Vācijā izdota pavēle par Latviešu leģiona izveidošanu

Leģionāru zvērests

"Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, dass ich im Kampf gegen des Bolschewismus dem Oberstem Befehlshaber der Deutscher Wermacht, Adolf Hitler, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."

"Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."

***

Nacionālsociālistiskās Vācijas karavīra zvērests (1934.gada teksts):

"Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, daā ich dem Führer des Deutschen Reiches und Volkes, Adolf Hitler, dem Oberstbefehlshaber der Wermacht, unbedingten Gehorsam leisten und als tapfer Soldat bereit sein Will, jederzeit fur diesen Eid mein Leben einzusetzen."

"Zvērot pie Dieva, svinīgi apsolos Vācijas valsts un tautas vadonim Ādolfam Hitleram, bruņoto spēku virspavēlniekam, bezierunu paklausību, un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību."

***

Jau 1941. gada 25. jūlijā Pērkonkrusta līderis Gustavs Celmiņš griezās pie Austrumu okupēto apgabalu ministra Alfrēda Rozenberga ar piedāvājumu izveidot divas latviešu pērkonkrustiešu divīzijas.

Uz to 1941. gada 17. augustā vācu militārā pārvalde atbildēja ar Pērkonkrusta organizācijas slēgšanu.

Tā laika starptautiskās tiesības neļāva mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus (1907. gada IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem), vērmahta papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tika atrisināta vienkārši: mobilizējamie šo valstu pilsoņi tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā oficiāli nemilitārai struktūrai.

1943. gada 23. janvārī Vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers pēc smagām sakāvēm Austrumu frontē „atļāva un pavēlēja” SS reihsfīreram Heinriham Himleram izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Šajā sakarā Himlers 24. janvārī, pēc atgriešanās no Austrumu frontes apmeklējuma, nosūtīja radiogrammu 2. SS brigādei, pavēlot izveidot no tās sastāvā karojošo 19. un 21. latviešu aizsardzības dienesta (līdz 1942.gadam kartības dienests — Schutzmannschaft) bataljoniem Latviešu SS brīvprātīgo leģionu.

Rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10. februārī.

Ostlandes pašpārvalde tikai 1943. gada 27. janvārī oficiāli uzzināja par leģiona dibināšanu.

1943. gada 23. februārī Latvijas ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers (Drechsler), pārkāpjot 1907. gada Hāgas konvenciju par okupētas valsts juridisko statusu, izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919—1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārā dienestā. Mobilizāciju veikšanai ar SS galvenās pārvaldes pavēli Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Erzatzkommando Ostland). Iespējamā latviešu karavīru izkliedēšana pa vācu militārajām vienībām bija radījusi lielu satraukumu latviešu sabiedrībā, tādēļ leģiona dibināšana tika uztverta kā iespēja daļēji aizsargāt latviešu karavīru intereses.

23. februārī pašpārvalde iesniedza Austrumzemes (Ostland) reihskomisāram Lozem (Lohse), Latvijas ģenerālkomisāram Dreksleram un SS un policijas augstākajam vadītājam Ostlandē ģenerālleitnantam (obergrupenfīreram) Jekelnam (Jeckeln) memorandu, kurā norādīja uz paredzētā latviešu iesaukuma karadienestā nelikumību un informēja, ka iespējamā leģiona formēšanas atbalstīšana no pašpārvaldes puses ir atkarīga no šādām minimālām prasībām:

1. par leģiona komandieri ieceļams ģenerālis Rūdolfs Bangerskis;
2. par viņa štāba priekšnieku — pulkvedis Artūrs Silgailis;
3. katram iesaucamajam jābūt tiesībām pašam izvēlēties dienesta veidu (leģionā, vērmahtā vai darba dienestā);
4. leģions vismaz sešus mēnešus apmācāms Latvijas teritorijā;
5. leģions iesaistāms kaujās tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā;
6. leģionam jānodrošina tāda paša apgāde un tiesības kā vācu armijā.

Gandrīz neviena no minētajām prasībām netika realizēta.

1943. gada vasarā H. Himlers sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem jau pieļāva Latvijas autonomiju.

1943. gada 18. novembra (kurš tika atzīmēts kā „cīņas diena pret boļševismu”) uzrunā visu Latvijas pilsētu vadītājiem ģenerālis Bangerskis paziņoja, ka karaklausībai pakļauto latviešu mobilizācija ir pirmais solis uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo bez sekmīgas Latvijas aizstāvības pret uzbrūkošo Sarkano armiju, latviešiem nekad nebūs ne savas armijas, ne brīvas Latvijas valsts. Tas viss tika darīts ar vienu mērķi: iegūt jaunus papildspēkus Lielvācijas armijai.

Lai novērstu visas neskaidrības, kas bija radušās ar jēdziena „Latviešu leģions” ieviešanu, 1943. gada 26. maijā Himlers noteica, ka „Nosaukums „Latviešu leģions” ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS (Waffen-SS) un policijas sastāvā izveidotām latviešu vienībām. Latviešu leģions ir pakļauts SS reihsfīreram.” Savukārt, Latvijas pašpārvalde un leģiona ģenerālinspektors Bangerskis ar Latviešu leģionu sliecās saprast visus latviešu militāros formējumus.

