Strazdumuižas pamiers

Strazdumuižas pamiers (igauņu: Strasdenhofi vaherahuleping vācu:Waffenstillstand bei Strasdenhof) bija bija 1919. gada 3. jūlijā Rīgas Strazdumuižā (tagad - Juglas apkaimē Rīgā) noslēgts karadarbības pārtraukšanas līgums starp Igaunijas armijas un sabiedroto priekšstāvjiem no vienas puses un Cēsu kaujās sakauto Niedras valdības Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju (Vācijas armijas VI rezerves korpusu) no otras.

Saskaņā ar līguma noteikumiem karadarbība tika apturēta, līdz 5. jūlijam plkst. 18:00

-Landesvēram un Dzelzsdivīzijai bija jāevakuējas uz Daugavas kreiso krastu;

-atjaunotais Ulmaņa Ministru kabinets noliks savas pilnvaras un, līdz tiks sasaukta Tautas padome un sastādīts jauns Ministru kabinets, varu pārņems savās rokās sabiedroto gubernatori:

-par civilgubernatoru tika iecelts Antantes militārās komisijas vadītājs britu pulkvedis Stīvens Talents, bet par militārgubernatoru - amerikāņu apakšpulkvedis Daulijs.

 

 6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde un 8. jūlijā - Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība.

***

1919. gada 3. jūlija rītā plkst. 3.30 tika parakstīts sekojošs līgums:

„No šā brīža ir noslēgts pamiers starp igauņu pavēlniecībā esošo karaspēku no vienas puses un Landesvēru un vācu pavēlniecībā esošo karaspēku no otras puses, uz sekošiem noteikumiem:

• 3. jūlijā plkst. 12 jāpārtrauc kaujas darbība uz sauszemes, jūras un gaisā.
• Vācu karaspēkam jāatstāj Latvija visdrīzākā laikā, sakarā ar līguma noteikumiem. Vācu karaspēks pārtrauc kara darbību Latvijas robežās, izņemot, protams, kaujas darbību pret Padomju Krievijas spēkiem.
• Visi vācu virsnieki un karaspēka daļas atstāj Rīgu un viņas apkārtni, pie kam izvākšanās jānobeidz 5. jūlijā līdz plkst. 18, izņemot atsevišķus štāba virsniekus, kuri varēs uzraudzīt kara piederumu izvākšanu.
• Viens no Sabiedroto virsniekiem Rīgā uzraudzīs šo vācu krājumu izvešanu.
• Landesvēram tūliņ jāatstāj Rīga, kā arī tās apkārtne un jāaiziet aiz Daugavas. Šī izvākšanās jāizdara līdz 5. jūlijam plkst. 18. Turpmākais Landesvēra liktenis tiks noteikts, saskaņā ar šī līguma § 9.
• Igauņu karaspēks paliek vietās, kuras viņš ieņēmis 3. jūlijā plkst. 3.
• Brīva satiksme pa zemes ceļiem, dzelzceļu un telegrāfu starp Rīgu un Liepāju nedrīkst tikt traucēta no vāciešiem.
• Sabiedroto misijas pagaidām uzņemas Rīgas pārvaldību un darbojas kopīgi ar latviešu valdību.”

***

1926. gadā Voldemārs Ozols (sociāldemokrāts, vēlāk PSRS izlūkošanas "rezidents" Spānijā un Francijā), kurš Igaunijas spēku sastāvā plānoja Vidzemes atbrīvošanas operāciju, rakstīja par Cēsu-Raunas kaujām un uzvaru Brīvības cīņās šādi: 

Šī operācijas 22. jūnijā sākās un 23. jūnijā beidzās ar galīgu vācu sakaušanu, kuŗi, šausmīgus zaudējumus nezdami, panikā atkāpās Rīgas virzienā. Mēs nekavējoši pārgājām vajāšanā, apdraudot abus vācu spārnus un tanī pašā 23. jūnijā bijām jau pie Inčukalna. Arī šeit vāci nevarēja noturēties un 26. jūnijā mums sākās kaujas jau pie pašas Rīgas vārtiem. 3. jūlijā bez kādas vajadzības un bez kādas sazināšanās ar Ziemeļlatvijas armijas vadību, Ulmanis parakstīja pamieru ar vāciešiem, kas glāba pēdējos no pilnīgas katastrofas. Vācieši tika atstāti Kurzemē un sāka gatavoties revanšam. Un tiešām, oktobra mēnesī, zem Avalova-Bermonta flagas, Golcs uzbruka Rīgai.

******************

1919. gada 3. jūlijā un tā tiešās sekas ...
Strazdumuižas pamiers 1919. gada 3. jūlijā un tā tiešās sekas: Lielbritānijas misijas vadītāja Stīvena Talentsa redzējums
Truce of Strazdumuiža in July 3, 1919 and Its Direct Consequences: Perspective of Stephen Tallents, British Commissioner for the Baltic Provinces
Dokumentu publicēšanai sagatavojis, no angļu valodas tulkojis un komentējis Translation and commentaries by Ēriks Jēkabsons, Dr. hist.Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors

PULKVEŽA TALENTSA6 ZIŅOJUMS PAR NOTIKUMIEM NO 27. jŪNIJA LĪDZ 8. JŪLIJAM1.

