Lēmums par piespiedu kolektivizācijas uzsākšanu PSRS okupētajās Baltijas valstīs

Kolektivizācija PSRS tika realizēta  piespiedu kārtā: teorētiski atsevišķu zemnieku saimniecību apvienošanās kolektīvajās saimniecībās bija "brīvprātīga", taču tos zemniekus, kas neiesaistijās kolektivizācijā, agri vai vēlu skāra represijas (tos klasificēja kā kulakus, apcietināja vai deportēja). 

Bez tam valsts individuālās saimniecības aplika ar nesamērīgi augstiem nodokļiem - nespējot tos samaksāt, zemniekiem nācās vai nu pamest mājas un pārcelties uz pilsētām, rodot darbu industrializācijas procesā radītajos rūpniecības uzņēmumos, vai stāties kolektīvajos lauksaimniecības uzņēmumos.

***

Latvijā kolhozus sāka veidot jau 1941. gadā, bet ar pilnu spēku kolektivizācija sākās pēc Otrā pasaules kara. 

LPSR kolhozu dibināšana sākās 1946. gadā, kad pirmo kolhozu "Nākotne" nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā 11 trūcīgie zemnieki. Drīz radās vēl 3 kolhozi: "Dzirkstele" Daugavpils apriņķī un "Uzvara" Valkas apriņķī.

Pēc 1949. gada 25. marta deportācijas zemnieki sāka masveidā stāties kolhozos, un 1950. gadā kolektivizācija praktiski bija pabeigta (bija kolektivizēti 96,5% zemnieku saimniecību un 97,3% zemnieku lietošanās esošās zemes):

• 1948. gada decembrī - 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību);
• 1949. gada jūlijā - 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību);
• 1949. gada decembrī - 4103 kolhozi (85.3 % zemnieku saimniecību);
• 1950. gada jūlijā - 4118 kolhozi (90.3 % zemnieku saimniecību);
• 1950. gada decembrī - 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību).
• 1950. gada jūnijā pieņēma lēmumu par sīko kolhozu apvienošanu.

*

Līdzīgu "kolektivizācijas" politiku no 21. gadsimta sākuma, šoreiz vairāk nekustamā īpašuma spekulantu interesēs, Latvija realizē attiecībā pret nekustamā īpašuma īpašniekiem pārsvarā Latvijas lielākajās pilsētās. Izmantojot prettiesisku nekustamā īpašuma nodokļu regulējumu, pārsvarā Pierīgā un Jūrmalā, (bet arī citās pārsvarā Krievijas pilsoņiem "interesējošās vietās") īpašniekiem tiek uzlikts ar īpašuma vērtību / īpašnieka ienākumiem nesaistīts nesamērīgi augsts nodoklis, tādējādi izspiežot pārsvarā latviešus, kuri bija šo īpašumu (pārsvarā nelielu māju ar piemājas zemi) no to dzimtas mājām uz daudzdzīvokļu īres dzīvokļiem vai pat ārzemēm. Vienlaikus NĪ spekulanti ilgstoši baudīja ne tikai teju pilnīgu neaplikšanu ar nodoķļiem no spekulāciju rezultātā gūtajiem ienākumiem, bet pat saņēma tiešas valsts šķērssubsīdijas - gan nodokļu atlaižu, gan termiņuzturēšanās atļauju veidā.