Latvijas Republikas karoga uzvilkšana krievu okupētās LPSR galvaspilsētas centrā

1963. gada 5. decembrī, agrā rītā 22 gadus vecais Rīgas Aviācijas institūta pirmā kursa students Bruno Javoišs uzkāpa ap 100 metru augstajā Rīgas radiotornī un izkāra tajā piecus metrus garu un trīs metrus platu pašdarinātu Latvijas karogu.

PSRS apstākļos tāds pretpadomju solis pārdrošnieka notveršanas gadījumā nozīmēja drošu ieslodzījumu lēģeros uz vairākiem gadiem.

Javoiša solis bija divtik izaicinošs, jo karogs tika izkārts līdzās milicijas pārvaldei, turklāt vēl "padomju konstitūcijas" gadadienā.

Čekisti Javoišu lejā jau gaidīja. Vēlāk čekā izmeklētājs Kaķītis smīkņājis — vai tad nezinājis, ka tornim ir signalizācija. Bruno vaktēja desmit vai pat 15 vīri. Galīgi sadauzītu, asinīm tekot pa degunu, muti, pat ausīm, viņu aizvilka uz milicijas pārvaldi. Ieradās divi vīri ādas jakās un pārmeta, ko viņi ar aizturēto izdarījuši.

„Es domāju, vai, kādi labi onkuļi, nu vairs nesitīs,” nosmejas Bruno. Lai arī viņš neatklāja neko par sevi, čekisti paši visu noskaidroja, gan adresi, gan augstskolu — laikmetā bez datoriem.  Tiesāja par pretpadomju propagandu un auksto ieroci — Bruno bija „bruņojies” ar nazi. Līdzņemto granātu viņš tomēr karogam nepiestiprināja, kā iesākumā bija domājis apgrūtināt čekas darbu. Pirms kāpt tornī, puisi pamanīja vīrs ādas mētelī, iedams pāri kanāla tiltam. Bruno paķēra pie sētas pieslieto slotu un nospēlēja sētnieka lomu. Tomēr krūmos noslēpto mēteli un granātu vairs neiedrošinājās aiztikt. 

Karogs tornī turpināja plīvot visu dienu, jo nevarēja tik viegli atrast speciālistu, kurš to noņemtu. Pārdrošajam puisim tika piespriesti septiņi gadi Mordovijas soda nometnēs.

Pavadījis Mordovijas lēģeros visus piespriestos septiņus gadus, iepazinis izcilus vīrus, Latvijas brīvības cīnītājus Gunāru Astru, Juri Ziemeli un citus, Javoišs atgriezās mājās. Čekisti uzmanīja, tikai Dabas muzeja direktors Vilis Krūmiņš, bijušais Sarkanās armijas karotājs, nebaidījās pieņemt „politisko” darbā par šoferi. 

Biogrāfijas dēļ nepiepildāms bija sapnis iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, bet lādzīga kundze no dekanāta ieteica mēģināt Tartu universitātē. Bruno izstudēja mākslas vēsturi, apprecēja igaunieti, izaudzinājis trīs bērnus, nu jau abi kopā 35 gadus. Lietuviešu valodu zinājis jau jaunībā, lēģerī iemācījies igauņu — un noderēja. Tā arī Igaunija kļuvusi par viņa mājvietu, strādājis mākslas kombinātā, neatkarības laikos strādājis par vēstures skolotāju, kopš 2008. gada ir pastnieks. 

Javoiša kunga veikums novērtēts ar Triju zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi. 

Tiesa, stāstā par šo patriotu ir arī traģikomiska nots — 2009. gadā īsi pirms 16. marta viņu neielaida Latvijā pašu valsts robežsargi. Kā nevēlamu personu, iekļautu melnajā sarakstā...

Tikai tāpēc, ka Javoišs nav slēpis savu nacionālo stāju, tas nekas, ka nav ne krimināli, ne administratīvi soda, ja vien pie grēkiem nepieskaita pretpadomju propagandu. Iebraukšanu liedza arī diviem ceļabiedriem igauņiem.

„Bijām vienā listē ar Latvijas niknākajiem nīdējiem. Tas mazliet sāp,” pēc tam noteica Bruno. 

Pēc šī gadījuma jebkuram latvietim skaidrs, kāpēc "čekas maisi" Latvijā ilgi netika atvērti,- gan valsts pārvaldē, gan drošības struktūrās joprojām strādā kādreizējie okupācijas varas kolaboranti.