Es atstāju Liepāju kopā ar ģenerāli Gofu kuģī Galatea 27. jūnijā plkst. 5. Pirms iz-braukšanas es nosūtīju personisku vēstuli Ulmaņa7 kungam uz [kuģa] Saratova, apsveicu viņu ar atgriešanos pie varas un neatlaidīgi mudināju ievērot mērenību,realizējot savas pilnvaras. Mēs izbraucām, pirms viņš nokāpa krastā Liepājā,8 bet es pēc tam Tallinā saņēmu telegrammu no Grānta-Vatsona9 kunga, ka viņš krastā ticis sagaidīts ar lielāko tautas sajūsmu.2. Mēs ieradāmies Tallinā 28. jūnijā agri no rīta un speciālā vilcienā devāmies uz Inču-kalnu. Tur ģenerālis Gofs,10 ģenerālis Māršs11 un es pēc ģenerāļa Laidonera12 lūguma piedalījāmies apspriedē viņa vagonā. Klāt bija ģenerālis Peders,13 pulkvedis Rēks14un kapteinis Partss.15 Ģenerālis Laidoners izstāstīja, ka pārtvertie dokumenti lieci-na – pretim esošie spēki sastāv galvenokārt no vāciešiem, daudzi no viņiem pavisam nesen pārvietoti no Jelgavas. Igauņus sasniegusi ziņa, ka pulkvedis Balodis16 Rīgā esot sacēlies un ticis atbruņots. Viņš bija īpaši satraucies par firsta Līvena17 spēkiem. Viņi [karavīri] nēsāja vācu uniformas, kas izcēlās vienīgi ar Krievijas kokardēm. Trīs reizes pēdējo divu nedēļu laikā viņi tika aicināti iziet cauri igauņu līnijai un pievie-noties Ziemeļu korpusam,18 taču atteikušies, aizbildinoties, ka firstam Līvenam ir da-rīšanas Liepājā. Daudzi virsnieki šajā korpusā nebija provāciski, taču, no otras puses, daudzi bija provāciski, un kā pret tādiem pret tiem ir jāizturas. Vienīgā iespējamā izeja viņu toreizējā situācijā bija uzbrukums, un tika dotas pavēles sākt uzbrukumu divu minūšu laikā pēc mūsu sarunas (3 pēcpusdienā).3. Gan pirms apspriedes, gan tās laikā ģenerālis Gofs jautāja ģenerālim Laidoneram, vai jebkāda iejaukšanās no viņa puses varētu novērst bezjēdzīgu asinsizliešanu. Katru reizi ģenerālis Laidoners stingri atbildēja, ka šoreiz jebkāda iejaukšanās neko nedos. Viņš vienīgi ieteica, ka ģenerālis Gofs varētu telegrafēt uz mājām [Londonu], parā-dot esošo stāvokli un uzsverot, ka igauņiem nav agresīvu plānu un ka viņiem pretī atrodas gandrīz pilnībā vācisks karaspēks. Uzzinājām, ka iepriekšējā dienā no Rīgas bija ieradušies parlamentārieši ar amerikāņu karogu. Notika sarunas, kas nedeva neko, bet [zīmīgas] sagadīšanās dēļ nostādīja Igauniju [karaspēku] neizdevīgā lokālā situācijā.4. Tā kā ātra Rīgas krišana nebija gaidāma, ģenerālis Gofs un ģenerālis Māršs nolē-ma uzreiz atgriezties Helsinkos, atstājot mani un seru Viktoru Varenderu Cēsīs.19Nākamajā dienā (30. jūnijā) es ap pulksten diviem kopā ar ģenerāli Pederu no Cē-sīm devos uz Ropažu staciju, kur bija sakoncentrēts lielāks skaits vilcienu.20 Mēs arī atkal apspriedāmies ar pulkvedi Rēku un kapteini Partsu un uzzinājām, ka vācieši turas frontē no Gaujas ietekas līdz Juglas ezeram apmēram vecajās, dzeloņdrāšu labi sargātajās vācu pozīcijās. Vācieši turpināja šaut un izskatījās bagātīgi nodro-šināti ar munīciju. Pulkvedis Rēks sacīja, ka viņu ir tikpat daudz, cik viņa vīru, taču vāciešu kaujasspars ir daudz zemāks un tie neuzbruks. Vācu lidmašīnas bieži lido virs viņu pozīcijām. Kamēr mēs tur atradāmies, trīs [lidmašīnas] pārlidoja virs Ropažu stacijas, un, kaut arī tika sagaidītas ar ložmetēju un šauteņu uguni, tās iz-pētīja stāvokli stacijā no samērā zema augstuma. Igauņi nevar ļoti ilgstoši noturēt vāciešus pašreizējā situācijā. Viņi var atļauties vēl vienu uzbrukumu vācu pozīcijām un piedāvāja veikt to nākamajā dienā. Vienlaikus viņi [igauņi] bija noraizējušies, lai viņu vissteidzamākās prasības (6 collu haubices šāviņi, īpaši lādiņi, bruņotie auto un zenītlielgabali) tiktu nodotas ģenerālim Gofam. Es tādēļ apsolīju telegrafēt ģenerā-lim Gofam un sacīju, ka darīšu visu, ko igauņi uzskatīs par pareizāko viņu lietas aiz-stāvēšanai, t. i., nekavējoties atgriezīšos Tallinā un uzturēšu sakarus ar ģenerāli Gofu vai arī palikšu frontē, kamēr būs zināms nākamās dienas uzbrukuma rezultāts. Viņi lūdza mani doties atpakaļ tieši pie ģenerāļa Gofa un izstāstīt tam viņu vajadzības. Šajā sarunā klātesošie virsnieki bija acīmredzami nospiestā garastāvoklī. Tādējādi es atstāju seru Valteru Varenderu21 Ropažos un atgriezos Tallinā. Naktī Valkā man tika nodoti telegrāfiski ziņojumi no Liepājas, kuros bija atspoguļots stāvoklis Rīgā ap 28. jūniju un sniegta informācija par jaunumiem Liepājas situācijā. Tallinā mani gaidīja telegramma no Liepājas ar ziņu par koalīcijas valdības veidošanos ar vāc-baltiešu pārstāvniecību tajā. Vispirms es nokārtoju izbraukšanu uz Liepāju ar iznīci-nātājkuģi, kurš brauca gar Tallinu plkst. 6 nākamajā rītā, bet tad pēc apspriešanās ar ģenerāli Laidoneru un ievērojot viņa prasību, nolēmu pusnaktī doties atpakaļ uz fronti. Starplaikā pienāca ziņas par igauņu uzbrukumu kopā ar telegrammu no sera Viktora Varendera, kurš ieteica man nekavējoties atgriezties. Kad atrados ceļā uz vilcienu, tiku uzaicināts uz [britu karakuģi] Lucia, kur tika atšifrētas trīs telegram-mas no ģenerāļa Gofa. Tajās izrādījās daļēji neatšifrējamas instrukcijas, kā nokārtot pamiera jautājumu ar vāciešiem. Visbeidzot mēs izbraucām no Tallinas stacijas uz fronti plkst. 1.30 naktī.5. Mēs atkal ieradāmies Ropažu stacijā plkst. 5 pēcpusdienā, un sers Viktors Varenders ziņoja man par stāvokli. Izrādījās, ka franču pulkvedis Diparkē22 iepriekšējā dienā bija pārnācis pāri frontei no vācu puses. Viņš bija panācis, ka vācieši piekrīt noteik-tiem nosacījumiem, taču igauņi tos noraidīja, pamatojot ar to, ka tie ir pretrunā ar pavēlēm, kuras viņiem devis ģenerālis Laidoners. Pēc tam viņš nakti pavadīja vilcie-nā Ropažos un 2. jūlijā agri no rīta, šķērsojot fronti, atgriezās Rīgā.6. Mēs nocēlām no vilciena automašīnu, ko bijām atveduši līdzi, uz [divām] kārtīm [uzvilkām un] izkārām Union Jack23 [karogu] un baltu drānu un izbraucām uz fron-ti.24 Plkst. 6.15 pēcpusdienā mēs sasniedzām Gauju starp Ķīšezeru un Juglas ezeru. 

