Helsinku deklarācija

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija jeb EDSO (no 1973. līdz 1995. g. — Eiropas Drošības un sadarbības apspriede, EDSA) ir pasaulē lielākā reģionālā starpvaldību organizācija drošības jomā (57 dalībvalstis).

Organizācija bija radīta aukstā kara laikā kā Rietumu un Austrumu dialoga forums, aptverot Ziemeļamerikas un Eiropas valstis. Baltijas valstis tobrīd bija okupējusi PSRS, taču šo valstu pārstāvjiem izdevās panākt, ka ASV savā nostājā saglabāja Baltijas okupācijas nelikumības atzīšanu.

Organizācijas izveidi var sadalīt 4 etapos:

• Eiropas Drošības un sadarbības apspriede (1973. gada jūlijs)
• Helsinku Deklarācija (1975. gada 30. jūlijs - 1. augusts)
• Parīzes Harta (1990. gada 21. novembris)
• Eiropas Drošības un Sadarbības organizācija (1995. gada 1. janvāris)

Latvija:

• Eiropas Drošības un Sadarbības organizācijai pievienojās 1991. gada 10. saptembrī
• parakstīja Helsinku Deklarāciju 1991. gada 14. oktobrī
• parakstīja Parīzes Hartu 1991. gada 6. decembrī

Kā būtiskākais organizācijas dalībvalstu saistošais dokuments tiek uzskatīts 1975.g. Helsinku deklarācija.

1975. gada 1. augustā tika parakstīta vienošanās starp komunistiskā bloka valstīm un civilizēto pasauli par principiem Eiropas drošības nodrošināšanai.

Deklarācijā puses vienojās par 10 punktiem (angliski):

• Sovereign equality, respect for the rights inherent in sovereignty
• Refraining from the threat or use of force
• Inviolability of frontiers
• Territorial integrity of States
• Peaceful settlement of disputes
• Non-intervention in internal affairs
• Respect for human rights and fundamental freedoms, including the freedom of thought, conscience, religion or belief
• Equal rights and self-determination of peoples
• Co-operation among States
• Fulfillment in good faith of obligations under international law

***

No U. Gravas atmiņām par 1973.g.

Uz Helsinku nolīguma sagatavošanas konferenci 1973. gada vasarā ieradās Eiropas, ASV un Kanādas ārlietu ministri. Pasaules baltiešu apvienība nolēma sūtīt savu delegāciju, lai Helsinkos klātienē iepazīstinātu oficiālās delegācijas ar saviem argumentiem, kādēļ šī konference nav tiesīga apstiprināt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā uz mūžīgiem laikiem, — konferences uzdevums ir nodrošināt brīvības un neatkarības atjaunošanu Baltijā.

Delegācijā bija baltieši no Eiropas, ASV un Kanādas. Katra tautība rūpīgi sagatavoja savu ārpolitikas memorandu. PBLA memoranda galvenais autors bija starptautisko tiesību profesors Dītrihs Lēbers no Vācijas; viņam palīdzēja neatkarīgās Latvijas laika senators Augusts Rumpēteris un ministrs Alfrēds Bērziņš, kā arī jurists Juris Padegs. Memorandā 20 lappusēs bija iztirzāti gan juridiskie, gan politiskie aspekti, kam pievienoti viedokli papildinošie dokumenti uz 57 lappusēm.

Šos dokumentus Helsinkos izdevās personīgi nodot gandrīz visām Rietumvalstu delegācijām. Daudzas valstis tos pieņēma ar sapratni, sevišķi atmiņā palikusi Īrijas delegācijas labvēlība, toties mulsināja ASV delegātu frivolā pieeja — tās pārstāvis gan apliecināja, ka Helsinku nolīgums jau nemainīs Amerikas ilggadējo Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku, bet arī atjokoja, ka Helsinku dokuments nav nozīmīgs savas sliktās gramatikas dēļ, proti, nolīgums paredzot «neuzbrukt robežām», un vai tad baltiešiem būtu jāuztraucas, ja krievi sistu ar lāpstām vai kādiem ieročiem pa apzīmētajām robežlīnijām, kā vienīgi varot tulkot nolīguma paviršo tekstu.

Savus iecerētos uzdevumus baltieši jau bija gandrīz paveikuši, kad notika kāds nejaušs atgadījums, kas, pateicoties Padomju Savienības jūtīgumam pret savu kara laupījumu Baltijas valstīs, baltiešu jautājumu pacēla starptautiskās preses līmenī, ieinteresējot Helsinkos sabraukušos 800 ārzemju žurnālistus.

