Kārļa Ulmaņa valsts apvērsums Latvijā

Ulmaņa apvērsums jeb 1934. gada 15. maija apvērsums bija nelikumīga valsts varas sagrābšana Latvijā vardarbīgā ceļā, ko naktī no 1934. gada 15. maija uz 16. maiju veica Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar armijas un aizsargu palīdzību, nodibinot autoritāru režīmu, kas pastāvēja līdz PSRS realizētajai Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā.

Ceļu uz valsts apvērsumu atviegloja vispārējā demokrātijas krīze, kas bija novērojama starpkaru Eiropā, īpaši pēc Lielās depresijas sākuma.

No Centrālās un Austrumeiropas jaunajām valstīm vienīgi Čehoslovākija saglabāja parlamentāro demokrātiju līdz pat Otrā pasaules kara sākumam, taču arī demokrātiskā pārvalde nenodrošināja tās pretošanās spējas pret Vācijas realizēto Čehijas sadalīšanu.

1922. gadā Itālijā pie varas nāca Musolīni vadītie fašisti, kas iedvesmoja un atbalstīja autoritāras kustības visā Eiropā. Latvijas kaimiņvalstīs valsts apvērsumi jau bija notikuši Polijā (1926), Lietuvā (1926) un 1934. gada 12. martā arī Igaunijā.

Lielu lomu demokrātijas krīzē spēlēja arī tā laika politiķu personības; viņi bija dzimuši un auguši Krievijas impērijā, izgājuši karu un valsts veidošanās posmam un uz valsts attīstību raudzījās no strikti centralizētas varas pozīciju viedokļa, citu viedokļu paudējus uztverot nevis kā diskusiju partnerus, bet kā savu ideju īstenošanas ienaidniekus.

Sava nozīme bija arī "tautas tēva" sindromam, kad jaunās valsts veidotāji nespēja atteikties no varas.

Latvijā trūka demokrātiskai republikai atbilstošas sociālās struktūras - vidusslānis bija pārāk vājš, vairāk nekā 60% iedzīvotāju dzīvoja laukos, bet arī tur tikai sāka veidoties bagāto saimnieku slānis. Zemniecība kopumā bija daudz konservatīvāka. Demokrātiju vājināja ekonomiku pārņēmusī lielā depresija, kas bremzēja Latvijas tautsaimniecības attīstību un radīja iedzīvotāju neapmierinātību ar parlamentāro sistēmu kopumā.

Liberālais Saeimas vēlēšanu likums, kurā nebija noteikts parlamentā iekļūšanai nepieciešamais minimālais balsu slieksnis, radīja sīkpartiju pilnu parlamentu (raksturīgi, 4. Saeimā iekļuva 27 partijas) kurā bija grūti izveidot stabilu koalīcijas valdību.

Ministru kabineti starpkaru periodā mainījās 18 reizes, vidēji pastāvot tikai 10 mēnešus. Tas viss radīja politiskās un sociālās nestabilitātes iespaidu. Partijas lielu daļu laika pavadīja savstarpējos ķīviņos, kavējot valstij svarīgu lēmumu pieņemšanu.

Lai arī Sociāldemokrāti uzvarēja visās vēlēšanās un šīs partijas biedrs Pauls Kalniņš no 1925. līdz 1934. gadam ieņēma Saeimas priekšēdētāja amatu, sociāldemokrāti savas politiskās nostājas dēļ gandrīz nekad netika iekļauti valdībā un atradās opozīcijā, jo partija lielā mērā neatzina Latvijas republiku un nebija gatava sadarboties ar pārējām partijām - mītiņos izmantoja sarkano karogu, dziedāja Internacionāli, pat vēl 1933. gadā rosināja atteikties no himnas "Dievs, svēti Latviju", izveidoja pusmilitāru sporta organizāciju SSS. 

30-to gadu sākumā Ādolfa Bļodnieka valdība un parlaments aktīvi vērsās pret gan pret kreisajiem, gan labējiem ekstrēmistiem, kas regulāri iesaistījās savstarpējos kautiņos, popularizēja komunismu un nacionālsociālismu.

1933. gada 17. martā Saeima pieņēma lēmumu par Ugunskrusta aizliegšanu.

