Alberts Kviesis

Alberts Kviesis dzimis 1881.gada 22.decembrī Tērvetes pagasta Ērgļos, pagasta rakstveža ģimenē. Tēvs Jēkabs, māte Lavīze, dz. Gaile. Sākotnējo izglītību viņš ieguva mājās, bet no 1894. līdz 1902.gadam apmeklēja Jelgavas ģimnāziju. Tajā pašā gadā viņš uzsāka studijas Tērbatas universitātes juridiskā fakultātē, ko pabeidza 1907.gadā. Mācību laikā Tērbatā Kviesis iestājās studentu korporācijā Lettonia.

Pēc studijām Kviesis kļuva par zvērināta advokāta palīgu, bet no 1912.gada bija zvērināts advokāts Jelgavā.

1913.gadā Kviesis kļuva par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieka biedru, bet no 1914.gada bija biedrības priekšnieka vietas izpildītājs.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kviesis kļuva par Jelgavas Sarkanā Krusta latviešu komitejas priekšnieka biedru.

1915.gadā viņš pārcēlās uz Tērbatu, kur kopā ar citiem piedalījās bēgļu palīdzības komitejas dibināšanā.

1915.gada rudenī viņš noorganizēja un līdz 1917.gadam vadīja bēgļu palīdzības komiteju Elvā (apdzīvota vieta netālu no Tērbatas).

1917.gadā Kviesis kļuva par Viskrievijas pilsētu savienības Tērbatas nodaļas priekšnieka vietnieku.

1917.gadā 7.maijā (pēc vecā stila 25.aprīlī) Kviesis piedalījās Kurzemes zemes sapulcē un tika ievēlēts Kurzemes pagaidu zemes padomē un tās izpildkomitejā, kur ieņēma juridiskās un organizācijas nodaļas priekšnieka amatu. 28.maijā Latviešu juristu kongress, kas notika Tērbatā, viņu ievēlēja latviešu juristu izpildu birojā (ar biroja sēdekli Tērbatā), kura darbības ietvaros Kviesis piedalījās latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību un jaunas tiesu iekārtas apspriešanā.

No 1917.gada pavasara Kviesis bija Zemnieku savienības biedrs.

1918.gada vasarā Kviesis atgriezās Jelgavā, kur uz īsu laiku atjaunoja advokāta praksi.

Nodibinoties Latvijas valstij, viņš kļuva par Tautas padomes locekli. Pēc tam, kad Jānis Čakste kopā ar Gustavu Zemgalu devās uz Stokholmu, Kviesi ievēlēja par Tautas padomes priekšsēdētāja biedru. Kviesis ieņēma arī Tautas padomes juridiskās komisijas priekšsēdētāja vietu.

1918.gada 16.decembrī viņu iecēla par Rīgas apgabaltiesas locekli. Pagaidu valdībai atkāpjoties no Rīgas, Kviesis sākotnēji devās uz Jelgavu, bet pēc tam uz Liepāju. Jelgavā Kviesis arī piedalījās Pagaidu valdības 1919.gada 2.janvāra sēdē.

Kā Tautas padomes juridiskās komisijas priekšsēdētājs Kviesis padomes sēdēs referēja par vairākiem likumprojektiem - pagaidu noteikumiem par mobilizācijas iestāžu darbību, nekustamu īpašumu atsavināšanu un apgrūtināšanu ar parādiem, sevišķas tiesāšanas kārtības atcelšanu valsts noziegumu lietās u.c.

Pēc atgriešanās Rīgā 1919.gada 23.jūlijā Kviesi iecēla par Tiesu palātas locekli, bet 1920.gada 26.maijā viņš kļuva par Tiesu palātas priekšsēdētāju. No 1221.gada 17.jūnija līdz 1923.gada 27.janvārim viņš bija iekšlietu ministrs Zigfrīda Meierovica kabinetā. Pēc ministra amata atstāšanas viņš atgriezās iepriekšējā amatā Tiesu palātā. Kviesis bija arī Satversmes sapulces, kā arī I, II un III Saeimas deputāts.

No 1926.gada viņš ieņēma Saeimas priekšsēdētāja biedra amatu. Viņš bija arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs.

Kviesis bija iekļauts Latvijas miera delegācijas sastāvā, kas 1920.gada 15.jūlijā Berlīnē noslēdza līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, bet 1922.gadā viņš bija Latvijas-Vācijas saimnieciskā līguma sagatavošanas delegācijas loceklis.

Pirmo reizi Kvieša kandidatūru prezidenta amatam nominēja 1927.gadā. Pirmajā balsošanas kārtā viņš savāca 47 balsis, bet otrajā kārtā 43 balsis. Trešajai kārtai Zemnieku savienība vairs Kviesi neizvirzīja, un par prezidentu kļuva Gustavs Zemgals.