Šeit mēs atradām bojātu tiltu ar vācu sargposteņiem otrā krastā. Pēc tam, kad bijām signalizējuši, divi vācu karavīri atveda airu laivu un pārcēla mūs pāri. Strazdumuižas skolā pretējā krastā mēs sastapām vācu virsnieku un atradām telefonu. Telefoniski sazinājāmies ar virsnieka vadību, un ar automašīnu, kas ieradās no Rīgas, es no-sūtīju pulkvedi Dauliju25 uz pilsētu atvest atbildīgos virsniekus no vācu karaspēka, landesvēra, pulkveža Baloža spēkiem26 un firsta Līvena nodaļas. Seru Viktoru Varen-deru mūsu pašu automašīnā es nosūtīju atpakaļ atvest igauņu pārstāvjus, bet pats šajā laikā paliku gaidīt Strazdumuižā. No neformālām sarunām ar tur esošajiem vācu karavīriem sapratu, ka viņi ir noguruši no karošanas un nevēlas neko citu kā mieru.7. Pārstāvji no Rīgas neieradās līdz plkst. 9 [vakarā]. Tad es nekavējoties noturēju ap-spriedi ar pulkvedi Dauliju un pulkvedi Diparkē un, ņemot vērā no ģenerāļa Gofa saņemtās, daļēji neatšifrējamās instrukcijas, sastādīju pamiera nosacījumu projektu. Pēc tam nosūtīju pēc igauņu pārstāvja pulkveža Rēka un kopā ar viņu izgāju cauri pamiera nosacījumiem. Viņš norādīja, ka projekts būtiskos punktos ir pretrunā ar ins-trukcijām, kuras viņš saņēmis no sava virspavēlnieka ģenerāļa Laidonera, un vienīgi pēc neatlaidīgas diskusijas es saņēmu viņa solījumu parakstīt [pamieru], balstoties uz to, ka ģenerāļa Gofa vārdā dodu viņam rīkojumu parakstīt to un pēc tam tele-grammā izskaidroju to ģenerālim Laidoneram, sakot, ka, pēc manām domām, viņš sarežģītā situācijā rīkojies pareizi.8. Tad es ieaicināju iekšā vāciešu, landesvēra un citus [atmiņās – krievu nodaļas] pār-stāvjus no Rīgas un izklāstīju tiem projektu, ko biju noteiktos jautājumos grozījis, apmierinot pulkveža Rēka iebildumus.27 Viņi lūdza tos atstāt vienatnē projekta ap-spriešanai, un es piekritu. Kad atgriezos istabā, viņi izvirzīja virkni prasību. Divas galvenās prasības bija, (a) ka igauņi jāpiespiež atkāpties un (b) ka pamiera notei-kumos jāgarantē, lai landesvērs kā vienība tiek izmantots cīņā pret boļševikiem visā Ziemeļlatvijā. Es kategoriski atteicos iekļaut kādu no šiem punktiem pamiera no-teikumos, bet pārrunāju vairākas mazāk nozīmīgas izmaiņas nosacījumos, ko viņi piedāvāja un kam bija pamatoti iemesli.28 Pēc tam, kad diskusijas gaitā projekts atkal bija mainīts, es ieaicināju pulkvedi Rēku.9. Pulkvedis Rēks vispirms man sacīja, ka ir lietu pārdomājis un tomēr, iespējams, ne-varot parakstīt bez ģenerāļa Laidonera ziņas. Sacīju, ka tā ir neiespējama nostāja pēc solījuma, ko viņš man bija devis. Tad viņš mēģināja dažas nenozīmīgās izmaiņas, kas bija ieviestas pēc manām sarunām ar vāciešiem, padarīt par ieganstu [savam] atteikumam parakstīt. Pulkvedis Rēks bija ļoti pārguris visu šo sarunu laikā, un man, tiekoties gan ar viņu, gan vāciešiem, tas bija redzams vairākas reizes, it kā visas cerī-bas uz pamieru būtu izplēnējušas. Beidzot tomēr plkst. 3.30 naktī es varēju izstrādāt projektu, ko visi [septiņi] pārstāvji varēja parakstīt, ievērojot instrukcijas, ar kādām tie bija ieradušies. Pamiera [līguma] kopija ir pievienota. (1.pielikums).10. Pēc tam es nosūtīju seru Viktoru Varenderu uz Ropažiem kopā ar igauņiem atvest manu bagāžu, bet pats braucu uz Rīgu. Es devos tieši uz pulkveža Baloža štābu29 paziņot jaunumus par pamieru un izmanto-ju izdevību nodrošināt, lai tiktu izdoti rīkojumi, kas aptur jebkādu navessodu izpildi pilsētā. Tāpat es izlēmu, kādiem nosacījumiem jābūt paziņojumā, kurš tika izdots nākamajā dienā. Tā tulkojums ir pievienots. (2. pielikums). Es arī lūdzu pulkvedi Balodi satikties ar mani viesnīcā plkst. 9 un nosūtīju tādu pašu lūgumu majoram Flečeram30 un personai, ko uzskatīja par pilsētas vācu komandantu.

