Nr. Nr.97332, 97334, 97342, 97348 un 97351), kuros vispār nebija katram vagonam paredzēto spaiņu. Pirmais ešelons Nr.97329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25.martā pulksten 15 un 47 minūtēs, pēdējais - Nr.97340 no Jelgavas - 28.martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildvilciens - 33.ešelons (Nr.97383) no Rēzeknes - 30.martā pulksten 10 un 08 minūtēs.

Pavisam 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes, kopskaitā 41 862 cilvēki, t.sk. -11 529 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni. Jāpiezīmē, ka šie skaitļi nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu sarakstu sastādīšanas pirms pašas ešelonu nosūtīšanas Valsts drošības ministrijas darbinieki noņēma nepamatoti izsūtīšanai paredzētos, kā arī iekrāva no jauna atvestos un šīs izmaiņas ne vienmēr paspēja izlabot vagonu sarakstos.

Latvijas PSR iekšlietu ministrs
A.Eglītis

Avots: Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1991: Dokumentu krājums. Red. E.Pelkaus. Rīga: Nordik, 1991. 590 lpp.>Nr.146, 283.-290.lpp.

Publicēts arī: Riekstiņš, J. Par 1949.gada 25.marta genocīda akciju. Latvijas Vēstnesis. 1999., 25.martā.

Ievietots: 10.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

Glabāšanas vieta:  Krievijas Federācijas Valsts arhīvs, 9479.f., 1.apr., 475.l., 143.-153.lp. Oriģināls. http://www.historia.lv/dokumenti

***

1949.gadā ar Sarkanā Karoga ordeni par deportāciju sekmīgu izpildi apbalvoti šādi LPSR iekšlietu un valsts drošības ministrijas darbinieki:

1. pulkvedis Vasiļjevs Vladimirs Vasīlija d. (1902.g.), valsts drošības ministrijas darbinieks;
2. pulkvedis Vēvers Jānis Jāņa d.(1899.g.), valsts drošības ministra vietnieks operatīvajā darbā;
3. majors Zujāns Ivans Donāta d. (1910.g.), VDM 2N daļas (cīņa pret nacionālajiem partizāņiem) priekšnieks;
4. pulkvedis Kozins Viktors Nikolaja d. (1909.g.), VDM 2.daļas (pretizlūkošana) priekšnieks;
5. milicijas 3.ranga komisārs Košeļevs Aleksejs Alekseja d. (1906.g.), iekšlietu ministra vietnieks;
6. kapteinis Larjutins Mihails Pāvela d. (dz.gads nav zināms), VDM Kuldīgas apriņmķa nodaļas priekšnieks;
7. ģenerālmajors Noviks Alfons Andreja d. (1908.g.), valsts drošības ministrs;
8. milicijas pulkvedis Platais Nikolajs Kārļa d., iekšlietu sistēmas atbildīgs darbinieks;
9. kapteinis Reinholds Pēteris Jāzepa d. (1910.g.), VDM Madonas apriņķa nodaļas priekšnieks;
10. kapteinis Tutins Vincs Antona d. (1914.g.), bijis VDM Valmieras apriņķa daļas priekšnieks, vēlāk VDM 2N daļas priekšnieka vietnieks;
11. kapteinis Šalms Jēkabs Miķeļa d. (dz.gads nav zināms), VDM Aizputes apriņķa daļas priekšnieks;
12. pulkvedis Širinskis Fjodors Zaharija d. (dz.gads nav zināms), strādājis VDM struktūrā Madonas apriņķī;
13. ģenerālmajors Eglītis Augusts Pētera d. (1896.g.), iekšlietu ministrs;
14. apakšpulkvedis Jaunpetrovičs Kārlis Ivana d. (1902.g.), VDM Liepājas daļas priekšnieks.

Kopumā par operāciju visā PSRS piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. “Pravdā” publicētais saraksts papildināts ar virsnieku dzimšanas gadiem un ieņemamo amatu akcijas laikā.

Drīz pēc deportāciju laikā veiktajiem varoņdarbiem visi apbalvotie tikuši paaugstināti amatā. Tagad šie cilvēki ir miruši.

NB! Ne mazāk kā 34% no 1941.gadā deportēto kopskaita un 12% no 1949.gadā deportētajiem izsūtījumā gājuši bojā.