Zviedrija izdod baltiešu un vācu bēgļus PSRS

Baltiešu izdošana (Baltutlämningen) ir apzīmējums "neitrālās" Zviedrijas 1946. gada janvārī Zviedrijā internēto un Otrā pasaules kara laikā Vācijas militārajās vienībās dienējušo latviešu, igauņu un lietuviešu karavīru izdošanai PSRS.

Atbilstoši Starptautiskām Cilvēktiesībam, Zviedrijai nebija pamats izdot baltiešus, jo PSRS bija Baltiju okupējusi. Savukārt,   Hāgas konvencijas neprasa, lai neitrāla valsts, karam beidzoties, izdotu militārpersonas vai citas personas kādai citai valstij.

1946.g. 23. janvāra rītā 225 vīru lieli policijas spēki ar varu uzsāka Rinkabijas bēgļu nometnes evakuāciju. No šīs nometnes uz Trelleborgu izdošanai pārveda 128 vāciešus un 23 baltiešus.

24. janvāra rītā internētie tika nodoti PSRS pārstāvjiem uz kuģa „Beloostrov”

***

1945. gada maijā Zviedrijā ieradās aptuveni trīs tūkstoši Vācijas bruņotajiem spēkiem piederīgu militārpersonu. Starp viņiem bija arī aptuveni 250 okupēto Baltijas valstu pilsoņi, kuri bija dienējuši vācu militārajos formējumos.

Daļa baltiešu ieradās Gotlandē. Pirmie no viņiem Gotlandē nonāca 5. maijā. Pārējie dažas dienas vēlāk. Pēdējā baltiešu karavīru grupa Gotlandē nonāca 15. maijā un izkāpa krastā pie Gringes Gammelgardā. Kopumā no Kurzemes cietokšņa Gotlandē ieradās aptuveni 160 baltiešu karavīru. Daudzi no viņiem tika reģistrēti kā civilpersonas un nosūtīti uz bēgļu nometnēm un drīzumā atbrīvoti. Taču aptuveni 40 baltiešu karavīri tika internēti kā militārpersonas.

8. maija rītā Zviedrijas dienvidos Istādē (Ystad) no Bornholmas ar kuģīšiem Potrimps un Alnis kopā ar dažiem vāciešiem un civilajiem bēgļiem ieradās 133 Latviešu leģiona 15. divīzijas karavīri. No viņiem internētas tika 126 personas. Leģionārus, kuri izcēlās krastā Istādē,

10. maijā pārveda uz Bēkebergas (Bökeberg) karantīnas nometni.

29. maijā uz Bēkebergu atveda arī 19. divīzijas leitnantu Pēteri Vabuli, kurš kopā ar vairākiem vācu lidotājiem-instruktoriem Zviedrijā bija ieradies ar vecu Junkers transportlidmašīnu. Maija beigās internētos no Bēkebergas pārveda uz nometni pie Ekšes (Eksjö), kur pirmā baltiešu grupa ieradās 31.maijā. Sākotnēji baltieši Ekšē nometnē tika izvietoti kopā ar vāciešiem, taču septembra sākumā viņus izvietoja atsevišķā nometnē 2 km tuvāk Ekšē - Rennesletē (Ränneslätt).

Baltiešu, kurus internēja Gotlandē sākotnēji izvietoja nometnē pie Havdhēmas.

2. jūlijā viņus nosūtīja darbos uz Martebū kūdras purvu, bet 21. augustā pārcēla uz meža

***

1945. gada 2. jūnijā PSRS sūtniecība Stokholmā iesniedza Zviedrijas Ārlietu ministrijai verbālnotu, kurā pieprasīja Zviedrijas viedokli par tās teritorijā internētajām „vācu vai vāciešu kontrolē bijušām militārpersonām".

***

Zviedrijas valdība izrādīja gatavību izdot visas internētās militārpersonas. Lielākā daļa baltiešu (tai skaitā visi, kuri ieradās no Bronholmas Istadē) fronti „bija pametuši" vēl pirms kapitulācijas akta parakstīšanas. Vēlāk, 24. novembrī, Zviedrija papildus precizēja, ka izdoti tiks visi, kas ieradušies Zviedrijā pēc 1945. gada 30. aprīļa.

***

Protesti

25. novembrī visās Zviedrijas baznīcās notika aizlūgumi par baltiešiem.

Zviedru sabiedrība uzsāka plašus protestus pret paredzamo izdošanu. Protestu karalim izteica septiņsimt Zviedrijas 3. ārstu kongresa dalībnieki. Lūgumu ārlietu ministram neizdot baltiešus parakstīja Ārzemnieku komisijas 275 ierēdņi. Starp citām organizācijām protesta telegrammas nosūtīja Gēteborgas tautskolu skolotāju korpuss, valsts tautskolu inspektoru apvienība, vidusskolu skolotāju valsts apvienība, Zviedrijas pamatskolu skolotāju valsts apvienība, Zviedrijas tautskolu skolotāju apvienība un tehnisko ģimnāziju skolotāju apvienība, Stokholmas studentu korpuss, ģimnāziju biedrība Jaunie labējie, Kungsholmas zviedru jaunatnes biedrība, Zviedrijas burātāju apvienība, Zviedrijas baznīcas ierēdņu apvienība, Zviedrijas tautskolas draugu Gēteborgas nodaļa, Zviedrijas atturības biedrība utt. Saskaņā ar zviedru preses novērtējumu pie karaļa vien kopumā vērsušās 100 000 personas.