Plkst. 932 es sastapos ar pulkvedi Balodi un pateicu viņam, ka līdz ģenerāļa Berta33ierašanās brīdim pulkvedis Daulijs nodarbosies ar militāriem jautājumiem. Praktiski es vēlāk atradu par nepieciešamu pašam nodarboties pirmām kārtām ar militārām lietām.34 No pulkveža Baloža mēs uzzinājām, ka viņa rīcībā pilsētā ir 1300 vīri, bet krieviem ir apmēram 185. Tad ieradās majors Flečers. Pulkvedis Daulijs informēja Flečeru, ka viņš ir atbildīgs par kārtību tajā Rīgas daļā, ko viņa karaspēks joprojām ir ieņēmis. Šo atbildību majors Flečers uzņēmās un vienlaikus noteikti paziņoja, ka viņš nenes nekādu atbildību ne par vienu pilsētas daļu, kur atrodas Dzelzsdivīzija.12. Tā kā mūsu sarunā noskaidrojās, ka Rīgas pārvalde atrodas pilnīgā haosā, es noorganizēju dažādu pārstāvju tikšanos ar mani tajā pašā dienā un spēru attiecīgus soļus, lai nokārtotu bezdrāts telegrāfa stacijas izmantošanu, telegrāfa līnijas atjauno-šanu starp Rīgu un Ropažiem, mīnu atrašanās vietu noteikšanu ārpus ostas un ūdens krājumu atjaunošanu. Kad biju saņēmis informāciju no atbildīgajiem virsniekiem, telegrafēju vecākajam Kara flotes virsniekam Baltijas jūrā, paskaidrojot, ka majora Flečera izsūtītais paziņojums, ka viņš izlicis jaunas mīnas kuģu ceļā, nav bijis pa-tiess. Es nosūtīju seru Viktoru Varenderu uz Ropažiem risināt ūdens krājuma jautāju-mu un pēc tam uzzināju no viņa, ka tam bijušas lielas grūtības pārliecināt pulkvedi Rēku veikt nepieciešamos pasākumus. Agrā pēcpusdienā man tika ziņots, ka desanta grupas no igauņu kuģiem joprojām cīnās upes ietekas rajonā, un tāpēc es nosūtīju pulkvedi Aleksanderu35 uz turieni vispirms automašīnā, pēc tam velkonī.36 Viņš pava-dīja visu nakti, pildot savu pienākumu, un spēja panākt, ka visi igauņi, kas tur bija izsēdināti, kopš tā laika tikuši atvilkti atpakaļ.13. 4. jūlijā es ar pulkveža Baloža piekrišanu noorganizēju, ka nākamajā dienā tiek sa-saukta pēdējās Ulmaņa valdības laikā izveidotās pilsētas domes sēde. Man bija tik-šanās ar Rīgas laikrakstu pārstāvjiem, es tajā paskaidroju notikumu gaitu pēdējo 36 stundu laikā un aicināju viņus pieprasīt nepieciešamo likuma un kārtības uzturē-šanu pilsētā. Es arī lūdzu viņus būt piesardzīgiem un publicēt vienīgi patiesas ziņas. Pēc tam es apbraukāju pilsētu latviešu virsnieka un divu ziņnešu pavadībā.37 Dienas laikā es izveidoju savu štābu bruņniecības namā38 – lielā un skaisti rotātā celtnē, ko uzturēja dižciltīgie un ko bija izmantojis Pēteris Stučka,39 pēc tam pilsētas boļševiku gubernators un majors Flečers. Pēdējā štābs steigā bija namu pametis iepriekšējā naktī, un namā bija redzamas abu šo varu okupācijas pēdas.4014. Pēcpusdienā majors Vesterhāgens41, kas bija pārstāvējis ģenerāli fon der Golcu42 sa-runās iepriekšējā rītā, ieradās mani satikt un lūdza izmainīt pamiera nosacījumus, atļaujot vācu karaspēkam palikt Torņakalna priekšpilsētā, kur atradās lieli vācu krā-jumi. Atteicos apspriest šo priekšlikumu, norādot, ka man nav tiesību mainīt pamiera nosacījumus, taču varēju ar viņu atrisināt vairākus mazsvarīgākus jautājumus, tāpat iesniedzu viņam vairākas piezīmes nodošanai ģenerālim fon der Golcam. Ap šo laiku majors Kīnens43 ieradās no Liepājas kuģī Waterhen. Viņu uz Rīgu ar ziņojumu par situāciju bija sūtījis ģenerālis Berts. Es pieņēmu protestu no igauņiem par viņu mili-tārā pārstāvja – kapteiņa Jirgensona44 aizturēšanu Rīgā un galu galā saņēmu majora Flečera solījumu, ka viņš tiks nodots manā rīcībā nākamajā dienā.4515. Nakts no 4. uz 5.jūliju pagāja salīdzinoši mierīgi, kaut arī to laiku pa laikam pār-trauca šāvieni un ložmetēju uguns. Vēlāk noskaidrojās, ka lielākā daļa šāvienu tika raidīti gaisā.46 5. jūlija rītā Rīgas ūdens krājumi bija atjaunoti. Pēcpusdienā es oficiāli atklāju pilsētas domes jaunā sasaukuma pirmo sēdi, nolasot īsu runu, kurā uzmanīgi     Ēriks Jēkabsons. Strazdumuižas pamiers 1919. gada 3. jūlijā un tā tiešās sekas ...165paskaidroju, ka esmu vienīgi iecelts par Rīgas civilgubernatoru, lai tiktu galā ar si-tuāciju dažās kritiskajās dienās, kuras gaidāmas starp pamiera [līguma] parakstīšanu un valdības ierašanos, un ka man pie pirmās iespējas pavisam jāatstāj šis amats. Plkst. 6.30 pēcpusdienā es apmeklēju Torņakalna rajonu un biju apmierināts, ka vā-cieši ir atstājuši pilsētu, redzēju tikai dažus klaidoņus uz stacijas platformas un vācu virsnieku, kas ar bagāžu automašīnā steigā atstāja pilsētu. Starplaikā es atteicu igau-ņu lūgumam atļaut ievest pilsētā eskadronu, lai pārliecinātos, ka vācieši ir aizgājuši, taču es uzcienāju pulkvedi Rēku ar pusdienām bruņniecības namā.16. 