PSRS Komunistiskās partijas Centrālā komiteja pavēl nodrošināt iekšējās robežas ar Ukrainu slēgšanu, lai panāktu efektīvāku ukraiņu nomiršanu bada nāvē

Par golodomoru (ukraiņu: Голодомор - tulk.: bada nāve; fonētiskā atveidojumā - holodomors) sauc badu, ko 1932.-1933. gadā mākslīgi izraisīja padomju vara Ukrainas PSR un ukraiņu apdzīvotajā Kubaņas reģionā. Par bada upuriem kļuva vairāki miljoni cilvēku. Golodomors tiek uzskatīts par vienu no lielākajām katastrofām Ukrainas vēsturē, bezprecedenta situācija, kad miera laikā gāja bojā miljoniem ukraiņu. 

Aptuvenais genocīda upuru skaits Ukrainas PSR teritorijā tiek lēsts robežās no 2,2 miljoniem līdz 10 miljoniem.

Krievu komunisti badu kā genocīda un rusifikācijas instrumentu neizmantoja pirmo reizi, bet plānveidīgi atbrīvoja "dzīves telpu" krieviem ap boļševiku jauno galvaspilsētu - Maskavu. Tāpēc "gadījās", ka no bada pirmie pēc boļševiku apvērsuma cieta tatāri un baškīri, kuru teritorijas robežojās ap Volgu netālu no Maskavas. Otrais mākslīgā bada vilnis tika izraisīts jau blakus izmērdētajām Tatārijas un Baškīrijas zemēm- Kazahijā (1929.-31.)- arī tur bojā gāja miljoniem cilvēku un 1,5- 2 miljoni devās bēgļu gaitās uz Ķīnu (uiguri).  

Golodomora cēloņi ir viennozīmīgi. Krievijā valdošā komunistu vara badu izraisīja, lai apspiestu arvien pieaugošo nekrievu nacionālo pretestību un tiem uzspiestu "krievu komunistu" darba metodes. Vienīgā šī veida genocīda atšķirība no vēlāk, 1937. gadā PSRS uzsāktajām genocīdu operācijām bija tā, ka dokumentos netika lietots iznīcināmās tautības nosaukums (vēlāk komunistiskā partija "nekautrējoties" iznīcināšanas direktīvu nosaukumos tos lietoja ("latviešu operācija", "vācu operācija" ("О переселении немцев, проживающих в районах Поволжья". utt.). Pat nedaudz pārzinot nodarbinātības nacionālo statistiku (vairums ukraiņu bija zemnieku, kuri apstrādāja savas mantotās zemes) un pat neminot tautību, bija iespējams veikt represijas pret noteiktām tautām.

1944. gada jūnijā krievu okupantiem uzsākot operāciju "Bagrations" (vācu okupācijas spēkus nomainot ar krieviem) tika izdota jauna pavēle N 0078-22, šoreiz jau par visu ukraiņu izsūtīšanu no Ukrainas. Lai gan krievu presē šo pavēli nereti mēģina apsaukt par "nacistu viltojumu", nekas par to neliecina, savukārt fakti liecina, ka krievi izsūtīja 100% vairāk kā 10 tautas no to dzīvesvietām, kuras savulaik bija okupējusi Krievija, vēlāk PSRS. Piemēram, jau 1944. gada maijā no Ukrainas (tobrīd Krievijas PFSR) sastāvā esošās Krimas tika izsūtīti 100% pamattautības - Krimas tatāri, kā arī 100% kādreiz ar ukraiņu apdzīvoto areālu (Ziemeļkaukāzu) robežojušās tautas- čečeni, inguši, kalmiki, u.c. Jau 1937.-38. gada komunistiskās partija organizētajās nekrievu tautību genocīda operācijās, no Ukrainas bija deportētas vai iznīcinātas citas vēsturiski tur dzīvojušās tautas- grieķi, bulgāri, rumāņi, poļi, vācieši. 