***

1946.g. 25. janvārī kuģis „Beloostrov” atstāja Trelleborgas ostu. PSRS iestādēm tika izdoti 146 baltiešu karavīrus, starp kuriem bija

• 132 latvieši (22 virsnieki, 26 instruktori, 78 kareivji un 4 gaisa izpalīgi),
• 9 lietuvieši (7 virsnieki, 1 instruktors un 1 kareivis),
• 7 igauņi (1 instruktors, 6 gaisa izpalīgi).

Kopā ar leģionāriem izdoti tika arī divi latvieši - civilpersonas.

27. janvārī kuģis „Beloostrov” iebrauca Liepājas ostā. Sākotnēji izdotos izvietoja gūstekņu nometnē pie Liepājas cukurfabrikas.

1946. gada februāra beigās daļu no viņiem - dažus latviešus un visus igauņus — pārveda uz nometni Rīgā, Mežaparkā. Septiņus no latviešiem jau februārī atbrīvoja. Pārējos leģionārus maija sākumā pārvietoja uz nometni Sarkandaugavā.

17. augustā gandrīz visus izdotos leģionārus atbrīvoja, lai Zviedrijai un citiem notikuma atspoguļotājiem radītu priekšstatu par "humāno padomju Krievijas tiesu varu".

Ir zināms, ka vismaz pieci no izdotajiem netika atbrīvoti —

• kapteinis Ernests Ķeselis,
• leitnants Oskars Rēķis,
• kaprālis Ernests Balodis,
• leitnants Pēteris Ziemelis un
• ārsts Helmārs Eihfūss-Atvars.

Taču pēc tam, kad par gadījumu pasaule bija zaudējusi interesei jau 1947. gada pavasarī daudzus no atbrīvotajiem atkal arestēja. Vairākos tiesas procesos 1947. gada laikā viņi tika notiesāti, piespriežot dažāda ilguma ieslodzījumus. Dažiem tika piespriests nāves sods.

***

Latviešu atbilde Zviedrijas lēmumam

• 26. novembra rītā kaprālis Gustavs Vilks durot ar nazi sirds apvidū izdarīja neveiksmīgu pašnāvības mēģinājumu,
• Naktī no 27. uz 28. novembri pārgriežot roku un kāju vēnas pašnāvību izdarīja leitnants Oskars Lapa
• 25. janvārī Geltoftas nometnes evakuācijas laikā pašnāvības mēģinājumu izdarīja leitnants Artūrs Plūme. Viņu nogādāja Kristiānstādes slimnīcā, kur veica operāciju un izdevās viņu glābt.
• Trelleborgas ostā kareivis Valentīns Silamiķelis ar rokām izsita autobusa logu, ar stikla lauskām mēģinot pārgriezt roku vēnas. Viņu nogādāja pārsiešanas punktā, kur konstatēja, ka ievainojumi nav smagi un viņu iespējams izdot kopā ar pārējiem.
• Nedaudz vēlāk, citam autobusam iebraucot Trelleborgas ostas teritorijā, pašnāvību, pārgriežot kakla artērijas izdarīja leitnants Pēteris Vabulis.

***

Pēc bijušā izdotā Valentīna Silamiķeļa apkopotajām nepilnīgajām ziņām, nāves sods piespriests pieciem latviešiem un vienam lietuvietim. Trijiem latviešiem nāves sods izpildīts, bet divi apžēloti. Vismaz 23 no izdotajiem latviešiem, 4 no lietuviešiem un 1 igaunim piespriesti dažāda termiņa cietumsodi. Zināms, ka vismaz divi no notiesātajiem miruši nometnēs.

Ir zināms, ka no izdošanas izdevās izvairīties 15 latviešiem un vienam igaunim. 10 latvieši veselības stāvokļa dēļ palika Zviedrijas slimnīcās, bet 5 latvieši un igaunis tika atzīti par civilajiem bēgļiem un atbrīvoti.

1946. gada vasarā un pēc tam atkārtoti septembrī PSRS pieprasīja Zviedrijā palikušo izdošanu. Neuzticoties Zviedrijas iestādēm, lielākā daļa no Zviedrijā palikušajiem 1946. gada oktobra beigās nelielā zvejnieku laivā pārbēga uz Lielbritāniju.

***

1994. gada pavasarī Zviedrijas pilsoņu partiju valdība atzina, ka lēmums izdot baltiešu karavīrus PSRS ir bijusi kļūda. Četrdesmit četri dzīvi palikušie saņēma uzaicinājumu apmeklēt Zviedriju. Četrdesmit ielūgumu pieņēma. Viņus, 35 latviešus, 4 igauņus un 1 lietuvieti, 1994. gada 20. jūnijā pieņēma Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs. Ārlietu ministre Margareta af Uglase oficiāli atvainojās, un teica, ka izdošanas lēmums bijis pārsteidzīgs un nepareizs. Leģionāri ciemojās arī Ekšē un Gotlandē (Skat. Stokholmas lielās dienas avīzes Svenska Dagbladet 1994. gada 21. un 22. jūnijā, Dagens Nyheter 1994. gada 21. un 22. jūnijā, un Uldis Ģērmanis, Laiks, 1994. gada 13. jūlijā).