6. jūlijā no rīta ģenerālis Peders un pulkvedis Rēks ieradās uz norunāto tikšanos ar mani un mēs apspriedām tālāko kārtību. Šajā laikā radās sarežģījumi ar pulkveža Zemitāna47 karaspēku. Igauņi man sacīja, ka 2. Cēsu kājnieku pulks ir pārgriezis sa-vas telefona līnijas un devies uz Rīgu bez igauņu pavēlniecības pavēles un piekriša-nas. Es caur pulkvedi Balodi nosūtīju pavēli pulkvedim Zemitānam neienākt pilsētā, taču tā sasniedza viņu, kad viņš jau atradās ceļā, un vēlāk no rīta man bija saruna ar abiem virsniekiem un dažiem citiem latviešu pārstāvjiem. Pastāvēja bīstamība, ka starp igauņu un latviešu spēkiem varētu izcelties sadursme, un tāpat arī draudēja sarežģījumi, ja tas [karaspēks] tiktu turēts ārpus pilsētas līdz ģenerāļa Gofa ieraša-nās brīdim, kā biju [sākotnēji] iecerējis. Tāpēc es, apspriedies ar pulkvedi Dauliju, piekritu atļaut tiem [igauņiem] ienākt pilsētā ar konkrētiem nosacījumiem, viens no tiem – kamēr atradīsies pilsētā, viņi būs pulkveža Baloža rīcībā, kuram es liku uzņemties visu atbildību par kārtības uzturēšanu Rīgā. Pēc tam viņi saskaņoti ienāca pilsētā, un šī diena kļuva par latviešu svētkiem, iedzīvotāji cauru vakaru zināmā mērā juceklīgās procesijās staigāja pa ielām. Vēlāk naktī vienu no viņiem nošāva viena no pulkveža Baloža [karaspēka] patruļām pēc tam, kad viņš un viņa biedri,48kas bija piedzērušies, izšāva uz patruļu. Par šo incidentu man tika ziņots nākamajā rītā.17. 6. jūlija pēcpusdienā es apmeklēju centrālcietumu. Pulkvedis Aleksanders, kurš mani pavadīja, gatavo atsevišķu ziņojumu par apstākļiem. Es apskatīju ieslodzītos lielākajā daļā kameru un uzzināju no [cietuma] priekšnieka, pēc tautības krieva,49 un ģenerāl-prokurora,50 kas mani pavadīja, ka viņiem trūkst jebkādas dokumentācijas par lielu skaitu ieslodzīto.51 Komisija bija iedziļinājusies viņu lietu apstākļos, daudzi jau tiku-ši atbrīvoti. Es uzrakstīju priekšlikumu izveidot papildu komisijas tādā apmērā, kas ļautu izmeklēt gadījumus četrās dienās, un atstāju to ģenerālprokuroram un cietuma ārstam, lai viņi nodotu tālāk pulkvedim Balodim. Cietumā redzēju sievieti, kas bija izvesta laukā nošaušanai, taču izdzīvoja, jo savā grupā bija trīsdesmit otrā, bet bija dota pavēle par trīsdesmit viena cilvēka nošaušanu.52 No cietuma priekšnieka arī uzzināju, ka visas nošaušanas tur ir pārtrauktas kopš 9. jūnija rīta – dienas, kad man par šo jautājumu bija saruna ar majoru Flečeru, caurbraucot Rīgai uz Cēsīm.53 Tajā pašā vakarā es saņēmu ziņu, ka ģenerālis Gofs ieradīsies 8. jūlijā no rīta.18. 7. jūlijā es atkal tikos ar preses pārstāvjiem un devu viņiem pilnu atskaiti par pašrei-zējo situāciju. Pulkvedis Zemitāns oficiāli paziņoja man par savu ienākšanu pilsētā, un mēs ar pulkvedi Dauliju konstatējām, ka viņš ir ievedis ievērojami lielāku skaitu vīru, nekā bija minējis mums iepriekšējā dienā. Sarkanā Krusta koncertā sabiedris-kajā parkā iepriekšējā vakarā es biju pamanījis noteiktu skaitu igauņu virsnieku un karavīru, tāpēc es nosūtīju oficiālu protestu ģenerālim Pederam par viņu klātbūt-ni [Rīgā]. Vienlaikus pulkvedis Daulijs deva pavēles pulkvedim Balodim šajā lietā.     LATVIJAS UNIVERSITĀTES ŽURNĀLS. VĒSTURE 2017/3166Lielāko atlikušās dienas daļu es pavadīju, gatavojot materiālus ģenerāļa Gofa vizītei un nodrošinot nepieciešamo dažādu grupu pārstāvju tikšanos ar viņu.5419. Naktī no 7. uz 8. jūliju tika saņemta telegramma, kurā bija paziņots, ka ģenerālis Gofs un Ulmaņa kungs abi varētu ierasties Rīgā 8.[jūlijā] no rīta. Tādējādi viņiem tika or-ganizēta kopīga sagaidīšana. Tomēr sekoja vēl viena telegramma ar ziņu, ka ģenerālis Gofs neieradīsies ātrāk par vēlu vakaru, tādēļ pirmā sagaidīšana ap ro bežojās [tikai] ar Ulmaņa kungu. Viņš nokāpa no Saratova, kas bija piestājis blakus [britu kara ku-ģim] Waterhen, un, viņam nonākot no kuģa, vispirms stādījās priekšā pulkvedis Ba-lodis un ziņoja kā par kārtību pilsētā atbildīgais virsnieks, un pēc tam es. Es pateicu, ka piecu dienu laikā, kuras bija izšķirošas Rīgas un Latvijas nākotnei, es darbojos kā pilsētas civilgubernators. Sveicu viņu un izmantoju šo pirmo iespēju, lai nodotu viņam manas civilgubernatora pilnvaras. Pēc tam Ulmanis apskatīja goda sardzi, tika iepazīstināts ar Tautas padomes un pilsētas domes locekļiem, un, kamēr meitenes kaisīja ziedus, devās augšup pa ielu, ik pa brīdim apstājoties, lai saņemtu daudzu grupu teiktās uzrunas un atbildētu uz tām. Britu pārstāvji sekoja tieši aiz viņa kopā ar latviešu štābu. Ierodoties ģenerālim Gofam, uz Galatea borta notika apspriede, un plkst. 7 viņš nokāpa no kuģa, lai dotos uz oficiālu koncertu vecajā Vācu teātrī.55 Viņš apskatīja goda sardzi, un tad mēs devāmies cauri pilsētai ar Ulmaņa kungu, pulkvedi Balodi un citiem, un, kamēr mēs gājām, meitenes un bērni kaisīja mums priekšā rozes. Pēc koncerta, kurā skanēja latviešu mūzika, mēs apmeklējām pulkveža Baloža rīkotās pusdienas teātrī, tajās ģenerālis Gofs teica atbildes runu izteiktajam tostam uz Antantes pārstāvju veselību.56 (Paraksts) S. Dž. Talentss Britu komisijas vadītājs Baltijas provincēs. Rīgā, 1919. gada 9. jūlijā.