Pēc Polijas iekarošanas abi sabiedrotie-PSRS un Vācija paraksta Komerciālās sadarbības līgumu, ar kuru PSRS apņemas nodrošināt Vāciju ar izejvielām

Tirdzniecības pakts palīdzēja Vācijai pārvarēt Lielbritānijas blokādi.

 Līdz 1940. gada jūnijam padomju imports veidoja vairāk nekā 50% no Vācijas kopējā aizjūras importa un bieži pārsniedz 70% no kopējā Vācijas aizjūras importa.

Padomju Savienība vēl vairāk palīdzēja Vācijai izvairīties no Lielbritānijas blokādes, nodrošinot zemūdeņu bāzi Basis Nord. Turklāt padomju vara nodrošināja Vācijai piekļuvi Ziemeļjūras ceļam gan kravas kuģiem, gan reideriem (lai gan tikai reideris Komets izmantoja maršrutu pirms Vācijas iebrukuma PSRS) 

Tik intensīva tirdzniecība starp Vāciju un Padomju Savienību nekad nebija bijusi kā tā, kas notika no 1940. gada astoņpadsmit mēnešiem līdz 1941. gada jūnijam.

 Padomju Savienības hroma, mangāna un platīna imports, kuru Vācija pilnībā paļāvās uz importu, veidoja 70% no Vācijas kopējā šo materiālu importa. Kamēr Padomju Savienība nodrošināja 100% no Vācijas importa rudzu, miežu un auzu, tas bija 20% no Vācijas kopējās ražas apjoma.

 Trīs ceturtdaļas no padomju naftas un graudu eksporta, divas trešdaļas no padomju kokvilnas eksporta un vairāk nekā 90% no padomju koksnes eksporta bija tikai uz Reihu.

 Vācija apgādāja Padomju Savienību ar 31% no sava importa, kas bija līdzvērtīgs ASV importam Padomju Savienībā.

 Vācija piegādāja 46% no padomju darbgaldu importa un bija tās lielākais piegādātājs.

Īpaši svarīgi bija graudi, mangāns un hroms — būtiskas sastāvdaļas Vācijas kara ekonomikā, kas tagad saskārās ar Lielbritānijas jūras spēku blokādi.

 Runājot par importu un eksportu, kopējais apjoms sastādīja 500 miljonus reihsmarku abos virzienos, bet stratēģiskais ieguvums Hitleram bija daudz lielāks nekā Staļinam.