Bermontiāde: Antantes pārstāvji cenšas apturēt latviešu atbrīvošanās cīņas

Pēc Rīgas un Jelgavas zaudēšanas, gan Bermonts, gan Golcs saprata, ka kampaņa ir zaudēta, un mēģināja vēlreiz novilcināt laiku, kā tas bija izdevies ar Strazdumuizas pamieru. Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju (tajā dienēja daudz vāciešu) savā aizsardzībā, un ka ir jāpārtrauc kaujas operācijas pret to.

Atbildot uz šo prasību Latvija 25. novembrī pieteica karu Vācijai 

Vācijas prasības atbalstīja arī Latvijas sabiedrotie, kuri uzskatīja, ka Rietumkrievijas armijai jāturpina uzbrukums boļševikiem Krievijā, turklāt arī pati Latvija (Latgale) vēl nebija atbrīvota no Krievijas iesūtītajiem lielinieku spēkiem.

Baltijas reģiona sabiedroto komisijas vēstule, kurā uzstāts, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku", taču, lai neatkārtotu K. Ulmaņa kļūdu noslēdzot "Strazdumuižas pamieru", kura rezultātā tika pārtraukta veiksmīgā latviešu un igauņu karaspēku ofensīva, un vāciešiem izdevās sagrābt Pārdaugavu, tas netika darīts. Latvijas armijas faktiskā virspavēlniecība, kuras vadībā bija pieredzējušie V. Ozols un M. Peniķis, ignorēja šo vēstuli, līdz Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas karaspēks bija izdzīts pāri vēsturiskajai Latvijas (Kurzemes - Zemgales hercogistes) robežai.

1. decembrī Latvijas Rietumu daļa bija pilnībā atbrīvota no Rietumkrievijas armijas karaspēka. Žemaitijā bijušo Bermonta armiju sakāva Lietuvas karaspēks un tās atliekas paglābās Austrumprūsijā. 

Latviešu armijas vienības varēja pievērsties pēdējās Latvijas daļas- Latgales atbrīvošanai no Krievijas lielinieku armijas. Krievijas Sarkano armiju iebrukuma sākumposmā vadīja latviešu "marionetes" un kā "hibrīdkara" elements Latvijā esošās Krievijas Sarkanarmijas vienības uz uz laiku no 4/1/1919 (pēc Rīgas ieņemšanas) līdz 7/6/1919 (kad Rīgu ieņēma Landesvērs) tika sauktas par "LPSR armiju"

Interesanti, ka "LPSR armiju" pēc Rīgas ieņemšanas 1919.g. 3 janvārī izveidoja ar Krievijas (! ne Latvijas) Revolucionārās kara padomes lēmumu 4. janvārī.  

1919. gada 7. jūnijā, pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп)  "LPSR armiju likvidēja" un pārveidoja atpakaļ par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī. Pulkvedis Pēteris Slavens, kurš bija armijas vadītājs, pēc Bermontiādes kauju sākuma 1919. gada novembrī padevās Latvijas bruņotajiem spēkiem. Sekojoši, - kaujas Latgalē notika nevis pret kādiem "latviešu lielinieku pulkiem", bet pret otru agresoru- Padomju Krievijas armiju.