[1. pielikums]Ar šo tiek noslēgts pamiers uz šādiem pamatiem starp karaspēku, kas atrodas igauņu pavēlniecības pakļautībā, no vienas puses, un landesvēru un karaspēku, kas atrodas vācu pavēlniecības pakļautībā, no otras: 1. Karadarbība uz sauszemes, jūras un gaisā jāpārtrauc pusdienlaikā [plkst. 12.00] pēc Viduseiropas laika, 3. jūlijā.2. Visiem vācu spēkiem jāatstāj Latvija tik drīz, cik vien iespējams saskaņā ar miera [līguma] nosacījumiem. Līdz tam nekāda vācu spēku kustība nevienā Latvijas daļā nav pieļaujama, izņemot pret Padomju Krievijas Republikas boļševiku karaspēku saskaņā ar miera līguma nosacījumiem.3. Visiem vācu virsniekiem un karaspēkam uzreiz jāatstāj Rīga un tās priekšpilsētas, šai evakuācijai jābūt pabeigtai līdz 5. jūlijam plkst. sešiem pēcpusdienā pēc Viduseiropas laika, atskaitot dažus štāba virsniekus vācu krājumu pārraudzīšanai un vienības, kas nepieciešamas krājumu apsargāšanai no izlaupīšanas.4. Sabiedroto virsniekam Rīgā jānodrošina, ka netiek izvesti nemilitāri krājumi.5. Landesvēram uzreiz jāatstāj Rīga un tās priekšpilsētas un jāatkāpjas aiz Daugavas. Šai evakuācijai jābūt pabeigtai līdz 5. jūlijam plkst. sešiem pēcpusdienā pēc Viduseiropas laika. Landesvēra tālākais izvietojums izlemjams saskaņā ar 9. punktu zemāk.     Ēriks Jēkabsons. Strazdumuižas pamiers 1919. gada 3. jūlijā un tā tiešās sekas ...1676. Igauņi nedrīkst izvirzīties no pozīcijām, ko tie ieņēmuši 3. jūlijā plkst. 3 naktī.7. Vāciešiem jāatklāj brīva ceļu, dzelzceļa satiksme un telegrāfa sakari starp Rīgu un Liepāju.8. Sabiedroto gubernatoriem pagaidām jāuzņemas Rīgas administrēšana sadarbībā ar latviešu pārvaldniekiem [Governors].9. Pārējie jautājumi jāatrisina Sabiedroto militārās misijas vadītāja uzraudzībā.Sastādīts un parakstīts Strazdumuižā, 12 kilometrus uz austrumiem no Rīgas, 1919. gada 3. jūlijā plkst. 3.30 naktī pēc Viduseiropas laika.[...][2. pielikums]Rīgas pilsoņiem57......................................Pamiers ir noslēgts.Ulmaņa valdību Sabiedrotie ir atzinuši, un tā ir nolikusi savas pilnvaras, lai tiktu sa-stādīta jauna priekšstāvniecības valdība. Jaunās valdības pirmais uzdevums būs atjaunot mierīgus ikdienas apstākļus Latvijā. Visu Rīgas pilsoņu pirmais uzdevums ir uzturēt kārtību un mieru.Līdz jaunās valdības nodibināšanai pulkvedis Talentss, Anglijas pilnvarotais Baltijas provincēm, ir iecelts par Rīgas civilgubernatoru.Nāves sodu izpildīšana Rīgas cietumos ir apturēta Rīgā līdz turpmākiem rīkojumiem. Ģenerāļa Gofa uzdevumā Sabiedroto militārās misijas priekšnieks. Rīgā, 1919. gada 3. jūlijā.Avots: National Archives of United Kingdom, Foreign Office, 608/192/44­60.ATSAUCES UN SKAIDROJUMI1 Sk.: Valdis Bērziņš. Vēlreiz par Cēsu kaujām. In: Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 1999, Nr. 2, 73.–84. lpp.; Ēriks Jēkabsons. Cēsis, Battle of 1914–1918 Online. International Encycklopedia of the First World War. 2014. Pieejams: https://encyclopedia.1914­1918­online.net/article/cesis_battle_of (skatīts 10.05.2017.).2 Sk.: Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Rīga, 1501­1­7, 5. lp. Sīkāk sk.: Ēriks Jēkabsons. Latvijas armijas jātnieku vienības 1919.–1921. gadā. In: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata V, Rīga 2004, 67.–105. lpp., šeit 72. lpp.3 Sk.: Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914–1920. Stockholm 1967, 465.–471. lpp.4 Par situāciju Rīgā aplūkojamajā laikā sk. arī: Ēriks Jēkabsons. Amerikāņi Rīgā: Amerikas palīdzības administrācija 1919. gada jūnija beigās – jūlija vidū, darbības otrais posms. In: Latvijas Arhīvi 2014, Nr. 1, 119.–147. lpp.5 Sk.: Stephen Tallents. Man and Boy. London 1943.6 Stīvens Džordžs Talentss (Stephen GeorgeTallents, 1884–1958), Lielbritānijas valsts ierēdnis, kara laikā – virsnieks, pulkvežleitnants. No 1919. gada februāra – politiskās misijas vadītājs Baltijas valstīs.7 Kārlis Ulmanis (1877–1942), valstsvīrs, 1918.–1921. gadā Pagaidu valdības Ministru prezidents.     LATVIJAS UNIVERSITĀTES ŽURNĀLS. VĒSTURE 2017/31688 K. Ulmaņa valdība no kuģa pilsētā atgriezās tajā pašā dienā – 27. jūnijā.9 Herberts Grānts­Vatsons (HerbertGrant-Watson, 1881 – pēc 1966), diplomāts, 1919. gadā – Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Latvijā.10 Hjūberts Gofs (Hubert Gough, 1870–1963), Lielbritānijas armijas ģenerālis, no 1919. gada 19. maija – Sabiedroto militārās misijas vadītājs Latvijā un Igaunijā.11 Frenks Māršs (Frank Marsh, 1875–1957), Lielbritānijas armijas ģenerālmajors, 1919. gadā – Sabiedroto militārās misijas Baltijas valstīs vadītāja vietnieks. 12 Johans Laidoners (Johan Laidoner, 1884–1953), ģenerālmajors, vēlāk ģenerālis, 1918.–1920. ga­dā – Igaunijas armijas virspavēlnieks,13 Ernsts Peders (Ernst Põdder, 1879–1932), ģenerālmajors, no 1919. gada pavasara – Igaunijas armijas Dienvidu frontes pavēlnieks un 3.divīzijas komandieris. 14 Nikolajs Rēks (Nikolai Reek, dzimtais uzvārds Bazikovs, 1890–1942), Igaunijas armijas pulkvežleitnants, vēlāk pulkvedis, ģenerālis, no 1919. gada aprīļa – 3.divīzijas štāba priekšnieks.15 Karls Partss (Karl Parts, 1886–1941), kapteinis, vēlāk pulkvedis, 1919. gadā – Igaunijas armijas Bruņoto vilcienu diviziona komandieris. 