«Атака века". Padomju zemūdene S-13 nogremdēja vācu laineri General von Steuben. 4000 noslīcināto
Kara beigās padomju zemūdene S-13 nogremdēja vairākus pasažieru kuģus, kuri evakuēja bēgļus, kā arī ievainotos karavīrus no Baltijas un Prūsijas. Viens no šādiem kuģiem, kurš tika nogremdēts 10.02.1945 bija "General von Steuben" ar vairāk kā 4200 cilvēkiem uz borta. Nedēļu iepriekš S-13 nogremdēja kuģi "Wilhelm Gustloff" uz kura klāja oficiāli atradās un noslīka apmēram 4000 bērni, kas ir lielākais rekords upuru skaitam, nogremdējot vienu kuģi. Ņemot vērā haosu, kas valdīja evakuācijas laikā, un daudzos cilvēkus, kuri uzkāpa uz kuģa bez reģistrācijas, neatkarīgie eksperti, tsk. no Discovery, uzskata, ka reālais "Wilhelm Gustloff" upuru skaits pārsniedza 10,000 Zemūdeni S-13 komandēja Padomju Savienības varonis Aleksandrs Marinesko. Kopā zemūdene S-13 piedalījās 6 uzbrukumos, trīs beidzot "sekmīgi"- ar kuģu nogremdēšanu.
Ģenerālis fon Štoibens bija 18.gs. Prūsijas ģenerālis, kurš apmācījis taktikas disciplīnas ASV neatkarības cīņās.
Pasažieru laineris "Minhene" bija pirmais lielais vācu transatlantiskais kuģis, kurš tika uzbūvēts pēc 1. Pasaules kara, 1923. gadā Ņujorkā.
1930. gadā uz tā izcēlās ugunsgrēks, un netālu no Ņujorkas ostas tas nogrima.Tika veikta viena no vērienīgākajām tā laika kuģa izcelšanas operācijām. Kuģis tika izremontēts un pārdēvēts par Ģenerāli fon Štoibenu (General von Steuben)
1945. gada februārī, Sarkanai amijai okupējot Kēningsbergas apgabalu, Vācijas armija atkāpās. Armijai pa priekšu bēga simtiem tūkstošu civilo bēgļu, jo no "Baigā gada" pieredzes zināja, ka paliekot teritorijā, tos izvaros, nogalinās, vai labākā gadījumā - izsūtīs.
Vācu armijas virspavēlniecība centās evakuēt Kēningsbergas iedzīvotājus, pirmām kārtām, ievainotos un slimos kareivjus, medicīnisko personālu u.c.; arī pa jūras ceļu no Prūsijas ostām.
Šāds evakuācijas kuģis bija arī "General von Steuben".
Svinemundes (Švinouščes) ostā netālu no Dancigas (Gdaņskas) tas uzņēma 4267 pasažierus (gan ievainotos karavīrus, vairāk kā 270 mediķus, 800 civilpersonas u.c.).
Netālu no ostas, 1945.g. 10. februārī tūlīt pēc pusnakts to sašāva padomju zemūdene. Pēc izdzīvojušo stāstiem kuģis nogrima apmēram 20 minūtēs. Vācu krasta apsardze izglāba vairākus simtus slīkstošo braucēju, taču absolūtais vairums cilvēku - ap 4000 noslīka, vai gāja bojā no nosalšanas Baltijas jūrā, februāra aukstajos ūdeņos.
2004. gadā National Geographic komanda atrada un apsekoja kuģa vraku, kura daļas guļ 50- 70m dziļumā.
Pirmskara Prūsijā dzīvoja vairāk kā 2,5 miljoni vācu tautības iedzīvotāju. PSRS okupējot Kēningsbergas apgabalu, tajā bija palikuši apmēram 800,000 iedzīvotāju- pārsvarā sievietes, bērni un veci cilvēki (vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem bija iesaukti armijā).
Okupējot Austrumprūsiju, sievietes tika masveidā izvarotas un pēc tam izdzītas no apgabala, vai nogalinātas. Kopumā tika nogalināti, krita, pazuda bez vēsts apmēram 500,000 bijušās Austrumprūsijas iedzīvotāju.
Atsevišķi padomju karavīri, pārsvarā no komandējošā sastāva vai tulki, paši zvērībās pret civiliedzīvotājiem nepiedalījās. Taču īpaši tulki pārzināja visas noziegumu detaļas, un pret to protestēja, taču tā vietā, lai izbeigtu zvērības pret civiliedzīvotājiem, šādi kareivji un virsnieki tika apvainoti "buržuāziskā humānismā un gļēvulībā pret ienaidnieku" un smagi sodīti.
Pazīstamākie padomju armijas karavīri un virsnieki, kuri tika sodīti par protestēšanu pret civiliedzīvotāju slepkavošanām un izvarošanām Baltijā, Polijā, Austrumprūsijā- A. Solžeņicins (ieslodzījums 8 gadi), Ļevs Kopeļevs (ieslodzījums 10 gadi).
Jāatzīmē, ka šī protestēšana bieži pat neizpaudās aktīvā vai publiskā formā - arests sekoja pēc tam, kad savu viedokli, šie tulki bija pauduši privātā sarakstē ar tuviniekiem!
Tikai jau vēlākos gados, pēc Staļina nāves abi kļuva par disidentiem un par šo tēmu sāka rakstīt publiski. Tā kā abi bija pazīstami arī demokrātiskājās valstīs, pēc soda izciešanas GULAGa nometnēs abi tika izraidīti no PSRS, nevis vienkārši nogalināti, kā parasti tas notika ar "mazpazīstamiem" disidentiem.
Atšķirībā no nacistiem, to līdzinieku - komunistu noziegumi nav nosodīti nedz kopumā, nedz sodīti konkrētie noziegumu pastrādātāji.
Absolūtais vairums šo noziedznieku nesodīti nodzīvoja līdz sava mūža beigām, gūstot nožēlojamas, bet tomēr priekš PSRS - dažāda veida privilēģijas.
Praktiski vienīgais izņēmums, kur tiesa pierādījusi un notiesājusi komunistu partijas vadībā pastrādātos noziegumus pret civiliedzīvotājiem Latvijā ir Vasilijs Kononovs.
Austrumprūsijas okupācija joprojām nav izbeigta (PSRS tiesības uz šīm teritorijām pārņemusi Krievija, daļu- Polija).
Ņemot vērā šībrīža Krievijas režīma revizionistiskās pretenzijas gan cenšoties reabilitēt Staļina noziegumus, gan impēriskās tendences jaukties kaimiņvalstu attiecībās, kā pirmais solis stabilitātes nodrošināšanai Eiropā būtu Austrumprūsijas demilitarizācija.
"Padomju vērtību atdzimšanu" labi raksturo arī zemūdenes kapteiņa Marinesko apbalvošana pēc nāves,- 1990. gadā, kas nebija izdarīts pat Staļina laikā...
