Brīvības cīņas: Latvieši un poļi atbrīvo Daugavpili no Krievijas iebrucējiem

Pēc Rietumkrievijas brīvprātīgo (bermontiešu) armijas izdzīšanas no Kurzemes, latviešu militārie spēki varēja sākt Latgales atbrīvošanu, kuru joprojām kontrolēja Staļina organizētie Krievijas Sarkanarmijas spēki.

Latgales atbrīvošana sākās 1920.gada sākumā, kad 3.janvārī no lieliniekiem tika atbrīvota Daugavpils.

Cīņu turpinājumā 9.janvārī Latvijas armija ieņēma Viļaku, 10.janvārī - Varakļānus, 11.janvārī - Baltinavu un Viļānus, 14.janvārī - Abreni, 21.janvārī - Rēzekni, 26.janvārī - Ludzu, 30.janvārī - Zilupi.

Pēc Rēzeknes pilsētas domes iniciatīvas pilsētas atbrīvošanas no lieliniekiem piemiņas dienā 21.janvārī pilsētā tiek izkārti valsts karogi.

Pēc Latgales atbrīvošanas operācijas beigām Daugavpilī 1920. gada 21. februārī notika Polijas armijas parāde, kuru pieņēma tās virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis. Par godu šim notikumam pilsētā tika uzstādīta piemiņas plāksne.

***

Īsa hronoloģija:

Nostiprinājuši Krievijas centrālo apgabalu zināmu drošību, komunistiskās Krievijas vadība sāka lūkoties pēc iespējas atjaunot savu varu gan visas bijušās Krievijas impērijas teritorijā, gan censties izplatīt savu varu un okupēt arī citas karā daudzcietušās Eiropas valstis. Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas lielinieku partijas centrālkomiteja Maskavā uzsāka pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē, kurā Staļins norādīja:

"būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos".

Atbilstoši, Krievijā dzīvojošie sociķi savā "Latvijas" Sociāldmokrātu XVII konferencē Maskavā 1918. gada 18.–19. novembrī pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā bija rakstīts: "Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa."

Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Oto Kārkliņš, Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Rūdolfs Endrups, Jānis Krūmiņš (Pilāts), Roberts Bauze, Dāvids Beika, Jānis Šilfs (Jaunzems), Kārlis Krastiņš (Viktors), Kārlis Pečaks. Iepriekš gan Stučka, gan viņa domubiedri bija pauduši ideju, ka nekādu Latvijas autonomiju nevajag, bet jāveic komunistu apvērsums visā pasaulē.

Tikko kā dibinātajā valstī lauzās iekšā ienaidnieki — lielinieku bandas (ap 20 000 karavīru, no kuriem 12 000 — latviešu strēlnieki).

Jau 1918. gada 5. decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijā Sarkanā armija, kuras sastāvā kopā ar krievu daļām no Pleskavas uzbrukumā devās 1., 4. un 6. latviešu strēlnieku pulks, bet no Daugavpils 2. un 3. latviešu strēlnieku pulks. 

1918. gada 8. decembrī tika izveidota Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Krievijas Rietumu armijas sastāvā pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas.

Vācijas valdības pārstāvis Augusts Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu atstās un jau 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu iestāžu Rīgu bija pametusi.

1918. gada 17. decembrī Latvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku Stučkas Padomju valdība Maskavā izdeva manifestu par Latvijas padomju republikas nodibināšanu.

***

Tieši pirms gada, pirms Daugavpils atbrīvošanas, 1919. gada 4. janvārī ar Krievijas (!) Revolucionārās kara padomes lēmumu izveidoja LSPR armiju, kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis Armija, kas sastāvēja no Sarkanajiem Latviešu strēlniekiem un citām Sarkanās armijas daļām, ātri vien ieņēma lielāko daļu Latvijas teritorijas, atstājot Kārļa Ulmaņa, pēc 1919. gada 16. aprīļa apvērsuma Andrieva Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības kontrolē vienīgi Kurzemes teritoriju uz rietumiem no Ventas.

Lai arī sākotnēji komunistiskās Krievijas iebrukumu Latvijā atbalstīja arī daudzi "kreiso" propagandas inficētie latviešu strēlnieki Krievijā, un bija gatavi turpināt atrasties Krievijas sastāvā, pēc Stučkas veiktā "sarkanā" terora gada un vairākām sakāvēm, latvieši, kuri dienēja Krievijas iesūtītajos strēlnieku pulkos, zaudēja cīņas sparu un daudzi sāka dezertēt.

1919. gada 1. jūnijā pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu".

Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens tika atcelts no amata.

1919. gada 7. jūnijā pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп)  armiju likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

Pulkvedis Pēteris Slavens pēc Bermontiādes kauju sākuma 1919. gada novembrī padevās Latvijas bruņotajiem spēkiem.

***

Pirms gada, 1919. gada 3. janvārī "Jaunāko Ziņu" ievadraksts vēstīja:

"Baigā neziņā vecā Rīga uzsāk jaunu gadu. Ap viņu no jauna staigā kara dievs. Apstākļi frontē pēdējās dienās nav bijuši Rīgas aizstāvībai labvēlīgi. Krievijas Padomju valdības pulki ir pievirzījušies tuvu Rīgai un baumas par viņu drīzu ienākšanu kļūst arvienu neatlaidīgākas."

***

1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi. Tribunālā darbojās trīs cilvēki — priekšsēdētājs un divi locekļi, par savu revolucionārajam proletariātam tīkamo "darbu" viņi saņēma arī atalgojumu — priekšsēdis 1500 rubļus, bet abi pārējie — katrs 750 rubļus mēnesī.

Pie šīs represīvās struktūras bija piekomandēti arī 10 — 30 sarkanarmieši. Vēl pie tribunāla darbojās arī 1 — 2 rezerves locekļi, 4 — 8 izmeklētāji, tulks, sekretārs, lietveži u. c. Tribunāls formāli bija pakļauts Revolucionārajai kara padomei, kurā darbojās komunisti Daniševskis, Bauze, Daumanis, Avens, Stīga un Bērziņš.

***

Represijas īpaši pastiprinājās lielinieku varas pēdējos mēnešos.

1919. gada aprīlī un maijā norisinājās ķīlnieku masveida apšaušanas Rīgā un Jelgavā (P. Stučka stāsta, ka 13. aprīlī CK esot nolēmusi, atbildot uz vācu aeroplāna uzlidojumu, nogalināt vismaz 25 cilvēkus, un šī ir tikai viena no daudzām līdzīgām epizodēm).

Latviešu prese 20. gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi.

Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632).

Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā. Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.