Bermontiāde: Latvieši Bolderājā sāk pretuzbrukumu Bermonta vadītajiem vācu- krievu algotņiem

...Fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Viņš slepeni noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, kurš vēlāk pats sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Līguma rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par “Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas” (RBA) kodolu. Tai bija paredzēts cīnīties ar boļševikiem krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadībā, kura spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā. Tomēr Bermonts nepakļāvās Judeniča pavēlēm (tādēļ vēlāk tika pasludināts par nodevēju), jo faktiski cerēja nostiprināties tikai Baltijā.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība paredzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem.

Tomēr 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Pret labi apbruņoto Rietumkrievijas Brīvprātīgo Armiju ("bermontiešiem") Latvijas valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīrus, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā.

Latvijas Armijas virspavēlnieks J. Zemitāns krita panikā. Pēc K. Ulmaņa un J. Zemitāna pavēles Latvijas armijas daļas tobrīd bija Rīgu pametušas un nostiprinājās Juglā, atstājot Rīgu bermontiešiem, kuri pēc nelielas cīņas ar dažiem simtiem Rīgas aizstāvju, nostiprinājās pie Tornakalna.

Pretošanos Bermontam un Rīgas aizstāvēšanu nācās organizēt Pagaidu valdības aizsardzības ministram, tobrīd jau 60 gadus vecajam atvaļinātajam ģenerālim Dāvidam Sīmonsonam un M. Peniķim.

1919.g. 10. oktobrī bermontieši ieņēma visu Pārdaugavu, taču tālāk nevirzījās, tādējādi pieļaudami kļūdu. Savukārt, latviešu spēki bija nepietiekami pretuzbrukuma veikšanai. Frontes līnija nostiprinājās pa Daugavu.

Antante uzskatīja, ka fon der Golca rīcība neatbilst rietumvalstu politikas interesēm un tādēļ piesķīra Latvijai ieročus un armijas pirmās nepieciešamības preces.

"Esot pata situācijā priekšlikumu par pulkveža Ozola uzaicināšanu Rīgas atbrīvošanas organizēšanai atklāti izteica sociāldemokrāts F.Cielēns. Ideju pārtvēra prese un sabiedrība. Visi sāka runāt par tobrīd Igaunijas armijas štāba priekšnieka V. Ozola lomu Cēsu kaujās. Pagaidu valdības vadītājs K. Ulmanis bija spiests nomainīt savu iepriekšējo lēmumu par aizliegumu V. Ozolam atrasties Latvijā."

1919.g. 29. oktobrī Ozols ieradās Rīgā. Viņu nozīmēja par Latvijas armijas štāba operatīvās daļas priekšnieku. K. Ulmanis un J. Zemitāns Juglā bija pilnīgi pārliecināti, ka Ozols tiks sakauts un iznīcināts, jo tā spēki un bruņojums bija neizmērojami vājāks par bermontiešu. Tomēr V. Ozola pieredze darbā Krievijas un Igaunijas armiju štābos bija pietiekama un vārds pazīstams, lai spētu sakoordinēt gan latviešu dzīvo spēku, gan sabiedroto flotes atbalstu,

1919.g. 3. novembrī sākās tā realizācija. Pēc nedēļas vairākkārtīgi spēcīgākā bermontiešu armija 11. novembrī tika sagrauta un un vajāta atkāpās uz Jelgavu, vēlāk uz Kurzemi.

"Naktī uz 3. novembri, pašā uzbrukuma sākumā un divu dienu kaujās kā aktīvs karavīrs ar šauteni rokā piedalījās mūsu pirmais neaizmirstamais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Lai nebūtu pašreklāmas, viņš bija lūdzis par to neko neziņot, ne rakstīt."

(J. Balodis "Atmiņu buirtnīcas")

Iesākuši uzbrukumu M. Peniķis un V. Ozols neatbildēja Ulmaņa Pagaidu valdības un arī Sabiedroto prasībām pārtraukt uzbrukumus bermontiešiem, jo baidījās no atkārtota "Strazdumuižas pamiera" scenārija, kas ļautu Rietumkrievijas armijai vēlreiz sakoncentrēt spēkus un novest pie lieliem latviešu upuriem, kā arī ļautu vēlreiz pretiniekam nostiprināties Latvijas teritorijā.

1919. gada 15. novembrī, „Jaunākās Ziņas” rakstīja: „

Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un, ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis”.

Tika atbrīvota Jelgava un vācieši atkāpās, dedzinādami un laupīdami. Golcs saprata, ka kampaņa ir zaudēta, un mēģināja vēlreiz novilcināt laiku. Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Rietumkrievijas armiju savā aizsardzībā un ka Latvijai ir jāpārtrauc kaujas operācijas pret to.

Atbildot uz šo notu, Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē, līdz RBA spēki tika padzīti pāri robežai. 

1. decembrī Latvijas rietumdaļa, izņemot Latgali bija pilnībā atbrīvota no vācu karaspēka.

Žemaitijā bijušo RBA sakāva Lietuvas karaspēks un tās atliekas paglābās Austrumprūsijā.

fragmenti no Latvijas preses izdevumiem. Par V. Ozolu- citāti no M. Šnepa-Šnepes darba "Pasaules šaha spēles un Voldemārs Ozols - sešu armiju virsnieks"