Krišjānis Berķis

Dzimis 1884. g. 26. aprīlī Bauskā kalpa ģimenē.

Sācis mācīties Kaucmindes pagastskolā.

1903. g. beidzis Bauskas pilsētas skolu, tajā pašā gadā izturējis brīvprātīgā eksāmenu Jelgavas ģimnāzijā un rudenī iestājies Viļņas junkuru skolā.

1906. g. beidzis Viļņas junkuru skolu un paaugstināts par podporučiku.

Pēc tam sācis dienestu 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos, sasniedzis štabskapitāna pak. 1. pasaules kara laikā kā rotas, vēlāk bataljona komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Krievijas pierobežā. 

Līdz 1917. g. jūnijā piedalījies kaujās Karpatos un Galīcijā - pie Kosjuvkas, Strijas. Brusilova uzbrukumā 1916. g. vasarā u.c.

1917. g. augustā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 4. Tukuma latvieš strēlnieku pulku par bataljona komandieri.

No 1917.g. 20. oktobra līdz 7. decembrim komandējis arī pulku.

Pirmā Pasaules kara laikā piedalījies kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures.

Sasniedzis apakšpulkveža pakāpi, apbalvots ar:

• Staņislava II, III šķ.,
• Annas II, III, IV šķ.,
• Vladimira IV šķ. ordeņiem.
• 4. Tukuma latv. strēln. pulkā arī ar Jura krusta IV šķ. 

Pēc lielinieku apvērsuma arestēts par pretošanos revolucionāru komitejai un atstādināts no pulka komandēšanas.

Aizbraucis uz Somiju, bet, lielinieku vajāts, bijis spiests bēgt atpakaļ uz Krieviju.

1918. g. vasarā atgriezies Somijā, kad lielinieku vara tur jau likvidēta. 

1919. g. februārī atstājis Somiju, ieradies Tallinā, uzņemts Ziemeļlatvijas brigādē par Rezerves bataljona komandieri, ko pats Tērbatā saformējis lielākoties no brīvprātīgajiem.

1919.g. 18. maijā bataljons pārdēvēts par 2. Cēsu kājnieku pulku.

No 1919.g.  20. maija cīnījies pie Rūjienas pret lieliniekiem, jūnijā - pret landesvēru un dzelzsdivīziju pie Cēsīm un Raunas.

Pēc vāciešu sakaušanas 1919.g. 6. jūlijā savu karaspēku ievedis Rīgā, kur abas mūsu armijas - Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigāde - savienojās. Par šo kauju nopelniem Berķis paaugstināts par pulkvedi.

1921. g. septembrī Satversmes Sapulce pieņēma likumu, ka 22. jūnijs uzskatāms par svinamo dienu skaitā kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena.

1919. g. 6. augustā Berķis tika iecelts par 3. Latgales divīzijas komandieri. 

Tam sekoja Jelgavas un Tukuma ieņemšana un bermontiešu aizdzīšana pāri Lietuvas robežām.

1919. g. decembrī Berķis ar savu divīziju ieradās Latgales frontē posmā no Igaunijas robežas līdz Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa līnijai. Vadīja mūsu karapulkus līdz Latvijas galīgai atbrīvošanai. 

1920.g. ar LKO III šķ. apbalvots par to, ka bermontiešu uzbrukuma laikā personiski vadīja savu divīziju kaujā, bez sevišķiem zaudējumiem ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, tā likdams pamatu Rīgas, Zemgales un Kurzemes atbrīvošanai. Izšķirošajās kaujās par Rīgas atbrīvošanu no 3. līdz 11. nov. komandēja lielāku kaujas grupu Rīgas rajonā, izcīnīja niknas kaujas pie Priedaines, Bulduru tilta un gar Lielupi, atbrīvojot Jūrmalu.

Pēc Latvijas Brīvības cīņām ievēlēts Satversmes sapulcē (no mandāta atteicies).

Iestājās latviešu studentu korporācijā Patria.

1925. g. 22. jūn. paaugstināts par ģenerāli.

1927. g. par kauju nopelniem cīņās pie Cēsīm apbalvots ar :

• LKO II šķ. par cīņām pret bermontiešiem;
• LKO I šķ.  par cīņām pret lieliniekiem

Līdz 1934. g. 3. Latgales divīzijas komandieris.

Piedalās 1934. gada apvērsumā.

1934. gadā kļūst par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Rīgas garnizona un visu apgabalu garnizonu priekšnieku. Domes loceklis.

1934. g. iecelts par Latvijas armijas komandieri.

Apbalvots arī ar:

• TZO I, II šķ.,
• Viestura ordeņa I šķ.,
• Francijas Goda Leģiona ordeni,
• Igaunijas Brīvības krusta I šķ. 2. pak.,
• Somijas Baltās Rozes I šķ. komandiera ordeni,
• Lietuvas kara ordeņa "Vytis" I šķ. 3. pak.,
• Aizsargu Nopelnu krustu.

Piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. 

1940. g. aprīlis-jūnijs kara ministrs.

Pēc Latvijas okupācijas atlaists no amata un atvaļināts no Latvijas armijas.

Kopā ar ģimeni K. Berķis devās prom no Latvijas.

1940.g. 6. jūlijā viņš iebrauca Somijā, bet 12. jūlijā izlēma atgriezties Latvijā.

Tomēr jau ceļā uz Latviju viņi pārdomāja un pēc nedēļas atgriezās Tallinā, kur viņu ar ģimeni arestēja un 1940. g. 30. septembrī deportēja uz Krieviju, uz PSRS Permas apgabalu, ieslodzīja Usoļlaga soda nometnē,  kur viņš mira Permas cietuma slimnīcā 1942. gada 29. jūlijā. Lai K. Berķi sagūstītu, čeka pēc V. Lāča priekšlikuma izmantoja par ķīlniekiem Latvijā palikušo K. Berķa dēlu un viņa ģimeni (K. Berķa dēls zvanījis no Rīgas uz Latvijas sūtniecību Helsinkos un teicis, ka viņam draud nošaušana, ja tēvs neatgriezīsies. K. Berķa sieva pēc ~15 gadiem izsūtījumā atgriezusies Latvijā, pārcēlusies uz Somiju, kur 1961.g. mirusi.). Atgriežoties Latvijā, K. Berķis apcietināts.  No čekas zvērībām miruši arī viņa dēls Valentīns un mazdēls Kārlis.

---

Arestēts: 1941. gada 27. jūnijā.

Notiesāts: 1942. gada 28. septembrī.

Inkriminēts: помощь международной буржуазии.

Spriedums: Дело прекращено за смертью обвиняемого. Умер 29.07.1942

Avots: Книга памяти Пермской обл.