1933. gada 21. novembrī no Saeimas tika izslēgti un arestēti septiņi Strādnieku un zemnieku (faktiski, komunistu) partijas deputāti. Taču lielākās briesmas demokrātijai nāca nevis no radikāļiem, bet no Ulmaņa.

1933. gada 10. novembrī Saeimas otrā lielākā partija - Latviešu Zemnieku savienība - apspriešanai iesniedza Satversmes izmaiņu projektu, kas paredzēja 19 Satversmes pantu grozījumus, no kuriem 14 attiecās uz Valsts prezidenta pilnvaru stiprināšanu.

Tika piedāvāts ieviest tautas vēlētu Valsts prezidentu ar palielinātām pilnvarām, vienlaikus sašaurināt parlamenta pilnvaras, samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 50 u.c. 

Piedāvātos grozījumus 1933. gada 10. decembrī apstiprināja LZS konference. Arī Valsts prezidents Alberts Kviesis savā Jaungada uzrunā tos atbalstīja.

Iesniegto grozījumu apspriešanai vajadzēja beigties 1934. gada 18. maijā, trešajā lasījumā, taču sociāldemokrātu un mazo partiju iebildumu dēļ tie bija tiktāl mainīti, ka vairs neatbilda iesniedzēju mērķiem.

Saeima un sociāldemokrāti principā atbalstīja Satversmes grozījumu nepieciešamību, taču ne LZS iesniegtajā redakcijā, jo tie apdraudēja līdz šim pastāvējušo varas dalīšanas principu starp Valsts prezidentu, Saeimu un Ministru prezidentu. Daļa deputātu norādīja, ka piedāvātās izmaiņas var novest pie diktatūras, jo paredzēja Valsts prezidentam piešķirt tiesības ierobežot biedrošanās brīvību, sapulču brīvību, tiesības uz dzīvokļa neaizskaramību un preses brīvību.

Ierosinātie grozījumi ļoti lielā mērā līdzinājās 1933. gadā oktobrī Igaunijā pieņemtajai otrajai konstitūcijai, kas pavēra ceļu Valsts vecākā Kontantīna Petsa diktatūrai. Iespējams, ka šāds arī bija LZS un Ulmaņa mērķis - pieņemt Satversmes labojumus, kas viņam ļautu konstitucionālā ceļā kļūt par autoritāru prezidentu.

Taču 1934. gada pavasarī, saprotot, ka labojumi vēlamajā redakcijā netiks pieņemti, Ulmanis pāris dienas pirms to pieņemšanas trešajā lasījumā veic apvērsumu. Tāpat iespējams, ka zinot LZS nespēju parlamentā panākt labojumu pieņemšanu un apzināti iesniedzot Saeimai nepieņemamus piedāvājumus, Ulmanis vēlējās radīt situāciju, kuru atrisināt varētu tikai apvērsums.

Ne mazāk svarīgs apvērsuma cēlonis meklējams K.Ulmaņa rakstura īpatnībās un viņa pārspīlētajā sevis identificēšanā ar Latvijas valsti. Kārlis Ulmanis ir viens ievērojamākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem latviešu politiķiem. Ulmaņa darbs un panākumi ļoti cēla viņa pašapziņu un, iespējams, radīja pat zināmu iedomību un paštaisnību. Viņā nostiprinājās pārliecība, ka viņam lemts būt par latviešu tautas vadoni. Paradis viens pats visu izlemt, viņš padomniekus maz ievēroja un padomus neuzklausīja, ja vien pats tos nebija prasījis.

Ārpus politikas viņam bija maz panākumu, Ulmaņa biznesa projekti izgāzās: jau Teksasā izveidotā pienotava (Ulmanis sešus gadus nodzīvoja ASV) bankrotēja, arī Latvijā viņa izveidotā "Latvijas zemnieku banka" bija iestigusi milzīgos parādos un bija bankrota priekšvakarā.

Uzņēmējdarbībā neveiksmīgā un neprecētā Ulmaņa vienīgais dzīves piepildījums bija politika: Latviešu Zemnieku Savienības partijas vadīšana un dažādu ministru posteņu ieņemšana.