Katrā ziņā, Sarkanai armijai ļoti strauji gūstot panākumus pēc 2. (Rietumu) frontes atklāšanas 1944. gada otrā pusē, ukraiņu 100% izsūtīšana vairs nebija prioritāte, tādēļ netika realizēta pilnībā. 

Līdzīgi 21. gadsimtā "mīkstā" veidā Latvijā šāda politika tiek veidota pret latviešu iedzīvotājiem: zinot, ka tie tradicionāli ir viensētās vai privātmājās dzīvojoši, pretstatā okupācijas laikā daudzdzīvokļu ēkās dzīvokļus saņēmušiem iebraucējiem, gan Rīgā gan valstī kopumā ar prettiesisku nekustamā īpašuma nodokļu politiku tiek panākta gan pamatiedzīvotāju "izspiešana" no to īpašumiem, gan politiska atbalsta panākšana "nelatviskajā" elektorātā. Metode ir ļoti vienkārša - piemēram prettiesiskā NĪN atlaides ēkām tiek paredzēts noteikt pēc platības uz 1 iedzīvotāju- sekojoši- bieži okupācijas laikā bez maksas nelielu dzīvokli ieguvušie saņem atlaides, savukārt, latvieši, kuri varbūt pat vairākās paaudzēs iekopuši privātmājas- spiesti maksāt nesamērīgi augstus NĪN, vai tās tiek izsolītas par parādiem NĪ spekulantiem.

Bada mākslīgo izraisīšanas faktu apliecina gan tobrīd pieaugušais graudu eksports no PSRS (pamatā uz Vāciju), gan 1933. gada 22. janvāra direktīva par Ukrainas PSR robežu slēgšanu, lai badā mirstošie nevarētu izbēgt no golodomoram pakļautās teritorijas.

Bads, kā efektīvs nekrievu tautu iznīcināšanas līdzeklis padomju varai nebija nekas jauns. Jau tūlīt pēc Pilsoņu kara 1921. gadā bads tika izraisīts Pievolgā, lai no nekrieviem atbrīvotu "jaunās padomju galvaspilsētas" Maskavas apakaimes, kuras vēsturiski bija Volgas bulgāru, tatāru, baškīru zemes, savukārt 1919.g.-1921.g. un 1929-1933.g.- lai atbrīvotu Ziemeļkazahstānas zemes. Arī  šajās genocīda "operācijās" katrā bojā gāja miljoniem cilvēku. Mirušo vietā gan Pievolgā, gan Ukrainā, kurās dzīvoja daudzi slāvu valodās runājošo, tika pārvietoti iedzīvotāji no krievu apdzīvotiem apgabaliem, tādējādi sekmējot šo rajonu pārkrievošanu. Kazahstānā, pēc aptuveni 22% kazahu tautības iedzīvotāju iznīcināšanas ar šo pašu "bada metodi", "neskarto stepju apgūšanai" tika pārvietoti ne tikai krievi, bet arī miljoniem citu PSRS deportēto tautu pārstāvji, kuri pat nebūdami slāvi savā starpā tāpat varēja sazināties tikai krieviski, nevis Kazahijas tautu valodās, tādējādi pārkrievojoties paši un pārkrievojot arī kazahus.

UNESCO (193) savā 2007. gada XXXIV sesijā 1. novembrī pieņēma rezolūciju "Par golodomora upuru Ukrainā piemiņas godināšanu", taču noraidīja tā definēšanu par "genocīdu" (ne bez šajā organizacijā ietekmīgās PSRS juridiskā un tradīciju mantinieces- Krievijas atbalsta).

 2008. gada martā Ukrainas parlaments kopā ar vairākām citām valstīm (tai skaitā Latviju) atzina Padomju Savienības veiktās darbības bada izraisīšanā par genocīdu.

2008. gada 23. oktobrī Eiropas parlaments pieņēma rezolūciju, kurā golodomors tika atzīts par noziegumu pret cilvēci.