"Krievu nemieri" Čečenijā. Tiek ieņemta apgabala padomes ēka

1944. gada 31. janvārī PSRS komunisti pieņēma lēmumu par 100% čečenu un ingušu deportāciju no to apdzīvotajām teritorijām, kas tika izdarīts 1944. gada 23.- 24. februārī. Deportācijās tika izvestas 493269 personas. Dažos gadījumos, kad krievu drošības spēki nespēja izpildīt pavēli savlaicīgi, čečenu tautības iedzīvotāji tika nošauti uz vietas. Piemēram, viens šāds dokumentēts gadījums notika Haibahas ciemā. Vairāk kā 700 vietējo iedzīvotāju no apkārtnes ciemiem tika sakoncentrēti šajā ciemā, taču tie pārsvarā bija veci cilvēki, sievietes un mazgadīgi bērni (turpinājās 2. Pasaules karš, vairāk kā 40,000 čečenu bija iesaukti un turpināja dienēt Sarkanajā Armijā, karojot pret Vāciju).

Aizbildinoties, ka aukstajā februāra dienā sadzītajiem cilvēkiem nepieciešama pajumte, tie tika sadzīti lielā šķūnī, kurā glabājās siens. Operācijas vadītājs, NKVD 3. ranga valsts drošības komisārs Gvišiani (Гвишиани) sadzītos cilvēkus lika ieslēgt un šķūni aizdedzināt. Cilvēkus, kuri centās izbēgt no liesmām, čekisti nošāva. Divi NKVD virsnieki, kuri protestēja pret šo vardarbību- Maļsagovs (Мальсагов) un Gromovs (Громов) tika arestēti. Viņu liecības, kā arī paša Gvišiani telegramma Berijam par to, ka "bijis spiests likvidēt ap 700 čečenus, lai izpildītu pavēli noteiktajos termiņos", kā arī vēlāk atrastas mirstīgās atliekas apliecina šī genocīda fakta patiesumu.

 Vairāk kā 150,000 čečenu gāja bojā pārvietošanas un pirmās ziemas laikā Kazahijā. Čečenijas Ingušijas autonomā republika tika likvidēta  

1957. gadā PSKP Hruščova vadībā atcēla lēmumu par čečenu izraidīšanu. Tika formāli atjaunota Čečenijas- Ingušijas APSR. Deportētie iedzīvotāji masveidā sāka atgriezties mājās, taču tās bija okupējuši krievi. Tā rezultātā radās sadursmes, kuras nereti pārauga vardarbībā. 

  1958. gada 23. augustā Groznijas "Kultūras namā" izcēlās kautiņš starp 2 čečenu tautības jauniešiem un krievu strādniekiem Stepašinu un Rjabovu, kura rezultātā Stepašins tika sadurts un nomira notikuma vietā. Informācija par noziegumu ātri izplatījās krievu kolonizatoru vidū un bēru sagatavošanas laikā bērinieki nolēma rakstīt vēstuli uz Maskavu Augstākajai padomei.  

1958. gada 26. augustā notika pašas bēres. Tajās procesijā piedalījās ap 800 cilvēku, taču pilsētas centrā skaits pieauga līdz vairākiem tūkstošiem. Vakarā krievu pūlis kļuva nekontrolējams un tas ielauzās apgabala pārvaldes komitejas ēkā un to izdemolēja. Ap trijiem naktī pūlis ēku pameta un to pārņēma kontrolē milicijas spēki.  

1958. gada 27. augustā pie apgabala komitejas ēkas salasījās jauns, pamatā sieviešu pūlis. Tajā tika izplatītas "pretčečenu" skrejlapas un sākās jauni nemieri, kuru rezultātā pūlis ieņēma arī apgabala iekšlietu pārvaldi un vietējās VDK ēku.   Dienas vakarā no netālas padomju saimniecības (sovhoza) ieradās  kāds inženieris Georgijs Švajuks ar rezolūciju, kurā pieprasīja no 27. augusta vēlreiz pārdēvēt Čečenijas - Ingušijas APSR un liegt čečeniem to likumīgās tiesības (rezolūcija krieviski)  

«1. С 27 августа переименовать ЧИ АССР в Грозненскую область или же в Многонациональную советскую социалистическую республику.

2. Чечено-ингушскому населению разрешить проживать в Грозненской области не более 10% от общего количества населения.

3. Переселить передовую прогрессивную комсомольскую молодежь различных национальностей из других республик для освоения богатств Грозненской области и для развития сельского хозяйства.

4. Лишить всех преимуществ чечено-ингушское население по сравнению с другими национальностями с 27.08.58 г.»

Krievu mītiņa dalībnieki nolēma doties uz telefona staciju, lai sazinātos ar Maskavu, taču pasta apsardze atklāja uguni un 2 cilvēkus ievainoja. Rezolūciju mītiņotājiem izdevās nosūtīt, taču nemieri turpinājās.

Lai atjaunotu kārtību, Groznijā tika ievesta armija, kura pūli izdzenāja un jau pusnaktī atguva kontroli pār pilsētu. Tajā tika ieviests ārkārtas stāvoklis un komendanta stunda.

Tika ierosinātas 58 krimināllietas un šajā gadījumā tās pārsvarā bija ierosinātas pret krieviem, kuri apdraudēja "padomju varu". G. Švajuks tika apzūdzēts kā masu nekārtību organizētājs un notiesāts uz 10 gadiem ar mantas konfiskāciju. 

1959. gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka Čečenijā jau atgriezušies un 34% nacionālā sastāva veido čečeni (krievi- 49%)

1973. gadā Čečenijā uzplaiksnīja jauni starpnacionālie nemieri, bet 1991. gadā Čečenija pasludināja neatkarību no Krievijas.

Krievija uzsāka 2 karus pret čečenu neatkarības cīnītajiem, kuros 'tika pilnībā nopostīta galvaspilsēta Groznija un izpostītas daudzas citas apdzīvotās vietas. Vēlāk, ar milzīgu militāru pārspēku panākot šķelsanos čečenu vidū, Krievija izdevās apturēt čečenu neatkarības centienus, nododot varu vienai no čečenu dzimtām- Kadirova rokās un maksājot milzu kompensācijas, kuras faktiski uztur Čečenijas ekonomiku.

Lai gan Ramzans Kadirovs un tā vadītie spēki formāli zvērējuši pilnīgu uzticību Krievijai, ir pilnīgi skaidrs, ka šāds piespiedu zvērests 'pret okupantiem ir saistošs tikmēr, kamēr Krievija maksā Čečenija par tās atjaunošanu un uzturēšanu.

2010. gada tautas skaitīšanas dati rāda, ka Čečenija ir faktiski derusificēta- tajā dzīvo mazāk kā 2% krievu un paši čečeni veido vairāk kā 95% savas valsts iedzīvotāju. Republikā ir lai dzimstības rādītāji un 10 gadu laikā čečenu skaits pieaudzis par 17%, pārsniedzot 1.2 miljonus