Ulmanis bija vadījis visus 3 pirmos Pagaidu valdības sastāvus. No 18 valdībām Ulmanis vadīja vai ka ministrs bija iekļauts septiņās. Tomēr arī šeit viņa pozīcijas trīsdesmito gadu sākumā kļuva arvien vājākas.

1934. gada nogalē bija gaidāmas 5. Saeimas vēlēšanas. Ja līdzšinējās Saeimas vēlēšanās Ulmanis bija populārākais Latviešu Zemnieku Savienības politiķis, tad 1931. gadā vēlēšanās saņemto balsu (un svītrojumu) skaits liecināja, ka partijas vadītāju reitingā viņš ir noslīdējis līdz trešajai vai ceturtajai vietai (neraugoties uz to, ka partijas vēlēšanu sarakstos Ulmanis startēja ar pirmo numuru).

1931. gada rudenī notikušajās 4. Saeimas vēlēšanās par Latviešu Zemnieku Savienības kandidātu sarakstiem bija nodotas 118 443 balsis (12,25%), kas bija par 15% mazāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās un LZS deputātu skaits kritās no 16 uz 14.

Gatavošanās apvērsumam

Ulmanis par apvērsuma veikšanu izlēma 1933. gadā. Pēc ierakstiem V. Muntera dienasgrāmatā noprotams, ka darbs pie apvērsuma notika jau 1933. gada septembrī . Lai arī Ulmanim nacisms un tā mēŗķi nesimpatizēja, iespējams, viņš ietekmējās no Nacistiskajā Vācijā redzētā, kuru viņš apmeklēja 1933. gadā.

Sava plāna īstenošanai Ulmanim vajadzēja kļūt par Ministru prezidentu, kas tika sasniegts, kad 1934. gada 16. martā pēc LZS pieprasītā neuzticības balsojuma demisionēja Bļodnieka Ministru kabinets un 16. martā ar 50 balsīm "par" un 40 "pret" tika apstiprināts Ulmaņa 4. Ministru kabinets.

Šajā valdībā Ministru prezidents Ulmanis vienlaikus bija arī Ārlietu ministrs, Iekšlietu ministrs - Vilis Gulbis, Kara ministrs - Jānis Balodis. Tieši viņi arī bija galvenie apvērsuma organizatori. Tehniskās detaļas kontrolēja deputāts Alfrēds Jēkabs Bērziņš, kurš bija aizsargu štāba informācijas daļas vadītājs un nākošais Ārlietu ministrs V. Munters. 

Aprīlī tika atvaļināts Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona komandieris Kārlis Goppers, kurš 12. aprīlī tika aizstāts ar Ulmanim daudz uzticamāko ģenerāli Krišjāni Berķi. Politiskās policijas pārvaldes priekšnieku Ozoliņu, kas bija tuvs demokrātiskā centra aprindām, nomainīja Zemnieku savienības biedrs Jānis Fridrihsons.

Baumas par Ulmaņa tālākajiem nolūkiem tolaik bija diezgan plaši izplatītas, tomēr opozīcija tās uztvēra lielākoties kā neveiklu joku un izmantoja vienīgi, lai pazobotos par mazliet lempīgo un ambiciozo Ministru kabineta vadītāju.

Apvērsums

1934. gada 15. maijā no 13.20 līdz 15.00 notika Ulmaņa valdības sēde.

17.05 sākās 4. Saeimas 9. sesijas 9. sēde, kas beidzās 19.52.

Šajā pašā laikā kara ministrs Balodis Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu (kur atradās Latgales divīzijas štābs) apgabalu garnizonu komandieriem nosūtīja telefonogrammu:

"Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu garnizona priekšniekus pakļauju tieši garnizona dienesta ziņā Rīgas apgabala garnizona priekšniekam ģenerālim Berķim, kuram turpmāk izpildīt arī pēdējā apgabala garnizona priekšnieka pienākumus."

Šis rīkojums no varas atstūma armijas komandieri M. Peniķi, kas par apvērsumu nebija informēts.

Apvērsuma štābs atradās Krišjāņa Valdemāra ielā 3, kur tolaik atradās Ministru kabinets, Kanceleja, Ārlietu ministrija un Ulmaņa dienesta dzīvoklis.

