Elmārs Eihfūss-Atvars

Dzimis 1912. gadā Roberta un Anetes Eihfūsu ģimenē. Šī laulība pēc laika izjukusi. Otrs Elmāra Eihfūsa reizēm lietotais uzvārds Atvars mantots no viņa pirmā patēva.

Dažviet tiek minēts, ka E.Eihfūss - Atvars bijis ārsts. No citiem avotiem gan redzams, ka patiesībā viņš bijis apguvis homeopāiju. Pēc paša vēlāk ieslodzījuma laikā sniegtām ziņām homeopātijas studijas Vācijā 20.gs.30. gados bijis aizsegs viņa veiktajam pretizlūkošanas darbam. 

Vācu armijas sastāvā piedalījies Otrajā pasaules karā.

Kara beigās nonācis Renesletes nometnē Zviedrijā. 1945. gada 22. novembrī internētie baltiešu karavīri uzsāka badastreiku, protestējot pret Zviedrijas valdības lēmumu izdot tos Padomju Savienībai. E.Eihfūss - Atvars tika ievēlēts streika padomē. 1946. gadā tomēr notika baltiešu izdošana.

1947. gada 15. oktobrī Eihfūsam piespriests 10 gadu ieslodzījums. Apsūdzības tika pamatotas ar to, ka Eihfūss bijis «pro­fa­šis­tis­ku or­ga­ni­zā­ci­ju «Zem­ga­les vil­ki» un «Uguns­krusts» da­līb­nieks, aiz­sargs, Lat­vi­jas iz­lūk­die­nes­ta aģents no 1934. g., 1940. g. mar­tā aiz­bē­ga uz Vā­ci­ju, no 1941. g. die­nē­ja vā­cu ar­mi­jā, 1941. g. sep­tem­brī kā iz­lūks pār­sviests Sar­ka­nās ar­mi­jas aiz­mu­gu­rē, no 1942. g. vā­cu iz­lūk­die­nes­ta aģents, pēc ka­pi­tu­lā­ci­jas vei­ca pre­tpa­dom­ju dar­bī­bas Zvied­ri­jā, or­ga­ni­zē­ja ba­da strei­ku le­ģi­onā­ru vi­dū, ku­rus Zvied­ri­ja iz­de­va PSRS».

Pēc atbrīvošanas ar ģimeni dzīvoja Tukumā. Miris 1970. gadā.

---

"Lavija Amerikā" 1970.gada 19.augustā raksta: "Tukumā miris zviedru izdotais Dr. Eihfūss.
Zviedru kreisais rakstnieks P. O. Enkvists savā par romānu dēvētajā darbā „Leģionāri" rakstīja, ka viņš 1968. gadā Rīgā ticies ar 1945. gadā internēto baltiešu karavīru bada streika vadītāju ārstu leitnantu Elmāru Eihfūsu- Atvaru, kas pēc izdošanas Pad. savienībai esot sodīts ar 10 gadiem spaidu darbu nometnē un tagad atgriezies Latvijā kā galīgi slims cilvēks. Tagad Stokholmas laikraksta "Expressen" 31. jūlija numurā publicēts garš Enkvista nekrologs Dr. Elmāram Eihfūsam, kurā paziņots, ka viņš „šajās dienās" (58 gadu vecumā, — red.) miris Tukumā, atstājot sievu - krievieti un divus bērnus. Šis Enkvista rakstītais nekrologs ir stipri dīvains. Viņš Dr. Eihfūsu vairs neraksturo kā fanātisku fašistu, bet gan kā reliģisku fanātiķi, kas četrdesmitajos gados Rīgā esot nodibinājis kādu reliģisku sektu. Eihfūss esot bijis ar bagātīgu fantāziju apveltīts inteliģents vīrs ar lielu iespaidošanas spēku — mēdijs modernā nozīmē. Enkvists savu piecslejīgo nekrologu pabeidzis ar vēlēšanos, lai Zviedrijas valdība piesķirtu Dr. Eihfūsa otrai sievai ar bērniem materiālu pabalstu kā sentimentālu labvēlību un zināmu simbolisku beigu punktu leģionāru izdošanas lietai. Lasot šis līdzjūtīgās Enkvista rindas, jāatceras kāds cits ierosinājums. Kad Zviedrijas DV bija izdevuši zviedru valodā O.Freivalda grāmatu par internēto baltiešu traģēdiju 1945./46 . gadā, Zviedrijas parlamenta (Riksdaga) loceklis B. Rubins 1968. gada 26. janvārī iesniedza Riksdagam priekšlikumu piešķirt Zviedrijas valsts pensiju Edvīnam Alksnim (tagad Anglijā), kas izdošanas draudos bija izdarījis pašnāvības mēģinājumu, sevi smagi sakropļojot. Riksdags šo priekšlikumu nodeva apspriešanai attiecīgajai parlamenta komisijai, bet pēc tam par šo ierosinājumu nekas vairs nav dzirdēts, kaut pagājuši jau vairāk nekā divi gadi. "