1944. gada 7. janvāra apspriedē par totālo mobilizāciju SS galvenās pārvaldes priekšnieks grupenfīrers Bergers (Berger) Bangerskim paziņoja, ka tāds jēdziens kā „Latviešu leģions” vairs nepastāvot, bet esot tikai atsevišķas karaspēka vienības, taču praksē šis nosaukums tika lietots arī turpmāk. Tā piemēram, 1944. gada 9. februārī Jekelns ģenerālkomisāra Drekslera preses nodaļai norādīja — uzskats, ka blakus apzīmējumam „Latviešu SS brīvprātīgo leģions” pastāv arī jēdziens „Latviešu leģions”, ir maldīgs, jo visas no latviešu vīriem saformētās ieroču SS un policijas vienības pieder pie „Latviešu SS brīvprātīgo leģions”, lūdzot turpmāk presē lietot tikai šo apzīmējumu.

1943. gada maijā leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt:

1. latviešu SS brigādi;
2. latviešu SS brīvprātīgo divīziju;
3. latviešu policijas bataljonus (Ar 1943. gada 24. maija rīkojumu latviešu kārtības dienesta bataljoni tika pārdēvēti par latviešu policijas bataljoniem un tie kļuva par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvdaļu. Policijas sastāvā pakāpeniski tika iekļauti arī visi robežapsardzes un policijas brīvprātīgo pulki, kā arī savrupdienesta policisti.).

Vienota leģiona pavēlniecība netika izveidota. Lai gan leģiona lietās pilnvarotais vācu ģenerālis Hansens (Hansen) sākotnēji apstiprināja, ka Rūdolfs Bangerskis ir iecelts par leģiona komandieri, 20. martā tika saņemta informācija, ka viņš iecelts tikai par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas komandieri, bet 31. martā noskaidrojās, ka arī tas ir tikai pārpratums un patiesībā Bangerskis ir iecelts par leģiona ģenerālinspektoru. Par viņa štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Aleksandru Plensneru. Tika solīts, ka ģenerālinspektora pilnvaras noteiks ar īpašu instrukciju, taču līdz pat kara beigām tas netika izdarīts. Bangerska stāvoklis bija visai nenoteikts, un, līdz ar to, viņa rīcības spējas stipri ierobežotas. Viņš netieši bija pakļauts Himleram un atradās tiešā Jekelna pakļautībā.

Par divīziju komandieriem drīkstēja būt vienīgi vācieši, un arī divīziju štābi bija komplektēti no vācu virsniekiem. Latviešu sakaru virsnieks pie divīzijas štāba bija kājnieku priekšnieks, attiecīgi, 15. divīzijā — virspulkvedis Artūrs Silgailis, bet 19. divīzijā — pulkvedis Voldemārs Veiss, bet pēc tam — pulkvedis Kārlis Lobe. Kaujas laikā kājnieku priekšniekiem uzticēja dažādu kaujas grupu operatīvo vadību, un viņu rīcībā bija nelieli štābi — divi virsnieki un daži rakstveži. Latviešu virsniekiem uzticēja tikai kaujas vienību vadību, tas ir, viņi varēja darboties tikai kā pulka, bataljona vai rotas komandieri.

Ar 1943. gada 24. maija pavēli Himlers par Latviešu SS brīvprātīgo brigādes komandieri iecēla ģenerālmajoru fon Šolcu (von Scholz), bet par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas komandieri ģenerāli fon Pikleru-Burghausu (von Pückler-Burghaus).

Stājoties dienestā latviešu leģionāri deva parasto vācu armijas vienību (Wehrmacht) zvērestu (ar piebildi, ka cīnīsies pret boļševismu) nevis SS spēku zvērestu. Tas vēlāk kalpoja par vienu no attaisnojošiem pierādījumiem pret nosodīšanu Nirnbergas procesā.

Leģiona vienību apbruņojums ietērps un uzturs bija līdzīgs vācu vienībām. Kā papildus atšķirības zīmes leģionāriem uz formastērpu kreisās piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās ar uzrakstu „Latvija”. Sākotnēji SS zīmotņu vietā Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15. divīzijas) personālam bija lecošas saules simbols, Latviešu SS brīvprātīgo brigāde izmantoja SS rūnas, pēc pārtapšanas 19. divīzijā — ugunskrustu, bet robežsargu vienībām bija melnas zīmotnes.

Ar 1943. gada 24. maija pavēli Himlers noteica, ka leģionāri turpmāk apbalvojami ar vācu karavīru ordeņiem nevis ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem (Ostvolkmedaille), kā līdz šim.

Latviešu vienību zaudējumi no 1944.gada 1. jūlija līdz kapitulācijai nav precīzi zināmi, taču tos vērtē ap 50—60 000 vīru (jāņem vērā, ka šis zaudējumu apjoms tiek aprēķināts, balstoties uz paplašinātu izpratni par Latviešu leģionu, ieskaitot tajā visus latviešu militāros formējumus).

Beidzoties karam 25 000—30 000 latviešu militārpersonu nokļuva rietumu sabiedroto gūstā, bet apmēram 50 000 — padomju gūstā