16 Jānis Balodis (1881–1965), pulkvedis, vēlāk ģenerālis, 1919. gada pavasarī un vasarā – 1.latviešu atsevišķās brigādes komandieris landesvēra sastāvā.17 Anatols Līvens (1873–1937), Mežotnes muižas īpašnieks, rotmistrs, 1919. gada pirmajā pusē – landesvēra krievu nodaļas komandieris.18 Domāti Nikolaja Judeņiča pretboļševistiskie spēki Igaunijā un Ziemeļrietumkrievijā.19 Šajā vietā atmiņās S. Talentss raksta, ka nakti pavadījis vagonā Cēsu stacijā, bet no rīta apskatījis Cēsu pilsdrupas, kas agrāk piederējušas Zīversu dzimtai, un vācu karaspēka nodedzinātās, vēl dūmojošās pilsētas ēkas (Tallents, Man and Boy, p. 325).20 Atmiņās S. Talentss atzīmē, ka lietusgāzē ieradies Ropažu stacijā, kur atradušies pieci vilcieni (Tallents, Man and Boy, p. 325).21 Viktors Varenders (VictorWarrender, 1899–1993), Liebritānijas konservatīvo politisks darbinieks, Pirmajā pasaules karā – leitnants grenadiergvardu vienībās, 1919. gadā dienējis britu misijas sastāvā Baltijas valstīs.22 Emanuels Diparkē (EmmanuelDu Parquet, 1869–1933), pulkvežleitnants, 1919. gadā – Francijas militārās misijas vadītājs Latvijā.23 Union Jack – Lielbritānijas valsts karoga nosaukums.24 Atmiņās: “izmantojot uguns pārtraukumu, lika igauņu šoferim doties frontes virzienā, pa ceļam redzēja vairākus artilērijas šāviņa nogalinātus zirgus un Gauju sasniedza īsi pēc 6 vakarā” (Tallents, Man and Boy, p. 327).25 Ernsts Daulijs (ErnstDawley, 1886–1973), ASV armijas pulkvežleitnants, vēlāk ģenerālmajors. 1919. gada aprīlī un vasarā – ASV Miera delegācijas misijas Baltijas valstīs vadītāja vietnieks.26 1. latviešu atsevišķo brigādi sarunās pārstāvēja leitnants Aleksandrs Šūlmanis.27 Atmiņās: “šajā laikā bija gandrīz pilnībā satumsis un istabu apgaismoja vienīgi dažas sveces, kas bija iespraustas pudelēs uz galda, ārpusē bija dzirdams saraustīts attālu šāvienu troksnis” (Tallents, Man and Boy, p. 328).28 Atmiņās: galvenais runātājs bijis 6. rezerves korpusa štāba priekšnieks majors fon Vesterhāgens, savukārt krievu nodaļas pārstāvis – “pavecāks ģenerālis” – vispār nav runājis, bet landesvēra pārstāvis kapteinis fon Jagovs (“liela auguma, apbruņots līdz zobiem, ar monokli”) cieši sadarbojies ar Vesterhāgenu, bet runājis maz. Kad S. Talentss diskusijas gaitā gribējis uzklausīt klātesošā Francijas misijas vadītāja E. Diparkē viedokli, tad konstatējis, ka tas pie sarunu galda iesnaudies, nolicis galvu uz rokām. Pēc ASV misijas pārstāvja E. Daulija aicinājuma sarunu gaitā abi izgājuši no telpas un apspriedušies ārpusē, turklāt amerikānis uzskatījis, ka sarunas ir laika tērēšana, piedāvājis nosviest papīrus uz galda un doties prom. Talentss tam nav piekritis un uzaicinājis     Ēriks Jēkabsons. Strazdumuižas pamiers 1919. gada 3. jūlijā un tā tiešās sekas ...169uz sarunu Vesterhāgenu, konstatējot, ka tas pārpratis vārda “materiāli” nozīmi angļu valodā tapušajā līguma uzmetumā, tad abi atgriezušies sarunu istabā, un trīs tur esošie pārstāvji projektu atbalstījuši. Pēc tam “vācieši” izgājuši un ieaicināts Rēks (Tallents, Man and Boy, pp. 328–329). Sarunās piedalījās un līgumu parakstīja arī Līvena nodaļas apakšpulkvedis Bušens, kā arī landesvēra pārstāvji – bijušais Krievijas armijas ģenerālmajors, vācbaltietis Leo fon Timrots (acīmredzot viņu domājis Talentss, rakstot par “pavecāko ģenerāli”), bet fon Jagovs īstenībā pārstāvēja 6.rezerves korpusu.29 Atmiņās: S. Talentss juties atvieglots, redzot J. Balodi sveiku un neskartu, jo ziņas par viņa spēku sacelšanos izrādījušās baumas (Tallents, Man and Boy, p. 332).30 Alfrēds Flečers (AlfredFletcher, 1875–1959), Vācijas armijas majors, 1919. gada februārī–jūlijā – landesvēra komandieris.31 29. jūnijā R. fon der Golcs par Rīgas militāro gubernatoru bija iecēlis majoru Sikstu fon Arnimu (Sixtvon Arnim).32 Atmiņās: pēc plkst. 6 vakarā S. Talentss devās uz viesnīcu, lai dažas stundas nosnaustos (Tallents, Man and Boy, p. 332).33 Alfrēds Berts (Alfred Burt, 1875–1949), ģenerālmajors, 1919.–1920. gadā – Lielbritānijas militārās misijas vadītājs Latvijā. 34 Atmiņās: S. Talentss atcerējās, ka viens no pirmajiem lēmumiem, ko Daulijs pieņēmis šajās sarežģītajās dienās, bijis par Latvijas karaspēka vienību futbola sacensību organizēšanu. Kad Daulijs ar šo priekšlikumu ieradies pie Talentsa, tas tieši izmeklējis nogalināta latviešu jūrnieka lietu, tāpēc nekavējoties apturējis Daulija lēmuma izdošanu (Tallents, Man and Boy, p. 334).35 Harolds Aleksanders (Harold Alexander, 1891–1969), Lielbritānijas armijas pulkvežleitnants, vēlāk feldmaršals, 1919. gadā – Lielbritānijas misijas vadītājs Baltijas valstīs, 1919. gada jūlijā – 1920. gada februārī bija Latvijas armijas Vācu zemessargu komandieris.36 Atmiņās: informēt igauņu kuģus par pamiera noslēgšanu.37 Atmiņās S. Talentss ir precīzāks: vēlēdamies pastiprināt pilsētā drošības sajūtu, viņš nolēmis veikt izjādi pa galvenajām ielām. Pieprasījis zirgus no latviešu jātnieku vienības un kopā ar V. Valenderu un pulkvežleitnantu H. Aleksanderu, ietērpušies britu armijas gvardu uniformās, latviešu virsnieka un vairāku ziņnešu pavadībā mēģinājuši veikt izjādi. Tomēr tā neizdevusies, jo zirgi bijuši sliktas kvalitātes, turklāt uz bruģa tiem krituši nost pakavi, tāpēc izjāde gandrīz uzreiz pārtraukta (Tallents, Man and Boy, p. 336). 