Tā kā visu savu mūžu esmu darbojies mediju jomā, man 1973. gada Helsinku konferencē bija arī preses akreditācija. Akreditētie žurnālisti tika aicināti arī uz dažādiem sarīkojumiem, un es saņēmu ielūgumu uz pieņemšanu Austrumvācijas vēstniecībā. Piespraudis pie krūtīm toreiz trimdā populāro Jumja zīmi, kas sevī slēpa apgrieztos burtus LL (Latviju latviešiem; latviešus Latvijai), devos uz pieņemšanu.

Kad ierados, biju pārsteigts, ka pieņemšanā piedalās arī visi uz konferenci atbraukušie ārlietu ministri. Tur sastapu arī Vatikāna ārlietu pārstāvi toreizējo monsiņjoru Kasaroli (Cassaroli), kurš laipni stāstīja, ka baznīca vienmēr lūdzot Dievu par brīvību zaudējušām baltiešu tautām, un mudināja nepārtraukt ticēt, ka tās reiz savu brīvību atgūs. Piegāju arī pie Lielbritānijas pārstāvja sera Daglasa Hjūma un jautāju, kādēļ visu Eiropas zemju konferencē nav atrodamas Baltijas valstis.

«Par to labāk prasiet biedram Gromiko,» izvairoties no sarunas, atbildēja dižciltīgais ministrs un norādīja uz telpā tikko ienākušo Padomju Savienības ārlietu ministru.

Piegāju pie viņa un uzrunāju angļu valodā:

--«Igauņi, latvieši un lietuvieši nekad nav atteikušies no savas brīvības un tiesībām pašiem noteikt savu likteni, un arī šāda konference viņiem šādas tiesības atņemt nevar.»

 — «Man to nevajag,» atcirta Andrejs Gromiko un izmisīgi ar acīm meklēja savus ne pārāk uzmanīgos miesassargus.

Pēkšņi tādi uzradās veseli trīs un aplenca Gromiko, bet es apjukuma brīdī vienkārši telpas atstāju un turpat uz ielas apturēju braucošu autobusu un atgriezos Helsinku viesnīcā.

Ar to incidents varēja beigties, un neviens īpašu uzmanību baltiešu jautājumam nebūtu veltījis, taču padomju pārstāvji tūlīt iesniedza protestu somu valdībai, kura bija spiesta sasaukt nakts sēdi un lemt, ka baltiešu delegācija jāapcietina. Tā arī, saulei austot, Somijas policija visus deviņus baltiešu delegācijas locekļus viesnīcā uzmodināja un apcietināja. Žurnālisti sāka pētīt baumas, ka pazudusi baltiešu delegācija, un kā kriminālstāsti parādījās pirmie raksti ne vien par pazudušiem baltiešiem, bet arī par apdraudētām Baltijas valstu tiesībām.

Policijā mums nekādu apsūdzību neuzrādīja, un baltiešus drīkstēja apmeklēt arī ASV, Kanādas, Zviedrijas un Lielbritānijas vēstniecības pārstāvji, jo apcietinātajiem bija šo savu mītnes zemju pavalstniecības.

Pirms apcietināšanas bijām izsūtījuši ielūgumus uz mūsu preses konferenci Intercontinental viesnīcas sēžu zālē, kam bija dots Baltijas vārds. Vēlāk noskaidrojām, ka brīdī, kad žurnālisti ieradās uz izsludināto preses konferenci, tā bija pārvērsta par krogus telpu un pie kokteiļu galdiņiem katrā brīvā vietā sēdējuši Somijas policisti privātās drēbēs — viņi malkojuši dzērienus un teikuši, ka par preses konferenci neko nezinot.

Tiklīdz Helsinkos sapulcējušies 800 žurnālisti sāka izrādīt arvien lielāku interesi par pazudušajiem baltiešiem, Somija vēlējās nodrošināt, lai pie mums neviens netiek klāt. Visizolētākā vieta, uz kurieni mūs pārveda, bija tukšais cietums Espo pilsētiņā. Tukšs tādēļ, ka somi tur agrāk turēja uz nāvi notiesātos, bet pēc nāvessoda atcelšanas tur iemītnieku vairs nebija. Pēc senām tradīcijām, mums atņēma kaklasaites, siksnas un kurpju auklas, un tikām izvietoti atsevišķās kamerās, kurās bija vien cementa lāviņa un caurums grīdā.