1930.gada prezidenta vēlēšanās Zemgals kategoriski atteicās kandidēt uz atkārtotu termiņu. Zemnieku savienība kā savu kandidātu izvirzīja Kviesi, bet sociāldemokrāti Saeimas priekšsēdētāju Dr.Paulu Kalniņu. Pirmajā balsošanas kārtā 8.aprīlī Kviesis saņēma 47 balsis, bet Kalniņš - 36. Vēlēšanas ieilga, līdz beidzot vienpadsmitajā balsojumā 9.aprīlī Saeima ar 55 balsīm, 34 deputātiem balsojot pret, Kviesi ievēlēja par trešo Latvijas Valsts prezidentu.

1930.gada 12.novembrī Kviesis apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.

1933.gada 4.aprīlī Saeima jau pirmajā balsojuma kārtā ar 52 balsīm, otram kandidātam Dr.P.Kalniņam saņemot tikai 25 balsis, Kviesi ievēlēja par prezidentu uz atkārtotu termiņu.

1934.gada 15./16.maija naktī toreizējai ministru prezidents Kārlis Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Kaut arī Kviesis neatbalstīja apvērsuma veikšanu, viņš turpināja pildīt prezidenta pienākumus un parakstīt Ulmaņa Ministru kabineta izdotos likumus. Ievērojot to, ka Ulmanis bija atlaidis Saeimu un pārtraucis Satversmes darbību, Kviesis varēja palikt savā amatā līdz Satversmes darbības atjaunošanai un jauna prezidenta ievēlēšanai, taču Ulmanis, pamatojoties uz paša 1936.gada 12.martā izdoto likumu, 11.aprīlī pats pārņēma prezidenta pilnvaru pildīšanu.

Pēc prezidenta amata atstāšanas Kviesis atgriezās advokatūrā. Viņš saņēma arī pensiju 60% apmērā no prezidenta algas (~1213 Ls mēnesī), kā arī atalgojumu kā Slokas celulozes fabrikas direktors (~2000 Ls mēnesī) un a/s "Kvadrāts" valdes loceklis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā Kviesi no advokatūras izslēdza. Kāds laiks viņam bija jāpavada mājas arestā. Ievērojot to, ka pirms 1941.gada 14.jūnija izvešanām Kviesis tika brīdināts, viņam izdevās izvairīties no deportācijas.

Sākoties vācu okupācijai, Kviesis no savām lauku mājām atgriezās Rīgā un atsāka darbu advokatūrā.

1942.gadā Kviesis sāka darboties vācu izveidotās latviešu pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijā par juriskonsultu, bet no 1943. 18.marta līdz 1944.gadam bija Tieslietu ģenerāldirektora vietas izpildītājs.

1944.gada 9.augustā Kviesis uzkāpa uz vācu kuģa Monte Rosa klāja, lai dotos trimdā uz Vāciju. Kuģim vēl atrodoties Daugavā, Kviesis mira ar sirdstrieku. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos.

Precējies 1909. gadā ar Jelgavas lauksaimniecības mašīnu fabrikas īpašnieka meitu Elzu Alisi Loniju Saddi (1887. g. 22. jūl. Rīgā–1962. g. 20. febr. Pērtā, Austrālijā), meita Ērika (dz. 1909. g., mirusi bērnībā), dēli Viktors Sergejs (1911. g. 23. jūn. Jelgavā–1980. g. 28. jūl. Barī, Ontārio provincē, Kanādā; mag. iur., ērģelnieks) un Ēriks (1912. g. 29. sept.–2005. g. 18. janv. Pērtā, Austrālijā; mag. iur.).

-----

No A. Kvieša 1925. g. 7. sept. lūguma tieslietu ministram P. Juraševskim: “Saskaņā ar Noteikumu par Valsts darbinieku atalgojumu 7. pantu darbiniekam, ja viņš pēc dienesta pārtraukuma, ne ilgāka par trim gadiem, atgriežas resorā, kurā viņš agrāk kalpojis tās pašas vai augstākas kategorijas amatā, ar resora vadītāja piekrišanu var ieskaitīt agrāko dienestu izdienā. Pirms manas iecelšanas 1921. gada jūnijā par Iekšlietu ministru es sastāvēju par Tiesu Palātas Priekšsēdētāju apm. 1,5 gada un atgriezos šinī amatā arī pēc apm. 1,5 gada pārtraukuma. Pagodinos tamdēļ laipni Jūs, Ministra kungs, lūgt neliegt savu piekrišanu mana agrākā dienesta Tiesu Palātas Priekšsēdētāja amatā ieskaitīšanu izdienā.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 593. l., 6. lp.)

No A. Kvieša 1930. g. 10. apr. raksta tieslietu ministram J. Pabērzam: “Sakarā ar manu ievēlēšanu Valsts Prezidenta amatā, pagodinos lūgt Jūs, Ministra kungs, spert vajadzīgos soļus manis atsvabināšanai no Tiesu palātas priekšsēdētāja amata.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 593. l., 13. lp.)