38 Vidzemes bruņniecības nams Rīgā, Jēkaba ielā 11, – tagadējā Saeimas ēka.39 Pēteris Stučka (1865–1932), latviešu izcelsmes Padomju Krievijas, vēlāk PSRS valstsvīrs, 1918. gada beigās – 1920. gada sākumā bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Komisāru padomes (valdības) priekšsēdētājs. 40 Atmiņās S. Talentss piemin lielu daudzumu boļševiku propagandas literatūras, Kārļa Marksa koka statuju kamīntelpā, P. Stučkas galda piederumus, kā arī daudzas landesvēra štābam piederējušās kartes (Tallents, Man and Boy, p. 336).41 Fon Vesterhāgens (von Westerhagen), Vācijas armijas majors, 1919. gadā – 6. rezerves armijas korpusa štāba virsnieks.42 Rīdigers fon der Golcs (Rüdigervon der Goltz, 1865–1946), Vācijas armijas ģenerālis, 1919. gadā – 6. rezerves korpusa komandieris Latvijā un Lietuvā.43 Alfreds Kīnens (AlfredKeenan), Lielbritānijas armijas majors, 1919. gadā – militārās misijas vadītājs Latvijā.44 Juliuss Jirgensons (JuliusJürgenson, 1892–1927), Igaunijas armijas kapteinis, 1919. gadā – militārais pārstāvis Latvijā.45 Atmiņās detalizētāk: Igaunijas valdība telegrāfiski lūdza Talentsu panākt Jirgensona atbrīvošanu, ko tas arī panāca. Tiesa, nākamajā dienā, kā bija solīts, tas nenotika, un viņš atbrīvots tikai dažas dienas vēlāk, pēc atkārtotas Talentsa prasības vācu pusei, turklāt, kad Jirgensons beidzot ieradies     LATVIJAS UNIVERSITĀTES ŽURNĀLS. VĒSTURE 2017/3170bruņniecības namā, viņš izskatījies labi paēdis, tādējādi jau ar savu izskatu apgāžot apgalvojumus par slikto izturēšanos pret viņu gūsta laikā (Tallents, Man and Boy, p. 337). 46 Atmiņās: agri no rīta S. Talentsu pamodinājusi dziesma Die Wacht am Rhein, ko zem logiem dziedājušas vācu karaspēka vienības, kas soļojušas uz tiltu pusi. 47 Jorģis Zemitāns (1873–1928), pulkvedis, 1919. gada pavasarī un vasarā bija Ziemeļlatvijas brigādes, vēlāk – Vidzemes divīzijas komandieris.48 Atmiņās Talentss min, ka runa ir par diviem karavīriem, no kuriem viens tika nošauts (Tallents, Man and Boy, p. 339).49 Runa ir par Rīgas Centrālcietuma priekšnieku Teodoru Boslaku­Boslakovu, kurš 1920. gadasākumā tika atbrīvots no amata latviešu valodas nezināšanas dēļ (vēlāk bija Centrālcietuma priekšnieka palīgs).50 Iespējams, runa ir par Latvijas kara tiesas prokuroru, virsleitnantu Viktoru Dāli.51 Atmiņās: daži ieslodzītie bija vieninieku kamerās, bet lielākā daļa – lielās kamerās (katrā apmēram 30 cilvēki), kas Talentsam atgādināja “lauvu krātiņus zooloģiskajā dārzā”, sanitārie apstākļi bijuši šausminoši, pagalmā viņš redzējis ložu izrobotu sienu, pie kuras izpildīti nāvessodi (Tallents, Man and Boy, p. 339). 52 8. jūlijā prese ziņoja, ka, “ievērojot sabiedroto aizrādījumus”, izveidotas četras kara tiesas, kuras šajā dienā uzsākušas darbību “apcietināto lietu caurskatīšanā un iztiesāšanā,” turklāt minētais noticis “kara prokurora” V. Dāles vadībā. Sk.: Rīgas cietumu inspekcija. In: Jaunākās Ziņas, 08.07.1919., 5.lpp. 53 1919. gada 9. jūnijā S. Talentss un ASV misijas vadītājs V. Grīns Rīgā bruņniecības namā tikās ar landesvēra komandieri A. Flečeru, saņemot no viņa solījumu turpmāk kontrolēt un ierobežot kara tiesu darbību, piespriežot nāvessodus. 54 Saskaņā ar atmiņām 7. jūlija vakarā S. Talentss bija uzaicināts uz latviešu brigādes rīkoto koncertu teātrī, kur nosēdināts goda ložā un sveikts ar trīskāršu Lielbritānijas himnas nospēlēšanu, kam sekojušas skumjas un skaistas latviešu karavīru dziesmas (Tallents, Man and Boy, p. 340).55 Domāts Pilsētas vācu teātris, tagadējais Operas un baleta nams. 56 Detalizētu aprakstu par norisēm sk.: Pagaidu valdības saņemšanas svinības. In: Jaunākās Ziņas, 09.07.1919., 2.–3. lpp. Atmiņās S. Talentss, kuram 1919. gada 6. jūlijā Londonā piedzima dēls, atzīmē, ka svinīgajā rautā pēc koncerta to pastāstījis blakussēdošajam K. Ulmanim, izsakot pieņēmumu, ka saistībā ar piedzimšanas laiku dēlam jādod latviešu vārds. K. Ulmanis piedāvājis nosaukt dēlu par Lāčplēsi, Imantu vai Tālivaldi, Talentss izvēlējies pēdējo (dēlam tiešām dots tāds vārds kā otrais), un sajūsminātā publika viņu sirsnīgi sveikusi (Tallents, Man and Boy, p. 341).57 Šeit sniegts J. Baloža komandētās brigādes štābā 1919. gada 3. jūlijā veiktais tulkojums, kas kopā ar krievu un vācu valodas tekstiem tika izplatīts pilsētā (Tallents, Man and Boy, p. 333).   Avots: https://journal.lu.lv/luzv/article/view/501/475