Bija arī aizkustinoši momenti. Kad tikām izsēdināti no cietumnieku «melnās bertas», somu policisti nostājās ierindā, un pēc salutēšanas vecākais virsnieks paziņoja, ka viņiem jāpilda savs uzdevums, bet viņi izsaka mums cieņu par mūsu rīcību savu tautu labā, jo mūsu vietā būtu darījuši to pašu.

Tāpat jāpiemin uzraugu ierašanās manā kamerā nakts vidū, lai paziņotu, ka ar mani pa telefonu grib runāt ASV ārlietu ministrs Viljams Rodžers. Saruna bija īsa: ASV panākusi, ka Somijas valdība piekritusi atbrīvot tos baltiešus, kuriem ir arī ASV pavalstniecība.

«Paldies, bet nē,» atbildēju, «jo mēs kopā šeit ienācam un kopā iziesim.»

Tā kā nekādu īstu apsūdzību pret baltiešu darbību somi nesaskatīja, drīz arī mūsu ieslodzījums beidzās. Varējām brīvi rīkoties, bet tagad katram baltiešu delegācijas loceklim visu laiku sekoja somu slepenpolicisti. Vienu brīdi mums pat atsūtīja zīmīti:

«Sekojam Jums nevis tāpēc, lai Jūs traucētu, bet lai pasargātu no padomju aģentiem.»

Pasaules baltiešu apvienības delegācijas apcietināšana Helsinkos 1973. gadā mobilizēja baltiešu sabiedrību un mūsu politisko aktivitāti. Brīvprātīgi ieplūda lielas ziedojumu summas Latvijas brīvības fondam, lai dotu iespēju piedalīties jebkurā sanāksmē, kurā varētu izšķirties Latvijas un pārējo Baltijas valstu likteņi. Tā pēc diviem gadiem, kad 1975. gadā notika Helsinku nolīguma parakstīšana valsts prezidentu līmenī, baltieši bija īpaši labi sagatavojušies..."

1975.g.

"...Lielas cerības likām uz ASV valdību un latviešu centienu atbalstītāju prezidentu Džeraldu Fordu. Toreiz dienas presē lasījām arī vēlāk atmiņu grāmatās apstiprināto faktu, ka Baltajā namā notikusi liela cīņa starp prezidentu Dž. Fordu un Valsts sekretāru (faktiski ASV ārlietu ministru) Henriju Kisindžeru par to, ko nozīmē Helsinku nolīgums baltiešu jautājumā.

Tā šādā saspringtā brīdī prezidents Dž. Fords dienu pirms izlidošanas uz Helsinku konferenci Baltā nama kabineta zālē sasauca ASV etnisko organizāciju vadītājus, viņu vidū — arī mani kā toreizējo Pasaules baltiešu apvienības prezidentu. Kad apsēdāmies pie galda, ievērojām, ka apspriedē piedalīsies arī H. Kisindžers, abu partiju frakciju un ārlietu komisiju vadītāji. Prezidents Dž. Fords paziņoja, ka ASV Helsinku nolīgumu parakstīs, jo tas var veicināt gan mieru, gan cilvēktiesību ievērošanu.

Bet tad nāca vēsturiskais paziņojums, pie kā baltiešu centrālās organizācijas bija mērķtiecīgi strādājušas visu savu pastāvēšanas laiku. 1975. gada 25. jūlijā prezidents Dž. Fords Baltajā namā nolasīja šos vārdus:

«Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un to nedarām arī tagad. Šo mūsu oficiālo neatzīšanas politiku nemaina Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes rezultāti. Principu deklarācijā par teritoriālo integritāti ir iekļauts pants, ka neviena okupācija vai teritorijas iegūšana pretrunā ar starptautiskiem likumiem netiks atzīta par likumīgu.»

Pēc šā paziņojuma trimdas baltiešu centrālās organizācijas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados centās panākt, lai šai Helsinku robežu neaizskaramības panta interpretācijai, ko paudusi ASV valdība, gadu gaitā pievienotos arī gandrīz visas pārējās Rietumeiropas valstis. Baltiešu viedoklis, ka Helsinku nolīgums nespēj grozīt juridisko pamatjēdzienu un nelikumīgi iegūtu teritoriju nevar padarīt par likumīgu kāda starptautiska vienošanās, uzvarēja un panāca Eiropas valstu vairākuma pievienošanos. Par to valstis paziņoja gan parlamentu rezolūcijās, gan prezidentu vai ārlietu runās...."