6. Rīgas kājnieku pulks no kazarmām Maskavas priekšpilsētā devās uz Centrāltirgus rajonu, kur tika atplēstas slepenās paketes ar pavēlēm ieņemt valdības iestādes un stratēģiski svarīgos punktus. Uz Rīgu devās Rīgas apriņķa, Jelgavas un Jēkabpils aizsargu pulki, kopumā 2500 - 3000 vīru.

Naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju aizsargu vienības visā Latvijā ieņēma svarīgākās valsts iestādes un politisko partiju mītnes.

16. maija rītā tika izziņots izņēmuma (kara) stāvoklis. Valsts apvērsums notika bez asinsizliešanas. Vienīgo šāvienu apvērsuma laikā izdarīja sociāldemokrāts Bruno Kalniņš kurš aresta brīdī sava tēva, Saeimas priekšsēdētāja mājās Mežaparkā ar revolveri izšāva griestos.

Apvērsuma naktī tika arestēti 32 Saeimas deputāti, tai skaitā, visa Sociāldemokrātu frakcija.

Pēc apvērsuma

Naktī ielās tika izlīmētas afišas ar informāciju par kara stāvokli.

6.00 no rīta par notikušo informēja Latvijas Radio.

16. maija rītā pēc policijas rīkojuma Rīgas ielās izkārti valsts karogi, apturēta vairāku laikrakstu izdošana. Tika aizliegtas politiskās partijas, streiki, demonstrācijas, ierobežota preses un biedrošanās brīvība.

Potenciālo režīma pretinieku apcietināšanas turpinājās vairākas nedēļas. Tika apcietināti apmēram 2000 sociāldemokrātu un strādnieku organizāciju darbinieku.

1934. gada jūnijā Liepājas Kara ostas teritorijā tika izveidota Liepājas koncentrācijas nometne 400 aizturētajiem.

Izņēmuma stāvoklis Latvijā ilga 1371 dienu no 1934. gada 15. maija līdz 1938. gada 15. februārim — to regulāri pagarināja uz 6 mēnešiem. 

Tika apturēta visu 103 politisko partiju darbība, slēgts 31 laikraksts, apturēta 29 arodbiedrību darbība.

No 11 071 Latvijā pastāvošām biedrībām un savienībām apmēram 7 tūkstošiem iecēla likvidācijas komisijas.

178 biedrības tika slēgtas nekavējoties, 312 biedrībām tika ieteikts likvidēties pašām.

Tika apturēta 60 pilsētu domju darbība un likvidētas apriņķu valdes. No 60 pilsētu galvām tika atstāti 24, bet atlaisti 36.

Tāpat tika atlaisti visi 1455 ievēlētie pilsētu domnieki.

No 203 pilsētu valžu un 197 revīzijas komisiju locekļiem no jauna tika iecelti attiecīgi 133 un 181.

No Latvijas 517 pagastu vecākajiem 263 pagastos iecēla jaunus vecākos. Kopumā no amatiem tika atbrīvoti gandrīz 4000 valsts un pašvaldību darbinieki. 

18. maijā publiskotās Nacionālās vienības jeb Nacionālās atdzimšanas valdības sastāvā bija

• Ministru prezidents un Iekšlietu ministrs K. Ulmanis,
• Ministru prezidenta biedrs M. Skujenieks,
• Finanšu ministrs L. Ēķis, I
• ekšlietu ministrs V. Gulbis,
• Izglītības ministrs L. Adamovičs,
• Kara ministrs J. Balodis,
• Satiksmes ministrs B. Einbergs,
• Zemkopības ministrs J. Kauliņš,
• Tautas labklājības ministrs V. Rubulis,
• Tieslietu ministrs H. Apsīts.

Kaut arī Valsts prezidents Alberts Kviesis it kā nebija iesaistīts apvērsuma veikšanā, viņš turpināja pildīt prezidenta pienākumus un parakstīt Ulmaņa Ministru kabineta izdotos likumus līdz pat sava amata termiņa beigām 1936.gadā.

Tā kā Ulmanis bija atlaidis Saeimu un pārtraucis Satversmes darbību, tad pamatojoties uz paša 1936. gada 12. martā izdoto likumu, viņs 1936. gada 11. aprīlī nelikumīgi pārņēma arī Valsts prezidenta pilnvaru pildīšanu.